Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms ķerties pie monumentālās Latvijas sporta vēstures, Vilis Čika kopā ar Arnoldu Šmitu uzrakstīja vēl vairākas ne gluži tik grandiozas grāmatas par Latvijas sportu, tai skaitā šo. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šis ir krājums ar pastāstiem par sportu un sportistiem. Daļa no tiem ir ar izteikti komisku piesitienu, citi nopietnāki, daļai ir maksimāli precīza hronoloģija, citi ir aptuveni un varbūt nemaz tieši šādi nav notikuši.

Mūslaiku Latvijā stipri līdzīgu grāmatu uzrakstīja Andžils Remess, pat tās nosaukums Sporta smaidi un grimases atsauc šo izdevumu un gan jau šī grāmata Remesam vismaz daļēji kalpoja par iedvesmu. Arī Miķeļa Rubeņa grāmatas, pat tās, kas vairāk pretendēja uz faktoloģisku vēstījumu, bieži sevī ietvēra pastāstus šīs grāmatas gaumē.

Sniegšu vienu šāda pastāsta piemēru:

Divdesmito gadu sākumā Jelgavā ir paredzēta futbola sacensība starp Jelgavas sporta klubu un Auces Ausmu. Noteiktajā laikā Auces futbolisti tomēr neierodas. Tiesnesis noliek bumbu 11 m soda sitiena vietā pret tukšajiem Auces vārtiem. Jelgavnieks, kam muzticēts atbildīgais uzdevums, tomēr iesit bumbkai tik neprecīzi, ka tā aizripo vārtiem garām.
Un ko dara tiesnesis? Viņš savā ziņojumā atzīmē, ka sacīkste beigusies neizšķirti! Īsts Zālamana spriedums.

Šis, starp citu, ir lielisks piemērs ļoti aptuvenam atgadījumam - Auces "Ausma" izveidota vien 1925. gadā, bet, cik man zināms, tāds "Jelgavas sporta klubs" vispār nepastāvēja - tā varētu būt domāta 1. Jelgavas sporta biedrība, bet nav jau arī tik ļoti būtiski.

Vēl viens atgadījums (tikpat aptuvens):

Kāds vidēja stipruma latviešu amatieru šachists partijā pret meistaru Frici Apšenieku divdesmitajos gados Rīgā panācis dažādu laidņu galotni ar līdzvērtīgu materiālo stāvokli. Izskatās, ka partija noteikti ir neizšķirta. „Apšenieka kungs, netērēsim laiku, nevienādi laidņi — remis,” saka amatieris. „Mans kungs, ir jau taisnība — nevienādi laidņi, betmēs esam arī nevienādi spēlētāji,” atbild meistars. Pēc ilgākas „ūdeņu duļķošanas” beigu spēlē, Apšenieks galu galā arī uzvar.

Diezgan ok atgadījums, manuprāt (pat, ja ne gluži patiess). Ir tur arī precīzāki stāsti, tādi, kurus var pārbaudīt saistībā ar reālām publikācijām presē. Piemēram, šo:

Kaut kad trīsdesmitajos gados — vēl brīvās Latvijas laikā — valsts meistartitulu slalomā izcīna Egils Hermanovskis, kas ir viens no mūsu akrobatiskākajiem slēpotājiem un vēlāk kļūst izcils architekts un pazīstams mākslinieks. Laikraksts Sporta Pasaule ievieto garu rakstu par Hermanovska sporta gaitām un attēlus. Rakstā arī pieminēts, ka sportists ir Latvijas kādreizējā satiksmes ministra nelaiķa T. Hermanovska dēls. Avīze iznākusi, un atskan Sporta Pasaules tālrunis. Redaktors klausās: „Te runā nelaiķis Hermanovskis — sportista Egila Hermanovska tēvs. Raksts jau ir ļoti jauks, bet lai tas būtu patiess, jāsaka, ka man gan vēl mirt negribas.” Un tā nelaiķis omulīgi tērzē, bet avīžnieks tālruņa otrā galā nevar un nevar saprast, kāds velns raksta autoram licis izdarīt tik treknu un traku kļūdu.

Šo patiešām pārbaudīju, atradu.

Daļa grāmatas veltīta notikumiem brīvā Latvijā, tad par karu un pēc tam - par trimdu. Kas attiecas uz kara laika notikumiem, tur ir trimdas uztverei diezgan raksturīgais skatījums, ka tie Latvijas sportisti, kas gāja bojā no sarkano rokas, ir mocekļi, bet tie, pie kuru nāves vainojama vācu puse, nav īsti pieminēšanas vērti. Līdz ar to šo daļu ir tā bišķi šķebinoši lasīt. Tur gan, protams, pie vainas vismaz daļēji ir tas, ka autoru vidū (jo Čika un Šmits tikai apkopoja pastāstus, ar kuriem dalījās viņu laikabiedri) bija dažādi tipāži, piemēram, Edgars Laipenieks, kuru trimdā godāja kā izcilu vieglatlētikas treneri, bet padomijā sauca par nacistu kolaborantu un kara noziedznieku. Ja kas - tam nav saistības ar šo grāmatu - Laipenieku ASV astoņdesmito gadu sākumā mēģināja tiesāt, bet attaisnoja, kam par reālo iemeslu bija viņa sadarbība ar CIP, dzīvojot pēc kara Čīlē, bet vēlāk paši amerikāņi atzina, ka viņš bijis gana šaubīgs personāžs. Iespējams gan, ka tā ir tikai mana sakāpinātā izjūta.

Vienlaikus grāmata ir gana izklaidējoša un kaut kādā mērā arī noderīga izglītojošā ziņā. Protams, ka uz to nekādi nevar atsaukties kā uz pirmās instances patiesības avotu par reāliem faktiem saistībā ar Latvijas sportu, bet līdzīgi kā Rutku tēva teātra anekdoti, šādai grāmatai noteikti ir tiesības uz pastāvēšanu, lasās tā viegli un nepiespiesti.