Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs
Jautrākais stāsts par "Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju" ir par to, kā es to lasīju. Citas no bibliotēkas paņemtās grāmatas bija jau izlasītas, bet man liela daļa svētdienas bija jāpavada Slokas stadionā, kur zināju, ka būs gana daudz laika lasīšanai. Taču, ja tu brauc uz U8 vecuma grupas meiteņu futbola turnīru, diez vai tur ierasties ar grāmatu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" būtu labākā doma. Taču citas grāmatas nav. Ko darīt? Ielikt grāmatu citos vāciņos. Daudz variantu gan man nebija krājumos, tad nu lasīju it kā Andreja Makina "Dreams of my Russian Summers". Nosaukuma dēļ arī tā šobrīd galīgi nav labākā grāmata pasaulē (saturam gan nav ne vainas, bet vismaz bez pornogrāfijas).
Tikām, ja jārunā par pašu krājumu... Einfelda stāsti brīžam patiešām ir diezgan pornogrāfiski, atveidojot personāžus un notikumus robežas starp veselā saprāta klātbūtni un tā trūkumu, un seksualitāte te lielākoties ir tāda, kas drīzāk raisa vēlmi izvemties, nekā uzbudina (un tas arī labi, citādi atkal jau apstākļos, kādos šo grāmatu lasīju, tā būtu dramatiski nevietā). Daļa stāstu gan ir arī diezgan murgaini un to sižets klātneesošs. Ir tādas kā variācijas par "Dekamerona" tēmu (kas piesaukts arī tekstā), lielākoties, protams, ne gluži seksīgā, bet gan mūslaiku reālijām atbilstošā mērcē. Tiesa, jāatzīst, ka Einfelds nesasniedz to līmei, līdz kuram daudzus gadus vēlāk tika Svens Kuzmins ar Dizažio, kura galvenais varonis ir hoboseksuāls (proti, viņu uzbudina bezpajumtnieki, jo baisāki, jo labāk). Bet šeit es teiktu, ka simpātiskākais stāsts ir par čali, kurš iztēlojas, ka viņa apjūsmotā meitene pēc nāves ir iemiesojusies telpaugā, un tad viņš uzsāk seksuālas attiecības ar šo augu (es pats, būdams daudz atturīgākas dabas cilvēks, kad rakstīju par mīlestību starp studentu un profesora portfeli, viņu attiecības atainoju kā platoniskas, bet tas nebūtu Einfelda gaumē). Sevišķi aizrauties ar dažādu stāstu atstāstijumu man tiešām negribas, un jo vairāk par to domāju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka arī nomaskētos vākos tā grāmata nav piemērota, lai to lasītu bērnu futbola turnīra laikā, jau sākot ar pašu pirmo stāstu, kura varonis tirgo pornogrāfiskas bildītes bērniem (ne jau tāpat vien grāmatai ir šāds nosaukums). Manuprāt, mani sevišķi nesatrauc tas, ka Einfelds lasītāju šokē - īpaši jau tālab, ka mani pašu viņš īpaši nešokē, un es noteikti uzskatu, ka šādai literatūrai ir jābūt tiesībām pastāvēt - jo esmu kategoriski pret visādām "Asociācijām Ķimene" un līdzīgām organizācijām, kurām patīk noteikt, kas ir un kas nav tikumīgs, bet vienlaikus jāatzīst - šī grāmata absolūti nav manā gaumē, un būtu grūti atrast cilvēku, kuram es teiktu: "Tev šo noteikti vajag izlasīt!" Ja nu vienīgi varbūt tiešām kādam no tiem "tradicionālo vērtību" aizstāvjiem, ne tālab, ka viņš no tā kaut ko prātīgu iegūs sev, bet vismaz cilvēkam būs vai nu ļoti nepatīkami vai - kas patiesībā pat šķiet ticamāk - ļoti patīkami, tikai kauns atzīt.
Vispār jāatzīst, ka ar Einfelda daiļradi manas attiecības ir neskaidras - šī man kļuva par ceturto izlasīto viņa grāmatu. "Cūku grāmata" man savulaik ļoti patika. "Neļaudis" - galīgi nē. "Armagedona cikls" - jā. Šī atkal nē. Novērojums gan liecina, ka romānus esmu vērtējis pozitīvi, stāstu krājumus - negatīvi. Vai vēlos tuvākajā laikā papildināt novērojumu krājumu? Domāju, ka nē. Kādi daži gadi jāuzgaida, līdz atkal būšu gatavs Einfeldam tuvoties.
Tikām, ja jārunā par pašu krājumu... Einfelda stāsti brīžam patiešām ir diezgan pornogrāfiski, atveidojot personāžus un notikumus robežas starp veselā saprāta klātbūtni un tā trūkumu, un seksualitāte te lielākoties ir tāda, kas drīzāk raisa vēlmi izvemties, nekā uzbudina (un tas arī labi, citādi atkal jau apstākļos, kādos šo grāmatu lasīju, tā būtu dramatiski nevietā). Daļa stāstu gan ir arī diezgan murgaini un to sižets klātneesošs. Ir tādas kā variācijas par "Dekamerona" tēmu (kas piesaukts arī tekstā), lielākoties, protams, ne gluži seksīgā, bet gan mūslaiku reālijām atbilstošā mērcē. Tiesa, jāatzīst, ka Einfelds nesasniedz to līmei, līdz kuram daudzus gadus vēlāk tika Svens Kuzmins ar Dizažio, kura galvenais varonis ir hoboseksuāls (proti, viņu uzbudina bezpajumtnieki, jo baisāki, jo labāk). Bet šeit es teiktu, ka simpātiskākais stāsts ir par čali, kurš iztēlojas, ka viņa apjūsmotā meitene pēc nāves ir iemiesojusies telpaugā, un tad viņš uzsāk seksuālas attiecības ar šo augu (es pats, būdams daudz atturīgākas dabas cilvēks, kad rakstīju par mīlestību starp studentu un profesora portfeli, viņu attiecības atainoju kā platoniskas, bet tas nebūtu Einfelda gaumē). Sevišķi aizrauties ar dažādu stāstu atstāstijumu man tiešām negribas, un jo vairāk par to domāju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka arī nomaskētos vākos tā grāmata nav piemērota, lai to lasītu bērnu futbola turnīra laikā, jau sākot ar pašu pirmo stāstu, kura varonis tirgo pornogrāfiskas bildītes bērniem (ne jau tāpat vien grāmatai ir šāds nosaukums). Manuprāt, mani sevišķi nesatrauc tas, ka Einfelds lasītāju šokē - īpaši jau tālab, ka mani pašu viņš īpaši nešokē, un es noteikti uzskatu, ka šādai literatūrai ir jābūt tiesībām pastāvēt - jo esmu kategoriski pret visādām "Asociācijām Ķimene" un līdzīgām organizācijām, kurām patīk noteikt, kas ir un kas nav tikumīgs, bet vienlaikus jāatzīst - šī grāmata absolūti nav manā gaumē, un būtu grūti atrast cilvēku, kuram es teiktu: "Tev šo noteikti vajag izlasīt!" Ja nu vienīgi varbūt tiešām kādam no tiem "tradicionālo vērtību" aizstāvjiem, ne tālab, ka viņš no tā kaut ko prātīgu iegūs sev, bet vismaz cilvēkam būs vai nu ļoti nepatīkami vai - kas patiesībā pat šķiet ticamāk - ļoti patīkami, tikai kauns atzīt.
Vispār jāatzīst, ka ar Einfelda daiļradi manas attiecības ir neskaidras - šī man kļuva par ceturto izlasīto viņa grāmatu. "Cūku grāmata" man savulaik ļoti patika. "Neļaudis" - galīgi nē. "Armagedona cikls" - jā. Šī atkal nē. Novērojums gan liecina, ka romānus esmu vērtējis pozitīvi, stāstu krājumus - negatīvi. Vai vēlos tuvākajā laikā papildināt novērojumu krājumu? Domāju, ka nē. Kādi daži gadi jāuzgaida, līdz atkal būšu gatavs Einfeldam tuvoties.
2024-08-11
comments powered by Disqus