Kazhes pierakstu burtnīca

Iepazinis "69 dziesmas par mīlestību", es jau sevi biju gatavs ieskaitīt The Magnetic Fields cienītājos, taču tā vien šķiet, ka mazliet pārsteidzos. "Mīlestība jūras dibenā" ir pavisam īss ieraksts (34 minūtes), taču kvalitātes ziņā tas mani neko diži iepriecināt nespēja, līdz ar to esmu sapratis, ka ar šo kolektīvu ir jābūt piesardzīgam, ne viss, kas nāk no Stefina Merita sirds un smadzenēm, automātiski ir šedevrāls un izcils.
Cik saprotu, aizraušanās ar cipariskiem instrumentiem Magnetic Fields bijusi raksturīga jau deviņdesmitajos gados, bet līdz ar "69 Love Songs" viņi stilu bija mainījuši un nule kā atgriezušies pie pirmsākumiem. Vispār jau es neesmu nekāds lielais sintezatoru cienītājs, bet šeit, manuprāt, lielākā problēma ir tajā, ka tie izklausās gluži vienkārši nejauki - kamēr saturiski šis ieraksts ir gana līdzīgs tām mīlasdziesmām, izvēlētās formas galīgi man pie sirds neiet - un visbiežāk tur neko daudz nespēj glābt arī teksti.
Ieraksta sākums gan ir diezgan labs - austrumniecisko motīvu cauraustais un vienlaikus vēlīnos Sparks atgādinošais "God Wants Us to Wait" varētu kļūt par mazliet dīvainu klubu hitu, kamēr "Andrew in Drag" ir jauka liriska dziesmiņa par to, ka galvenā varoņa mūža vienīgā mīlestība ir bijusi, kad viņa draugs Endrjū bija pārģērbies par sievieti, kā jau var saprast no dziesmas nosaukuma. Bet problēma pat labākajās šī ieraksta dziesmās ir tajā, ka to visu es jau esmu dzirdējis šīs grupas izpildījumā - turklāt labākā veidā, kamēr klausīties visādus "Born for Love" vai "I've Run Away to Join the Fairies" man tiešām negribās. Ieraksts ir pārāk monotons un savām mazāk kā 35 minūtēm pārāk garš un tur katastrofāli pietrūkst kaut kā patiešām laba, kas izvilktu uz saviem pleciem viduvējo materiālu, tā vietā tev tiek piedāvātas kaitinošas sintezatoru skaņas, kuras būtu varējušas aiziet nebūtībā līdz ar astoņdesmito gadu iztecēšanu. Tā nav aršana!