Kazhes pierakstu burtnīca

Ja kaut ko futbola ziņā Ungārijā nevar pārmest, tad tas būtu pārmērīgi vienkāršs process spēļu apmeklējumam. Vienu reizi pirms pāris gadiem mēģinājums aiziet uz Ungārijas līgas spēli kopā ar pāris kolēģiem jau bija piedzīvojis fiasko, bet toreiz tam vismaz bija gandrīz objektīvs attaisnojums - ja tu vienkārši sadomā aiziet uz "kaut kādu futbolu", bet izrādās, ka tas ir gada lielākais mačs Ungārijas līgā, kuram abu klubu ultras jau mēnešiem iepriekš gatavo beisbola nūjas un kastetes (tēlaini izsakoties, šķiet, ka reāli šobrīd huligānisms Ungārijas futbolā ir savaldīts), tad tur tu vari saprast, ka tik viegli viss nebūs. Bet tagad nāca mēģinājums numur 2, par kuru izstāstīšu zemāk.


Pēc nomocītā Budapeštas maratona pārsteidzošā kārtā nebiju totālā komā un jau iepriekš iecerēto plānu par spēles Ferencvaros - Kisvarda apmeklējumu tomēr varēju īstenot. Nokļūšana uz stadionu, izmantojot sabiedrisko transportu, gan izrādījās daudz laik- un darbietilpīgāka, nekā biju cerējis, jo izrādījās, ka vajadzīgajā virzienā ejošā metro līnija numur 3 pašreiz ir slēgta remontā un metro vilciena vietā kursē autobuss, kas, protams, nav super ātrs. Un vispirms iekāpu nepareiza virziena autobusā. Ā, un vērts piebilst, ka mani bija apčakarējušas laika zonas, līdz ar to jebkurā gadījumā pie stadiona es ierados jau pusstundu pēc spēles sākuma, nevis pirms tā. Bet ar to viss nebeidzās.

Lai nokļūtu Ferencvaros spēlē, tev ir jāreģistrējas kā kluba atbalstītājam (biedra kartes cena - aptuveni 5 eiro), bet lai to izdarītu, ir jāizstāv rinda, kura laikam ir novērojama katras, arī pašas nenozīmīgākās spēlēs laikā, un vēl jāaizpilda formulārs ungāru valodā. Otrajā daļā man palīdzēja bariņš pusmūža ungāru, kas stāvēja man rindā priekšā un īsti nerunāja angliski (vienam no viņiem, kā redzēju viņa aizpildītajā lapiņā, ir teicams vārds - Gabor Gabor, vecāki, šķiet, nebija iespringuši), bet rindā bija vien jāstāv. Rezultātā stadionā tiku spēles 66. minūtē, kas liek domāt, ka rindā biju pavadījis 45-50 minūtes, kas ir pilnīgs debilisms. Toties Ferencvaros kluba datu bāzē tagad ir mans foto, rokas nospiedums un personas dati, ieskaitot mātes vārdu (jā, ļoti dīvaina sistēma). Bet vismaz uz to brīdi, kad beidzot tiku tribīnēs, nevieni vārti tāpat netika gūti.


Šī būtu kārtējā situācija, kur mazliet pastāstīt par klubu vēsturi un spēku samēru. Ferencvaros ir titulētākais ungāru klubs, trīsdesmitkārtējs valsts čempions, savulaik sekmīgs bijis arī eirokausos, pēdējā laikā gan nekādu super spožo panākumu tur nav, taču šosezon pēc ilgāka pārtraukuma Ferencvaros spēlē Eiropas līgas grupu turnīrā. Atbilstoši transfermarkt.com, kluba spēlētāju kopējā tirgus vērtība ir ar 22 miljoniem eiro (salīdzinoši Riga FC tiek vērtēts uz 6.93 miljoniem, bet dāņu Kobenhavn, ar kuriem Rīga spēlēja pēdējā Eiropas līgas atlases kārtā - 43 miljoni). Īsi sakot - Ferencvaros ir diezgan ok līmeņa klubs, bet nekas īpašs Eiropas mērogā.

Un kas viņiem stājās pretī? Kisvárda galīgi nav viens no zināmākajiem vārdiem ungāru futbolā, aizvadot tikai otro sezonu augstākajā līgā. Komandā ir milzīgs skaits ārzemnieku, bet būtu pārspīlēti teikt, ka tie būtu izcili leģionāri, visi lielākoties pamatīgi "klubu staiguļi", kuriem pietura Kisvardā ir tikai viena no ļoti daudzajām karjerā. Skanīgākais uzvārds ir komandas kapteinis George Grozavs - šis rumāņu viesspēlētājs aizvadījis 29 spēles savas valsts izlasē, spēlējis Beļģijas, Krievijas un Turcijas augstākajās līgās.

Nezinu, kas risinājās laukumā spēles pirmās divas trešdaļas, bet varēja redzēt, ka skatītāji ir ļoti uzvilkti un neapmierināti ar savas komandas sniegumu vai vismaz rezultātu. Tas, ko no spēles redzēju es, neradīja sajūtu, ka sajūsmai būtu pamats - Ferencvaros uzbrukumiem trūka jebkāda radošuma, vairāki spēlētāji izcēlās ar lielākoties pilnīgi bezcerīgiem individuāliem mēģinājumiem vienatnē apspēlēt visu pretinieka aizsardzību, piespēles bieži bija pilnīgi nekurienē, arī bez ungāru valodas zināšanām varēja labi saprast, kā to vērtēja man apkārt sēdošie un stāvošie Ferencvaros fani. Tikmēr Kisvarda vairākas reizes izdevās patiešām teicami pretuzbrukumi - ar vienu-divām precīzām piespēlēm izvirzot savus uzbrucējus pret Ferencvaros vārtiem. Vienā reizē uzbrucējs pārāk satuvinājās ar vārtsargu un tas spēja sitienu atvairīt, vēl vienu reizi Dibušs mājinieku vārtus nosargāja ar skaistu lēcienu, bet dažās citās epizodēs sitieni vienkārši gāja garām vārtu četrstūrim. Un tad 86. minūtē, kā patīk teikt latviešu sporta komentētājiem, "ja neiesit tu, iesit tev" - Ferencvaros devās kārtējā savā ne pārmērīgi organizētajā uzbrukumā, Oleksandrs Zubkovs mazliet pārcentās ar māņu kustībām un viņa piespēli Kisvardas spēlētāji pārtvēra, bet bumba lieliski un diezgan negaidīti atlēca pie Ferencvaros uzbrucēja, kurš to nekavējoties raidīja vārtu stūrī. Principā - diezgan laimīgs vārtu guvums, nevis kaut kas jēdzīgi sakombinēts, taču būtiskākais bija, ka bumba nonāca viesu vārtos un stadions varēja eksplodēt priekos.

Tā arī spēle beidzās, skatītāji šķita ar tās iznākumu ļoti apmierināti. Man gan kā vērotājam no malas radās iespaids, ka situācijā, kad tava komanda kā valsts čempione izmoka ne gluži pelnītu uzvaru pret līgas viduvējību, sevišķai sajūsmai pamata nav. Bet nu jāatzīst, ka fani Ferencvaros ir aktīvi, atmosfēra stadionā bija ļoti laba - daudz jaudīgāka nekā pirms pāris nedēļam apmeklētajā spēlē Aberdīnā. Protams, pilns stadions nebija, jo Kisvarda nav pietiekama motivācija mazāk aktīvam līdzjutējam, bet septiņi ar pusi tūkstoši skatītāju bija sanākuši, kas šķiet diezgan cienījams rādītājs turnīram, kurš sava sportiskā līmeņa ziņā, protams, ir priekšā Latvijas Virslīgai, bet ne būtiski. Jā, vēl ir vērts atzīmēt, ka Ungārijas līgā izskatās, ka ir pamatīga leģionāru pārprodukcija - šajā spēlē katrai komandai laukumā bija tikai pa trim vietējiem spēlētājiem un arī uz rezervistu soliņa galvenokārt sēdēja ārzemnieki.


Par Groupama Arena stadionu varu pateikt vien to labāko - tas ir visnotaļ jauns (būvēts 2013. gadā), iekļūšana un izkļūšana no tā ir sakarīgi organizēta (ārā ejot vispār nekādas drūzmas - ļoti platas ejas un daudz izeju), vienlaikus ne pārmērīgi liels, jo ikdienā Ferencvaros lielāku tāpat nepiepildīs. Protams, jāņem vērā, ka Budapeštā dzīvo aptuveni tikpat daudz cilvēku kā visā Latvijā, līdz ar to viņiem ir pamats cerēt, ka vietējiem klubiem būs skaitliski liels atbalsts, bet tāpat mazliet jau depresija uznāk, apmeklējot futbola spēles vidusmēra Eiropas līgās par to, cik ļoti mūsu futbols atpaliek tieši prestiža ziņā, ja ne līmeņa (protams, ja nerunā par izlasi, kas atpaliek arī līmeņa ziņā).

P.S. Ir plāns ceturtdien aiziet arī uz Eiropas līgas spēli pret Ludogorets, par emocijām tajā ziņošu atsevišķi.