Kazhes pierakstu burtnīca

Šī gada 11. janvārī pulksten 12:43 es čatā ar nosaukumu "Rajona ultras", kurā pie pieci biedri: Edijs, Kristians, Raitis, Mārtiņš un es pats, iemetu jautājumu: "Vai ir kādam doma par spēles Velsā apmeklēšanu?" Mazāk kā trīs stundas vēlāk manā e-pastā jau bija aviobiļetes četriem cilvēkiem (viss čats, neskaitot Kristianu) lidojumam Rīga - Stansteda - Rīga. Lielākoties tik ātri no ieceres līdz gala lēmumam nonākt neizdodas, kur nu vēl situācijā, kad visas iesaistītās personas ir "jaunie tēvi". Ceļojuma maršruts iecerēts minimālistisks un reizē gana izaicinošs: ielidojam Stanstedā, paņemam nomas auto, ar to aizbraucam līdz Kārdifai (trīs ar pusi stundas vienā virzienā), tur apmeklējam futbola spēli, nakts un rīts Kārdifā, bet nākamās dienas vakarā jau atkal lidmašīna no Stanstedas uz Rīgu.


Kad tuvāk nāca izlidošanas laiks, atklājās, ka Raitis izlēmis sev braucienu padarīt vērīgāku - ar ātrāku ierašanos Britu salās un dažādu everģēlību sastrādāšanu vairāku dienu garumā,kas atviegloja mūsu plānus vienā ziņā - viņš agrāk ieradās Stanstedā un varēja mūs jau sagaidīt pie auto stūres, nevis vēl mums būtu jākārto visas auto nomas formalitātes, kas apstākļos, kad laika nav sevišķi daudz, par labu nebūtu nācis. Veicām arī tādas papildu formalitātes kā nopirkām futbola biļetes un rezervējām dzīvokli Kārdifas centrā, viss šķita saplānots gana labi, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem.

Otrdienā neilgi pēc divpadsmitiem dienā manā rajonā ieradās Edijs, kurš jau iepriekš bija mašīnā uzņēmis Mārtiņu, lai nogādātu mūs visus lidostā. Tā kā atgriešanās bija paredzēta izteikti pēc pusnakts un pat pēdējais autobuss (kas atiet bez divdesmit minūtēm vienos) mūs nesagaidītu, šādam nepilnu divu dienu braucienam lidostas maksas stāvvieta bija gana sakarīgs risinājums. Izrādījās arī, ka apmaksas ziņā viss tur gaužām vienkārši: nostartē Mobilly un tas principā arī viss. Cena nav izcili draudzīga - pirmā diennakts desmit eiro, nākamā - septiņi (vai varbūt otrādi - mūsu gadījumā tas nebija tik svarīgi), bet taksis maršrutā Lidosta - Zolitūde - Zasulauks - Teika - Grīziņkalns noteikti nebūtu lētāks prieks.

Viena lieta, kas šobrīd kļuvusi patīkama, ceļojot ārpus Šengenas, bet uz civilizētām valstīm, tas ir pasu pārbaudes process - viss maksimāli digitalizēts, vismaz šajā reizē mums vispār nenācās gaidīt, viens mirklis un bijām tai cauri. Līdz mūsu mašīnai gan vajadzēja braukt ar autobusu - pie lidostas tik viegli tur nepiebrauksi ar privāto transportu, tāpēc Raitis bija devis norādi braukt ar bezmaksas autobusu, kas ved no termināļa līdz auto nomas laukumam. Tā arī izdarījām, tiesa, savlaicīgi neinformējām Raiti par mūsu progresu, līdz ar to kādu brīdi nācās gaidīt viņa paša ierašanos šajā vietā, jo Britu salas vispār ir izslavētas ar to, ka tur ir ļoti slikti ar vietām, kur ceļmalā var apstāties, bet lidostas apkārtnē ar šo ir īpaši bēdīgi, un vēl visur ir uzraksti par baisiem sodiem, kas jāmaksā šāda pārkāpuma gadījumā. Drīzumā tomēr Raitis bija klāt, un brauciens uz Kārdifu varēja sākties.

Teorijā no Stanstedas līdz Kārdifas pilsētas stadionam būtu jābrauc trīs stundas un piecpadsmit minūtes, bet mūsu laikam no nosēšanās līdz spēles sākumam - precīzi piecas stundas. Mašīnā mēs tikām gana ātri (un lidmašīna bija nosēdusies pirms grafika), atlikušas bija četras stundas un četrdesmit piecas minūtes līdz spēles sākumam. Cerējām, ka pat paspēsim ievākties dzīvoklī pirms došanās uz stadionu. Taču visai ātri kļuva skaidrs, ka ar šo lietu spoži nebūs - jau visai drīz iekļuvām intensīvā satiksmē, kuras virzība uz priekšu bija gaužām bēdīga. Un labi vēl, ka tā bija avārija, kuras dēļ mēs kavējāmies - kad tikām tai garām, atkal varēja braukt normāli. Vienlaikus - laika bijām pazaudējuši stundu, ja ne vairāk. Līdz ar to jebkādi plāni par piestāšanu pa ceļam paēst vai kaut vai uz tualeti bija jāatmet. Atlika tikai braukt, turklāt korķi bija gaidāmi arī otrā galā - pašā Kārdifā. Laika atlika arvien mazāk, vēl bija neskaidrība biļešu sakarā - tās pirkām caur Latvijas Futbola federāciju un bija paredzēts tās saņemt pie stadiona stundu pirms spēles sākuma, tikai tāda bēda, ka mēs paši šajā laikā vairs nekādi nevarējām paspēt. Piezvanīju, noskaidroju, ka šis ir risināms un biļetes varēsim dabūt tad, kad būsim beidzot klāt. Tikai ar to būšānu klāt viss neizrādījās tik vienkārši kā bija cerēts - stadiona apkārtnē satiksme lēna, vietas, kur nolikt auto - nav. Izlēmām, ka drošākais variants ir aizsūtīt mani pēc biļetēm, pārējie kaut kur novietos auto un nāks uz stadionu. Tā arī izdarījām - ar biļetēm nekādu sarežģījumu neradās, un pārsteidzošā kārtā arī mani biedri ieradās gana drīz, līdz ar to stadionā ienācām pāris minūtes pirms valstu himnu atskaņošanas. Ko gan palaidām garām - pirms spēles tika sveikts karjeru izlasē beigušais Garets Beils - taču mēs jau neesam velsieši, nav tā, ka mums viņš būtu sevišķi svarīgs. Cits jautājums, ka auto noparkošanas vieta - Lidl stāvvieta - bija gana šaubīga, tur varēja atrauties arī sodu, vai reāli atrāvāmies - tas var tapt zināms pēc kāda laika.


Stadionā neiztika bez īpatnībām - velsieši bija latviešu faniem ierādījuši it kā labas vietas, vienīgi tieši aiz rindas, kurā bijām mēs, bija grupiņa ar mazāko klašu skolēniem, kuri nebūt nebija sajūsmā par to, ka viņiem priekšā nostājās bariņš liela auguma tēvaiņu, kas spēli plānoja skatīties stāvot kājās. Bērni sāka raudāt (man bija iespaids, ka viņi turklāt bija ar īpašām vajadzībām, bet varbūt man tikai tā šķita), sarunājām ar skolotājiem, ka viņi ies uz priekšu, mēs uz aizmuguri un tādējādi vismaz visi varēs redzēt spēli. Vispār, kas attiecas uz latviešiem stadionā - mūsu bija aptuveni simts, liela daļa bija atlidojusi ar Latvijas Futbola federācijas organizētu čarterreisu, no kura arī mēs nebūtu atteikušies, ja vien nebūtu jau savlaicīgi nopirkuši aviobiļetes, atbalsts bija skaļš, aktīvs un labi dzirdams pat TV translācijā, ko gan veicināja apstāklis, ka izlases mājas spēlēs velsieši kopumā šķiet gana kūtri - neskaitot himnu, ko dziedāja visi, un vēl pāris aktivizēšanās spēles laikā publika galīgi nebija skaļa un nebija sajūtas, ka esam viens simts pret trīsdesmit tūkstošiem. Jā, cilvēku bija daudz, vairumam bija raksturīgas sarkan-dzelten-zaļas cepures, kas radīja asociācijas ar rastafāriešiem, bet teikt, ka tie būtu aktīvi līdzjutēji - to es nudien nevaru. Katrā ziņā apstāklis, ka velsiešu fanus sauc par The Red Wall jeb Sarkano sienu šajā spēlē šķita smieklīgs - baigi šķidra tā Sarkanā siena, ja tai cauri var tikt saujiņa latviešu. Par mūsējiem jāsaka - atbalsta līmenis bija labs. Skaidrs, ka vairums fanu bija daudz vairāk burās kā mēs - cik saprotu, čarterī, pirms čartera un pēc čartera bija gājis jautri, dzērieni pludoja un viedokļi dalījās, vai fanu uzvedība bija vai nebija par traku, bet līdzjušanas aktivitāte bija laba gan no tiem, kas totālā vafelē, gan no mums, kas skaidrā (puslaikā iedzērām pa vienam dārgam un draņķīgam alum, tas arī viss uz šo brīdi mūsu izpildījumā). Gluži kā manā iepriekšējā izbraukumā uz izlases spēli pirms 8 gadiem, varu teikt, ka man kopumā nesimpatizē grupējums Barons Ultras - tā noteikti nav tā aktīvo līdzjutēju daļa, kura var pievērst fanošanai mēreno skatītāju, un arī šeit baronieši bija galvenie pretendenti uz izraidīšanu no stadiona, kā arī mēģināja vilkt uz kašķi ar velsiešu faniem. Man kā cilvēkam, kurš uz futbola spēli iet, jo viņam patīk futbols, nevis konfrontācijas, ar šādu fanošanu nav pa ceļam, un tālab jau es arī esmu futbola fans, nevis jebkādas komandas ultra.

Par pašu spēli: mana prognoze bija tik sērīga, ka vilties īsti nebija iespējams. Līdz ar to varu teikt - Latvijas izlase nospēlēja daudz labāk, nekā es to biju gaidījis, lai arī vienīgā izmaiņa sastāvā pret to, kādu es (un arī vairums citu fanu) biju paredzējis - Vladislavs Sorokins un nevis Raivis Andris Jurkovskis kreisā aizsarga pozīcijā, galīgi nenostrādāja komandai par labu, vienīgo zaudēto vārtu situācijā Sorokinam neveiksmīgi ieņemot pozīciju un ne mazākajā mērā nespējot augumā milzīgajam velsiešu centra uzbrucējam izdarīt trāpīgu sitienu vārtu rāmī. Bet citādi - nebija tik slikti. Pretspēle Latvijas izpildījumā bija labāka kā gaidīts, bumbas kontrole nebija tik bezcerīga, bija pāris itin labi momenti pie pretinieku vārtiem, patika Gutkovska centība cīņā par bumbu. Jā, velsieši arī neizskatījās pēc sevišķi jaudīgas komandas un kopumā viņi tāpat bija labāki par Latviju - bet centība mūsējo izpildījumā bija laba, intriga spēlē bija līdz pēdējām minūtēm un vismaz sajūtas: "Ak, Dievs, kāpēc man vajadzēja tērēt laiku un naudu, lai redzētu šīs šausmas?" nevienu brīdi nebija. Jā, latiņa, ko esmu uzlicis Latvijas izlasei nav tā augstākā, bet tāda nu tā ir. Un jebkurā gadījumā - baudīt futbola spēli pilnā lielā stadionā ir forši pat tad, ja tava komanda spēles beigās paliek bez punktiem. Ja tevi interesē vairāk par spēli, tad detalizētu analīzi var izlasīt Edmunda Patreon kontā, kur vispār ir ļoti bagātīgi lasāms par Latvijas futbola norisēm.

Pēc spēles mēs devāmies uz auto, kurš vismaz nebija evakuēts, kādu laiku padzīvojāmies pa Lidl stāvvietu, līdz bija iespējams no tās tikt ārā, aprunājāmies ar dažiem tautiešiem, un devāmies meklēt mūsu noīrēto dzīvokli Kārdifas centrā. Tur arī atklājās savas īpatnības. Nē, ne dzīvoklī - tas bija foršs, tīrs, gana plašs un man vienīgajam tika individuāla guļamistaba, kamēr Edijs nakti pavadīja uz dīvāna lielajā istabā (kur viņš, kā jau Edijs, aizmiga, kamēr mēs vēl visi arī tur atradāmies), kamēr Mārtiņam un Raitim tika divguļamā gulta istabā ar privāto dušu un vairākiem ventilatoriem. Šī būtu īstā vieta kādam jokam par velsiešu tradicionālajām gaļas bumbiņām jeb fagotiem, bet labāk izstāstīšu, kā ar tiem fagotiem bija īstenībā, un pēc tam (cerams) atgriezīšos pie pamata vēstījuma. Proti, mašīnā bijām pētījuši, kādi ir velsiešu nacionālie ēdieni (Mārtiņa minējums - aitas sautējums - izrādījās patiešām populārākais no tiem), un šo ēdienu vidū bija arī piesauktās gaļas bumbiņas, kuru angliskais nosaukums precīzi sakrīt ar aizvainojošu terminu, kā apzīmēt homoseksuāļus. Dabiski, ka neiztikām bez jokiem, kā mēs ejam uz krogu un veicam pasūtījumu: "We're hungry for some faggots!" vai ko līdzīgu, un es pat apsolījos, ka gadījumā, ja mēs nokavēsim uz spēli un netiksim iekšā stadionā, es no bēdām kādu fagotu apēdīšu (par spīti tam, ka sauszemes dzīvnieku gaļu jau gadus laikam sešus-septiņus neēdu nemaz). Bet, ja atgriežamies pie tā, kāpēc es tiku pie savas privātās guļamistabas - bija zināms, ka es agrā rīta stundā celšos, lai ietu skriet un līdz ar to - lai netraucētu līdzgulētājam, labāk, lai man tāda nebūtu.





Un, vēl vienu soli atpakaļ - kur bija jautrība ar dzīvokli? Galvenokārt - tikšanā tajā iekšā. Tas atradās daudzdzīvokļu namā, kuram lejā ir dežurants, pie kura vajadzētu varēt dabūt mūsu dzīvokļa atslēgas, tikai, kad mēs tur ieradāmies, nekāda dežuranta uz vietas nebija. Tā kā pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm vienpadsmit, neizslēdzām varbūtību, ka šajā vakarā dežurants nemaz arī vairs neparādīsies. Mārtiņš jau paspēja piezvanīt dzīvokļa saimniekam, lai šo jautājumu risinātu, kad tomēr uzradās arī dežurants un izsniedza mums atslēgu. Tas bija pamats līksmībai, turklāt mums pat atlika laika, lai līdz vienpadsmitiem pārskrietu pāri ielai uz Tesco iepirkt kaut ko vakariņām un daļēji arī brokastīm (protams, ieskaitot alu). Veikalā varēja dabūt arī uzsildīšanai mikroviļņu krāsnī domātu fagotu, tomēr neviens tam nesadūšojās (jo tas izskatījās visnotaļ pretīgi, un šis nav jānolasa kā homofobija, tik vien kā kritika Tesco fagotiem).

Pēc dažādu šaubīgu produktu uzsildīšanas un apēšanas notika tas, par ko man ir zināmā mērā kauns. Proti, mēs tā arī nesaņēmāmies iziet no dzīvokļa un doties uz kādu tuvējo pabu, tā vietā noskatījāmies BBC Velsas kanālā labākos spēles Velsa - Latvija momentus, to skatīšanās laikā atplīsa Edijs, un arī mēs pārējie izlēmām - nebūs. Tā ir, kad ceļojumā dodas četri "jaunie tēvi", kuri pa naktīm mājās ne vienmēr sevišķi labi izguļas. Vienlaikus man tas pat bija zināmā mērā izdevīgi - agrāk aizejot gulēt, varēju agrāk būt augšā un doties paskriet (jo ko gan citu tāds fanātiķis kā es varētu darīt?).

Un ko es darīju no rīta? Protams, ka aizgāju skriet. Plāns bija noskriet piecpadsmit kilometrus, biju izpētījis, ka turpat netālu no mūsu dzīvokļa atradās Kārdifas pils, kā arī liels parks vārda "Bute park", tad nu devos uz turieni. Apstākļi skriešanai sākotnēji bija ļoti labi, pēc tam gan sākās lietus, bet vismaz bija siltāks kā Rīgā, līdz ar to sevišķām sūdzībām nebija pamata. Noskrēju gar pili, ieskrēju parkā, centos sekot parkam, kurš patiesībā pa ceļam pārauga vairākos citos parkos, tad aizskrēju līdz Llandaff katedrālei, izmetu vēl dažus līkumus pa Kārdifas vecpilsētu, līdz sasniedzu 17 kilometru atzīmi (jau skriešanas laikā izlēmu, ka šajos apstākļos glīti būtu noskriet desmit jūdzes) un varēju doties augšā uz dzīvokli. Atkārtoti uzsvēršu, ka skriešanas laikā bija sācis līt (laiks bija pārāk slapjš, lai par to rakstītu tikai vienreiz, arī iepriekšējā dienā šajā ziņā laikapstākļi ne pārāk lutināja, taču Raitis ziņoja, ka iepriekšējās dienas esot bijušas vēl daudz slapjākas), kā arī - ka Kārdifas ielās sastapu Latvijas izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš bija devies slapjā rīta pastaigā.




Kamēr es biju bijis prom, bija pamodušies arī mani ceļabiedri, iedzērām rīta alu, ieēdām rīta omleti un maizītes, un varējām atstāt viesmīlīgās telpas. Tiesa, mums nebija īsti skaidrs, ko darīt ar mašīnu, jo Kārdifas centrs neizskatījās parkošanās ziņā draudzīgs, līdz ar to izlēmām uz dažām stundām vēl mašīnu atstāt turpat stāvvietā pie dzīvokļa (tā bija numurēta un dzīvoklim piesaistīta, bet cerējām, ka neviens par mūsu auto aizkavēšanos neļaunosies; kā izrādījās drīzumā - ļaunojās gan, un čalis, kurš sākotnēji Mārtiņam bija teicis, lai nākamajā reizē sazinās ar viņu pa tiešo, nevis caur Airbnb un ka dabūsim atlaidi, nu jau bija visai dusmīgs un skaistajai draudzībai bija pienācis gals). Neko pārmērīgi daudz no Kārdifas šajā pastaigā mēs neizķemmējām - izgājām cauri pāris arkādēm, pabijām pie pils, mēģinājām aiziet ekskursijā pilsētas lielākajā stadionā (tas primāri paredzēts regbijam, Latvijas izlases spēle iepriekšējā vakarā bija notikusi mazākā stadionā; ekskursijai vajadzēja pieteikties savlaicīgi, ko mēs, protams, nebijām izdarījuši), sameklējām pastkartes un pastu, lai titku pie markām, un tad jau bijām saņēmuši arī dusmīgo zvanu, lai uz karstām pēdām aizvācam savu auto. Tā beigās arī izdarījām.



Kāds laiks kopš brokastīm bija jau pagājis, tālab izlēmām turpat Velsā ieturēt kaut ko līdzīgu agrām pusdienām. Neko augstu netēmējām - uz kādiem pakistāniešiem, turkiem vai kas nu tajā apvidū specializējas uz kebabiem, tomēr uztrāpījām uz īstu pērli. Ņūportā, kas ir Velsas trešā lielākā pilsēta un atrodas gandrīz Kārdifas pievārtē, Edijs pamanīja uzrunājoša tipa ēstuvi, pie kuras nekavējoties apstājāmies. Tas bija vietēja tipa iestādījums, kurā primāri paredzēts iegriezties, lai ieturētu angļu brokastis, ko mēs arī darījām (lai gan nebija rīts). Ok, sakot "mēs", es domāju "visi, izņemot mani", jo pilnās angļu brokastīs ietilpstošais šķiņķis, cīsiņš un asinsdesa īsti manā ēdienkartē neietilpst. Līdz ar to es dabūju divas vēršacis uz maizes, kas patiesībā arī bija tīri ok variants. Pārējie tikām paēda daudz kārtīgāk un visi šķita apmierināti. Labākais, protams, bija iestādes autentiskums, diez vai tur regulāri iemaldās tūristi, pie sienas vari redzēt vietējās amatieru futbola komandas šīs sezonas kalendāru, ēstūzī strādājošās kundzes bija visnotaļ sabiedriskas, zināja par Velsas - Latvijas futbola spēli un vēl uz atvadām mums iedeva līdzi divas sviestmaizes, jo viņām beidzās darbadiena un bija skaidrs, ka neviens tās vairs neēdīs, mums tās savukārt vēlāk kļuva par maltīti pie lidostas.




Paēduši turpinājām ceļu, ik pa laikam atgādinādami Raitim, ka vajadzētu kaut kur piestāt, lai nopirktu (garšīgu un interesantu) alu. Raitis tikām, piestājis benzīntankā uzpildīties, mēģināja mūs pārliecināt, ka tepat pieejamās skārdenes būs gana labas (ja nu kas, tur varēja iegādāties poļu Tyskie un līdzvērtīgus "gardumus"). Tomēr mēs bijām uzstājīgi un panācām, ka Raitis iebrauca Svindonas centrā, kur mēs apmeklējām autentisku vīnu un alus veikalu. Proti, nevis kaut ko līdzīgu "Spirits & Wine", bet tādu solīdu, noputējuša paskata veikalu, kurā valda patīkama pustumsa. Apgādājāmies tur ar saprātīgu daudzumu ar gardumiem un turpinājām ceļu uz lidostu. Joprojām mūsu rīcībā bija gana daudz laika, lai varētu nesatraukties par kavēšanu, un tā viss mierīgi turpinājās līdz apmēram pieciem kilometriem attāluma līdz lidostai. Un tad (lielā mērā - manas vainas dēļ) mēs veicām nepareizu pagriezienu, un atlikusī distance līdz lidostai pārvērtās par 45 kilometriem. Faaaak!

Jā, tā ir nelāgā lieta valstīs ar nopietnām šosejām, ka tur tev viena kļūdaina izvēle var ļoti dārgi izmaksāt, apgriešanās iespēju nav nemaz un tev nākas braukt, braukt un vēl braukt, līdz tu beidzot nonāc savā ceļa mērķī. Šajā reizē situāciju vēl sarežģītāku padarīja apstāklis, ka pretējā virziena plūsma bija praktiski apstājusies - uz šosejas bija avārija un mašīnas stāvēja savu piecu-desmit kilometru garumā. Proti, bija skaidrs, ka atceļš būs daudz ilgāks par turpceļu, un mūsu rīcībā galīgi nebija laika vēl vienam korķim. Par laimi turpat blakus bija pieejams mazākas nozīmes celiņš un par laimi Raitis jau nedēļu sēdēja pie stūres satiksmē ar kreisās puses kustību, proti, viņš jutās gana komfortabli, braucot pa šo ceļu daudz ātrāk, nekā uz to būtu gatavs, piemēram, es, brīžiem nudien lidojot. Mazliet papildu stresu noķērām, kad arī uz šī mazākā ceļa parādījās lēna mašīnas un bremzēšana, un šķita - nu, jā, cilvēki pa šejieni apbrauc šoseju un ir izveidojuši korķi. Tomēr mums par laimi izrādījās, ka pie vainas bija tikai riteņbraucējs, kuram auto kolonna nebija varējusi tikt garām, kad viņu apsteidzām, atkal varēja braukt normāli. Viena draņķīga blakne šim līkumam gan bija - mums vairs nebija laika vēlreiz papildināt degvielu mašīnā, un par to vēlāk Hertz uzrēķināja neglītu piemaksu, bet - neko darīt.


Atstājām auto un sākām gaidīt autobusu no "car rental village" uz termināli. Tāds tur it kā kursē ik pēc 15 minūtēm, diemžēl, pirmais, kas nāca, pie mums neapstājās. Vai nu tālab, ka mēs tobrīd pieturā ēdām Ņūportas sviestmaizes un neizskatījāmies pēc braucējiem vai kāda cita iemesla dēļ, bet šajos apstākļos izlēmām, ka labāk būs vien doties uz termināli ar kājām, ko veicināja noskatīšanās, kā kāds vīrs zaļā vestē pa pauguru pāriet no ceļa, uz kura bijām mēs, uz ceļu, kura galā bija terminālis. Tā nu izdarījām arī mēs, soļojot ļoti raitā solī, un pārsteidzošā kārtā lidmašīnu nenokavējām. Bet tas nu ir jāatzīst, ja būtu šis brauciens jāraksturo vienā vārdā, tad šis vārds būtu "steiga".

Kā lai arī nebūtu - Paldies Raitim, Edijam un Mārtiņam par kompāniju, Raitim it īpaši - par auto vadīšanu, un ceru, ka nākamo reizi uz Latvijas izlases izbraukuma spēli došos ātrāk kā pēc vēl 8 gadiem.

Un nobeigumā: mazliet provokatīvu pārdomu par Latvijas futbola fanu čarterreisu. Uzreiz teikšu - nebūtu mēs jau nopirkuši paši sev biļetes, noteikti to izmantotu (kurš gan negrib kaut kur aizbraukt lētāk un vienkāršāk?). Bet šādas iniciatīvas kopumā es neatbalstu: proti, viens šāds federācijas organizēts pasākums drīzāk nākotnē noskaņos līdzjutējus uz domu "Kāpēc šoreiz nav tāda piedāvājuma?", kas nemotivēs cilvēkus braukt pašu spēkiem, proti, ilgtermiņā tas var tieši mazināt līdzjutēju pulku šādos mačos, nevis to veicināt. Protams, ja vien LFF šādus lidojumus neorganizēs katru reizi, bet tam man kaut kā grūti noticēt.