Koncerts Tavastia klubā Helsinkos
Manā apziņā mūziķi iedalāmi kategorijās pēc principa: cik tālu es būtu gatavs doties, lai redzētu viņu uzstāšanos. Grupa "The Magnetic Fields" atbilst kategorijai - aizbraukšu uz koncertu Eiropā vietā, kur varu relatīvi viegli nokļūt. Tiesa, kad viņi izziņoja Amerikas tūri, kur spēlēs pilnā apjomā "69 Love Songs", bija kārdinājums doties arī pāri okeānam, tomēr man kopumā ir tik maz vēlmes braukt uz Ameriku, ka pat ar Magnētiskajiem laukiem mani tur neaizvilināt (uz turieni es dotos vien tad, ja Toms Veitss izziņotu atvadu tūri). Līdz ar to mana nonākšana Helsinkos uz viņu koncertu bija absolūti loģiska.
Te gan uzreiz nepieciešama viena atruna - man tiešām ļoti patīk Stīvena Merita dziesmas, bet es negaidīju kaut ko grandiozu no viņa koncerta - grupas spēlētā mūzika nav tāda, lai varētu gaidīt ugunīgu šovu, mošpitus, līdzi dziedošo skatītaju kori vai arī tādu emocionālu katarsi, kādu spēj sniegt Niks Keivs. Un vispār jau tā ir, ka no visiem mūziķiem, kuri mēdz nonākt manās pleilistēs, Magnetic Fields ir vieni no populārākajiem un saldākajiem, līdz ar to viņi nešķiet esam izcila koncertgrupa. Bet tas nemaina faktu, ka ja man tik ļoti patīk dziesmas, gribu piedzīvot arī to dzīvo izpildījumu.
Jau pusstundu pirms koncerta sākuma atrados ne vairāk kā piecu metru attālumā no skatuves, un biju gatavs savu pozīciju turēt, tiekot arvien ciešāk spiests no visām pusēm. Un tad piecas minūtes pirms astoņiem, kad grupai vajadzēja nākt uz skatuves, man pēkšņi uznāca panikas minilēkme, ka pēkšņi varu gaisa trūkuma dēļ saļimt. Un es strauji evakuējos, lai dabūtu glāzi ūdens. Vai es patiešām būtu izrubījies, nezinu, bet negribējās riskēt, un tā nu sanāca, ka koncertu vēroju no sāna un relatīvi tālu no skatuves. Tam gan beigās bija tieši pozitīvas sekas, jo atrados vietā, kur man apkārt nebija pārāk daudz cilvēku un varēju dejot tā, it kā neviens neskatītos, un neskatījās jau arī, ja neskaita varbūt vienu amerikāni, kurš pēc koncerta pavēstīja, ka varēja redzēt, ka es riktīgi izbaudīju koncertu.
Šajā tūrē Magnetic Fields spēlē, kā paši deklarējuši, dziesmas no dažādiem albumiem, tādas, kas viņiem pašiem īpaši iet pie sirds. Kā cilvēkam, kas uz grupas uzstāšanos bija pirmo reizi, novērtēju tieši šādu variantu - man nevajag obligāti kaut kādus retumus, kas nav izskanējuši nevienā koncertā pēdējo 10 gadu laikā (pat vēl trakāk - visos koncertos skan vienas un tās pašas dziesmas). Dažas no šīm dziesmām ir īsas (no albuma Quickies nākušās), līdz ar to pusotras stundas uzstāšanās laikā izskanēja veselas 30, tai skaitā dažas sekundes ilgā "Death Pact". Prognozējami, ka publiku visvairāk iekustināja dziesmas no 69 Love Songs (tādas kā "Papa was a Rodeo", "All My Little Words", "Come Back from San Francisco", "The Book of Love", "The Luckiest Guy on the Lower East Side"), bet ne tikai - arī "Andrew in Drag", "I Want to Join a Biker Gang".
Jāatzīst, ka man nav īsti izdevies saprast, kas tieši veidoja skatuves piecinieku: līdzās Stīvenam Meritam noteikti bija čellists Sems Davols un dziedātāja/ukuleles spēlētāja Šērlija Simsa, bet kā sauc to vīru, kas spēlēja akustisko ģitāru un kā - taustiņnieku, nezinu (te jāpiebilst, ka Magnetic Fields nav no tām grupām, kur daudz zinu par dalībniekiem). Un tas arī nav īpaši svarīgi - koncerts bija jauks, mani tas ļoti labi paķēra, teju visām dziesmām dziedāju līdzi. Protams, nekādu baigi skaņdarbu izvērsumu (ar gariem, albumos neatrodamiem solo) te nebija, bet gala iespaids bija ļoti pozitīvs, līdzīgi kā tas bijis ar "Penguin Cafe Orchestra" koncertiem. Jā, šis nebija nekas lielāks par tikai koncertu, bet man to arī nevajadzēja. Esmu priecīgs, ka tur biju un to pieredzēju.
Te gan uzreiz nepieciešama viena atruna - man tiešām ļoti patīk Stīvena Merita dziesmas, bet es negaidīju kaut ko grandiozu no viņa koncerta - grupas spēlētā mūzika nav tāda, lai varētu gaidīt ugunīgu šovu, mošpitus, līdzi dziedošo skatītaju kori vai arī tādu emocionālu katarsi, kādu spēj sniegt Niks Keivs. Un vispār jau tā ir, ka no visiem mūziķiem, kuri mēdz nonākt manās pleilistēs, Magnetic Fields ir vieni no populārākajiem un saldākajiem, līdz ar to viņi nešķiet esam izcila koncertgrupa. Bet tas nemaina faktu, ka ja man tik ļoti patīk dziesmas, gribu piedzīvot arī to dzīvo izpildījumu.
Jau pusstundu pirms koncerta sākuma atrados ne vairāk kā piecu metru attālumā no skatuves, un biju gatavs savu pozīciju turēt, tiekot arvien ciešāk spiests no visām pusēm. Un tad piecas minūtes pirms astoņiem, kad grupai vajadzēja nākt uz skatuves, man pēkšņi uznāca panikas minilēkme, ka pēkšņi varu gaisa trūkuma dēļ saļimt. Un es strauji evakuējos, lai dabūtu glāzi ūdens. Vai es patiešām būtu izrubījies, nezinu, bet negribējās riskēt, un tā nu sanāca, ka koncertu vēroju no sāna un relatīvi tālu no skatuves. Tam gan beigās bija tieši pozitīvas sekas, jo atrados vietā, kur man apkārt nebija pārāk daudz cilvēku un varēju dejot tā, it kā neviens neskatītos, un neskatījās jau arī, ja neskaita varbūt vienu amerikāni, kurš pēc koncerta pavēstīja, ka varēja redzēt, ka es riktīgi izbaudīju koncertu.
Šajā tūrē Magnetic Fields spēlē, kā paši deklarējuši, dziesmas no dažādiem albumiem, tādas, kas viņiem pašiem īpaši iet pie sirds. Kā cilvēkam, kas uz grupas uzstāšanos bija pirmo reizi, novērtēju tieši šādu variantu - man nevajag obligāti kaut kādus retumus, kas nav izskanējuši nevienā koncertā pēdējo 10 gadu laikā (pat vēl trakāk - visos koncertos skan vienas un tās pašas dziesmas). Dažas no šīm dziesmām ir īsas (no albuma Quickies nākušās), līdz ar to pusotras stundas uzstāšanās laikā izskanēja veselas 30, tai skaitā dažas sekundes ilgā "Death Pact". Prognozējami, ka publiku visvairāk iekustināja dziesmas no 69 Love Songs (tādas kā "Papa was a Rodeo", "All My Little Words", "Come Back from San Francisco", "The Book of Love", "The Luckiest Guy on the Lower East Side"), bet ne tikai - arī "Andrew in Drag", "I Want to Join a Biker Gang".
Jāatzīst, ka man nav īsti izdevies saprast, kas tieši veidoja skatuves piecinieku: līdzās Stīvenam Meritam noteikti bija čellists Sems Davols un dziedātāja/ukuleles spēlētāja Šērlija Simsa, bet kā sauc to vīru, kas spēlēja akustisko ģitāru un kā - taustiņnieku, nezinu (te jāpiebilst, ka Magnetic Fields nav no tām grupām, kur daudz zinu par dalībniekiem). Un tas arī nav īpaši svarīgi - koncerts bija jauks, mani tas ļoti labi paķēra, teju visām dziesmām dziedāju līdzi. Protams, nekādu baigi skaņdarbu izvērsumu (ar gariem, albumos neatrodamiem solo) te nebija, bet gala iespaids bija ļoti pozitīvs, līdzīgi kā tas bijis ar "Penguin Cafe Orchestra" koncertiem. Jā, šis nebija nekas lielāks par tikai koncertu, bet man to arī nevajadzēja. Esmu priecīgs, ka tur biju un to pieredzēju.
2023-11-19
comments powered by Disqus