Billes skaistā jaunība
Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?
Grāmata sākas vēl Otrā pasaules kara laikā, tūlīt tūlīt jau vācu okupācijas varu atkal nomainīs krievu okupācijas vara. Zemnieki vēl mēģina slēpt savus pēdējos mājlopus (Bille ir laukos - Mārupes tuvumā - pie nīgras tantes un zem tupeles esoša onkuļa), kurus savāks vai nu brūnie vai sarkanie - bet agrāk vai vēlāk savāks noteikti. Tēva Billei vairs nav - tā kā viņš vācu laikā, apstākļu spiests, bija iesaistījies armijas izpalīgu dienestā, un kara beigas viņš nesagaida Latvijā, bet faktiski ir pagaisis. Toties Billes māte un mazais Jēkaupiņš joprojām ir te, un māte nebūt nav kļuvusi mīļāka pret meitu, nekā viņa allaž bijusi iepriekš. Bille joprojām ir lēvurs un visādi citādi nekam nederīga un nesmuka meita, kura nekad nespēs izpirkt savu lielāko noziegumu - ka viņa pastāv. Nē, nav tā, ka mammucis būtu absolūti ļauns, bet siltuma pret Billi viņā nav un nevar būt.
Grāmatas stāsts ir par skarbajiem pēckara gadiem (kuri Latvijā, protams, bija īpaši skarbi tālab, ka tie bija pēckara gadi staļina padomijā - kur līdzās jau tāpat neizbēgamajām pēckara problēmām nāca visas iespējamās totalitārisma šausmas). Billes ģimene gan nav tā, kura jaunajos apstākļos ciestu vairāk kā pārējās - tās ciešanas ir drīzāk nemainīgas, citējot Billes māti: "Mums nekad nekā nav bijis un nekad nekā nebūs." (aptuveni citējot. ar grāmatu nesaskaņoju) Līdz ar to šis stāsts nav tik ļoti par represijām un konkrēti padomisma šausmām, cik vispār - par dzīvi, kurā vārdi "skaistā jaunība" ir visskaudrākā no iespējamajām ironijām. Billi moka vieni vienīgi kompleksi, viņa pamazām kļūst par pieaugušu sievieti, bet prieka viņas dzīvē nav nemaz. Jaunie vīrieši, ar kuriem viņa iepazīstas, galīgi nav romantiski grāmatu varoņi. Pat it kā vislabākais no viņiem - Atis ar skaisto gredzenu - tumšā vakarā Ata ielā viņu faktiski pamet četru piedzērušos padomju kareivju ķetnās, atstājot viņu reālos izvarošanas draudos, glābdams pats savu ādu. Billei gan izdodas izglābties (rezultātā gan iedzīvojoties muguras traumā), bet šī epizode kļūst tikai par kārtējo traumu viņas stāstā, ko pat mātei nevar atklāt, jo zināms, ka Billes mātes skatījumā jebkurās meitas nedienās primāri vainīga pati meita. Ai, šaubu nav, ka šī grāmata ir gaužām drūma, un pat mazliet pārsteidz, ka tās beigas ir gandrīz vai optimisma pilnas - Bille pamazām saprot, ka viņa nav ne tuvu tik bezcerīga, kā pasaule to viņai mālējusi (vienlaikus viņai gan nācies iziet cauri posmam, kurā viņa nāk pie atklāsmes, ka personīgā izpratne "bet es vismaz esmu labs cilvēks" arī ne tuvu nav absolūta patiesība).
Galvenais, kas ir sakāms par "Billes" triloģiju, un arī par šo grāmatu atsevišķi - lasot šīs grāmatas, tu skaudri sajūti - lai arī, protams, ne simtprocentīgi autobiogrāfisks, bet tas ir stāsts par pašu Vizmu Belševicu - viņa savus varoņus pazīst līdz kaulam, un līdz ar to arī tu kā lasītājs tiec šajā stāstā iegremdēts pilnībā. Lai uzrakstītu "Billi", Belševicai nebija jāveic pētījums kā Ingai Ābelei Dunai - viņas varoņi ir dzīvi, viņi pasauli redz no sava augstuma, bez jebkādas kopainas, bez faktu kalniem, viņi atrodas šeit un tagad, te viņi cieš, tevi viņi cenšas mīlēt un tikt mīlēti, un te - ja nekas cits neatliek, viņi arī mirst. Skaista, ļoti sērīga un noteikti izlasīšanas vērta grāmata.
Grāmata sākas vēl Otrā pasaules kara laikā, tūlīt tūlīt jau vācu okupācijas varu atkal nomainīs krievu okupācijas vara. Zemnieki vēl mēģina slēpt savus pēdējos mājlopus (Bille ir laukos - Mārupes tuvumā - pie nīgras tantes un zem tupeles esoša onkuļa), kurus savāks vai nu brūnie vai sarkanie - bet agrāk vai vēlāk savāks noteikti. Tēva Billei vairs nav - tā kā viņš vācu laikā, apstākļu spiests, bija iesaistījies armijas izpalīgu dienestā, un kara beigas viņš nesagaida Latvijā, bet faktiski ir pagaisis. Toties Billes māte un mazais Jēkaupiņš joprojām ir te, un māte nebūt nav kļuvusi mīļāka pret meitu, nekā viņa allaž bijusi iepriekš. Bille joprojām ir lēvurs un visādi citādi nekam nederīga un nesmuka meita, kura nekad nespēs izpirkt savu lielāko noziegumu - ka viņa pastāv. Nē, nav tā, ka mammucis būtu absolūti ļauns, bet siltuma pret Billi viņā nav un nevar būt.
Grāmatas stāsts ir par skarbajiem pēckara gadiem (kuri Latvijā, protams, bija īpaši skarbi tālab, ka tie bija pēckara gadi staļina padomijā - kur līdzās jau tāpat neizbēgamajām pēckara problēmām nāca visas iespējamās totalitārisma šausmas). Billes ģimene gan nav tā, kura jaunajos apstākļos ciestu vairāk kā pārējās - tās ciešanas ir drīzāk nemainīgas, citējot Billes māti: "Mums nekad nekā nav bijis un nekad nekā nebūs." (aptuveni citējot. ar grāmatu nesaskaņoju) Līdz ar to šis stāsts nav tik ļoti par represijām un konkrēti padomisma šausmām, cik vispār - par dzīvi, kurā vārdi "skaistā jaunība" ir visskaudrākā no iespējamajām ironijām. Billi moka vieni vienīgi kompleksi, viņa pamazām kļūst par pieaugušu sievieti, bet prieka viņas dzīvē nav nemaz. Jaunie vīrieši, ar kuriem viņa iepazīstas, galīgi nav romantiski grāmatu varoņi. Pat it kā vislabākais no viņiem - Atis ar skaisto gredzenu - tumšā vakarā Ata ielā viņu faktiski pamet četru piedzērušos padomju kareivju ķetnās, atstājot viņu reālos izvarošanas draudos, glābdams pats savu ādu. Billei gan izdodas izglābties (rezultātā gan iedzīvojoties muguras traumā), bet šī epizode kļūst tikai par kārtējo traumu viņas stāstā, ko pat mātei nevar atklāt, jo zināms, ka Billes mātes skatījumā jebkurās meitas nedienās primāri vainīga pati meita. Ai, šaubu nav, ka šī grāmata ir gaužām drūma, un pat mazliet pārsteidz, ka tās beigas ir gandrīz vai optimisma pilnas - Bille pamazām saprot, ka viņa nav ne tuvu tik bezcerīga, kā pasaule to viņai mālējusi (vienlaikus viņai gan nācies iziet cauri posmam, kurā viņa nāk pie atklāsmes, ka personīgā izpratne "bet es vismaz esmu labs cilvēks" arī ne tuvu nav absolūta patiesība).
Galvenais, kas ir sakāms par "Billes" triloģiju, un arī par šo grāmatu atsevišķi - lasot šīs grāmatas, tu skaudri sajūti - lai arī, protams, ne simtprocentīgi autobiogrāfisks, bet tas ir stāsts par pašu Vizmu Belševicu - viņa savus varoņus pazīst līdz kaulam, un līdz ar to arī tu kā lasītājs tiec šajā stāstā iegremdēts pilnībā. Lai uzrakstītu "Billi", Belševicai nebija jāveic pētījums kā Ingai Ābelei Dunai - viņas varoņi ir dzīvi, viņi pasauli redz no sava augstuma, bez jebkādas kopainas, bez faktu kalniem, viņi atrodas šeit un tagad, te viņi cieš, tevi viņi cenšas mīlēt un tikt mīlēti, un te - ja nekas cits neatliek, viņi arī mirst. Skaista, ļoti sērīga un noteikti izlasīšanas vērta grāmata.
2023-01-14
comments powered by Disqus