Gājiens ar klibo zirdziņu
Vladis Spāre reiz bija viens no trijotnes, kas sarakstīja diloģiju "Odu laiks". Īsā laika posmā viņš ir palicis pēdējais. Lienīte Medne-Spāre, viņa sieva, nomira 2023. gada martā, bet tā paša gada novembrī viņai sekoja Juris Zvirgzdiņš. Stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" pēdējais stāsts "Tur viss ir pierakstīts" ar šo laiku ļoti sasaucas, diviem veciem rakstniekiem atsaucoties uz visiem aizgājušajiem draugiem (stāsta varoņi gan ir daudz vecāki nekā autors un viņa līdzgaitnieki). Patiesībā gan Nāve ir nozīmīga tēma lielā daļā šī krājuma stāstu, ne jau velti pat zirdziņš ir klibs.
Būtiskāk gan droši vien ir tas, ka Vlada Spāres grāmatas varoņi galīgi nav šīs dzīves veiksminieki. Puika, kurš apmeklē slimnīcā mirstošo brāli. Jauna sieviete, kura nodevusi savu bērnu glābējsilītē. Sieviete, kas satiekas slimnīcā ar savu mīļoto cilvēku, kurš diez vai pārdzīvos operāciju. Sieviete, kura pati ir slimnīcā nodaļā, no kuras parasti neatgriežas. Depresijas mocīts vīrietis tirgū, kuram nupat mirusi māte. Jaunietis, kurš Vērmanes dārzā vienmēr uzvar šahā, tāpēc neviens ar viņu negrib spēlēt uz naudu, un viņam seko iedomāts Nelaimes putns. Bankrotējis uzņēmējs, kurš satiekas ar savu bijušo draudzeni un pārrunā to, ka viņš no viņu pametis, dodoties peļņā, lai gan viņai naudu nemaz nevajadzēja. Veca sieviete, kas mēģina antikvariātā nodot pēdējo vērtīgo lietu, kas viņai atlikusi - senu rakstāmmašīnu. Sieviete, kura grasās precēties, jo mīļākais tāpat viņu nekad neprecēs (lai gan ir greizsirdīgs uz viņas precībām). Bērnu nama klases vakara dalībnieks, kurš atstāsta klases vienīgajam veiksimniekam, kā tas sanācis, ka klases saliedojums beidzies ar viena no biedriem noslīkšanu un sievietes nonākšanu trakonamā. Pedagoģijas studente, kura pa naktīm piepelnās narkotikām, sniedzot minetus (bet viņa nav prostitūta!). Sieviete narkomāne, no kuras aizgājis vīrietis, kura pakaras. Sieviete, kuras draugs marihuānas iespaidā nokritis no mājas jumta, kura mēģina sev griezt vēnas, bet viņa tāpat drīz aizies narkotiku iespaidā. Turīga uzņēmēja, kuru drīz piebeigs vēzis, tāpēc viņa palūdz savai draudzenei šo procesu paātrināt. Sētniece, kuras dēls apprecējis Lielo kapu prostitūtu un, pieķēris sievu netiklībā, viņu piekāvis un tagad atrodas cietumā. Bariņš bezpajumtnieku, kuri izsauc ātro palīdzību, jo vienam no viņiem nepieciešams amputēt pēdējo atlikušo kāju (bet viņš savulaik Barikāžu laikā sargājis Brasas tiltu!). Vīrietis un sieviete kafejnīcā - abi vientuļi un nelaimīgi, kuri pavada tur kopīgu vakaru, bet šķiras. Un visubeidzot - stāsts par tiem diviem vecajiem rakstniekiem un nāvi.
Daļa šo stāstu ir izteikti noveliska, citi - mazliet uz to pusi, bet ne gluži. Tādi īsi zibšņi par dzīves ne tām saulainākajām pusēm. Brīžam - diezgan nepatīkami lasīt, bet nenoliedzami interesanti. Valodas un varoņu atainojuma ziņā kaut kādi atspulgi no "Odu laika" te noteikti ir jūtamas, tāpat jūtama līdzība ar Lienītes Mednes-Spāres Dziedošajām smiltīm. Lai arī stāsti ir skumji, man neradās sajūta, ka autors lasītāju mēģina saraudināt, tam viņš ir par šerpu un piparotu. Kaut kāda smeldze tajā visā ir, bet ne tāda, kas veicina puņķošanos. Katrā ziņā - saistoša lasāmviela, un noteikti gribēšu tagad izlasīt arī viņa romānu "Tu nevari dabūt visu, ko gribi".
Būtiskāk gan droši vien ir tas, ka Vlada Spāres grāmatas varoņi galīgi nav šīs dzīves veiksminieki. Puika, kurš apmeklē slimnīcā mirstošo brāli. Jauna sieviete, kura nodevusi savu bērnu glābējsilītē. Sieviete, kas satiekas slimnīcā ar savu mīļoto cilvēku, kurš diez vai pārdzīvos operāciju. Sieviete, kura pati ir slimnīcā nodaļā, no kuras parasti neatgriežas. Depresijas mocīts vīrietis tirgū, kuram nupat mirusi māte. Jaunietis, kurš Vērmanes dārzā vienmēr uzvar šahā, tāpēc neviens ar viņu negrib spēlēt uz naudu, un viņam seko iedomāts Nelaimes putns. Bankrotējis uzņēmējs, kurš satiekas ar savu bijušo draudzeni un pārrunā to, ka viņš no viņu pametis, dodoties peļņā, lai gan viņai naudu nemaz nevajadzēja. Veca sieviete, kas mēģina antikvariātā nodot pēdējo vērtīgo lietu, kas viņai atlikusi - senu rakstāmmašīnu. Sieviete, kura grasās precēties, jo mīļākais tāpat viņu nekad neprecēs (lai gan ir greizsirdīgs uz viņas precībām). Bērnu nama klases vakara dalībnieks, kurš atstāsta klases vienīgajam veiksimniekam, kā tas sanācis, ka klases saliedojums beidzies ar viena no biedriem noslīkšanu un sievietes nonākšanu trakonamā. Pedagoģijas studente, kura pa naktīm piepelnās narkotikām, sniedzot minetus (bet viņa nav prostitūta!). Sieviete narkomāne, no kuras aizgājis vīrietis, kura pakaras. Sieviete, kuras draugs marihuānas iespaidā nokritis no mājas jumta, kura mēģina sev griezt vēnas, bet viņa tāpat drīz aizies narkotiku iespaidā. Turīga uzņēmēja, kuru drīz piebeigs vēzis, tāpēc viņa palūdz savai draudzenei šo procesu paātrināt. Sētniece, kuras dēls apprecējis Lielo kapu prostitūtu un, pieķēris sievu netiklībā, viņu piekāvis un tagad atrodas cietumā. Bariņš bezpajumtnieku, kuri izsauc ātro palīdzību, jo vienam no viņiem nepieciešams amputēt pēdējo atlikušo kāju (bet viņš savulaik Barikāžu laikā sargājis Brasas tiltu!). Vīrietis un sieviete kafejnīcā - abi vientuļi un nelaimīgi, kuri pavada tur kopīgu vakaru, bet šķiras. Un visubeidzot - stāsts par tiem diviem vecajiem rakstniekiem un nāvi.
Daļa šo stāstu ir izteikti noveliska, citi - mazliet uz to pusi, bet ne gluži. Tādi īsi zibšņi par dzīves ne tām saulainākajām pusēm. Brīžam - diezgan nepatīkami lasīt, bet nenoliedzami interesanti. Valodas un varoņu atainojuma ziņā kaut kādi atspulgi no "Odu laika" te noteikti ir jūtamas, tāpat jūtama līdzība ar Lienītes Mednes-Spāres Dziedošajām smiltīm. Lai arī stāsti ir skumji, man neradās sajūta, ka autors lasītāju mēģina saraudināt, tam viņš ir par šerpu un piparotu. Kaut kāda smeldze tajā visā ir, bet ne tāda, kas veicina puņķošanos. Katrā ziņā - saistoša lasāmviela, un noteikti gribēšu tagad izlasīt arī viņa romānu "Tu nevari dabūt visu, ko gribi".
2024-10-21
comments powered by Disqus