Kazhes pierakstu burtnīca

Nez, vai es esmu kādam nepieciešams, lai atklātu, ka Green Day debijas ieraksts izklausās tāpat kā visi citi Green Day ieraksti, tikai mazliet sliktāk, jo ir ierakstīts sliktākos apstākļos?

Kad tālajā 1992. gadā Kalifornijas poppanku trio "Green Day" izdeva savu otro albūmu, droši vien reti kurš gaidīja, ka šis ieraksts iezīmē vienas no 90-to gadu skaļākajām grupām īstenu parādīšanos savā istajā gaismā. Bet, kā teiktu šajā situācijā Jēzus, Tēti - viņi nezina, ko viņi dara.

Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.

Jāatzīst, ka manā ierakstu kolekcijā noteikti ir ievērojami vairāk Green Day albūmu, nekā būtu nepieciešams, un šis ir viens no tiem ierakstiem, kuru tur varētu arī nebūt.

Grupas Green Day trešais lielās ierakstu kompānijas paspārnē izdotais albūms lielākoties netiek dēvēts par grupas karjeras virsotni, lai arī viens būtisks pluss tam noteikti ir - tajā Green Day pirmo reizi sāk eksperimentēt un spēlēt kaut ko mazliet savādāku nekā savas tradicionālās un praktiski identiskās trīs akordu dziesmas.

Ar šo albūmu Green Day nu jau pilnīgi atvadījās no sava vecā panku imidža un kļuva par tipiski/netipisku poproka grupu. Salīdzinoši ar "Dookie", kas man pirmajā klausīšanās reizē pie sirds īpaši negāja (jo tolaik par pankiem biju apmēram tādās pat domās kā šobrīd par nacionālboļševikiem), tad par "Warning" neko tamldzīgu teikt nevarētu (lai gan, protams, šo albūmu arī izdzirdēju manāmi vēlāk). Jau pirmā albūma dziesma - "Warning" ir pavisam draudzīga akustiska popdziesma, kurai bija diezgan smieklīgs videoklips. Tomēr arī panciskajās dziesmās Green Day ir sākuši jau izklausīties mazliet pieaugušāki un daudzveidīgāki kā iepriekš, piemēram, "Blood, Sex and Booze" neizklausās pēc trīsdesmit iepriekšējām šīs grupas dziesmām, jo atklājas, ka patiesībā Green Day nav nekādi raupjie puiši, bet ka viņiem ir tīri labas spējas atrast vienkāršas un tomēr klausāmas melodijas. Turklāt arī dziesmu tematika sākusi kļūt interesantāka, manuprāt, ļoti jauka dziesma ir "Church on Sunday", kuru es varu iztēloties kā saundtreku vasaras dienai un kurā Bilijs Džo solās meitenei ar viņu kopā iet svētdien uz baznīcu, ja viņa ar viņu vakarā ies dejot. "Fashion Victim" varētu raksturot kā Green Day versiju par Kinks "She`s bought a hat like princess Marina`s", lai gan, protams, ne melodija, ne teksts līdz Reja Deivisa līmenim šeit nepavelk. Mana mīļākā dziesma šajā albūmā tomēr ir cita - tā ir kabarē stila veidotā "Misery", kuras teksta daļa man savukārt rada asociācijas ar "Take a walk on the wild side" iz Lū Rīda repertuāra. "Hold On" mutes ermoņikas atsauc prātā kaut kādu no "Bītlu" dziesmām, lai gan patiesībā visas šīs dziesmas visvairāk izklausās pēc soļošanas melodijām. Tu saulainā vasaras dienā ej pa ceļu un tavās ausīs skan šis Green Day albūms - ļoti jauka idille. Jā, akustiskās gičas šeit skan vai katrā dziesmā un, manuprāt, tas ir tīri forši, jo savā vecajā stilā nekur tālāk "Green Day" vairs aiziet nevarēja, bet ar "Warning" viņi beidzot ir pacēlušies vismaz pāris pakāpienus augstāk. Labs ir arī albūma nobeigums. Vispirms ar "Minority" Green Day apliecina, ka arī kā poprokeri viņi joprojām vienlaicīgi ir arī panki un ka viņi nevēlas saplūst ar pūli (atkal viena soļojamā dziesma), bet "Macy Day Parade" - kas, manuprāt, jau tuvojas grupas sekojošajam albūmam "American Idiot". Zināmu neizpratni rada "Waiting", kas ir ar citu tekstu apveltīta klasiskā sešdesmito gadu dziesma "Downtown", kāda tam ir doma, man skaidrs nav, bet vispār jāatzīst, ka man ļoti labi iet pie sirds Bilija Džo balss un Tre Kūla bungas. Protams, Green Day nav pasaules labākā grupa un, protams, viņi ir vairāk parodija par pankiem nekā īsti panki, bet toties viņi ir labi songwriters.

Turpinot savu ne pārāk saistīto ierakstu triloģiju, Green Day (kā vismaz uzskata viņi paši) no pop panka pievēršas garāžrokam. Lieki teikt, ka Green Day izpildījumā jebkas izklausās pēc Green Day - viņi spētu arī Van Der Graaf Generator transformēt par kārtējo "Basket Case" variāciju.

Nezinu, vai esmu sasniedzis tos gadus, lai varētu dēvēt "Green Day" par manu jaunības dienu grupu, taču vismaz kaut kādā mērā tā ir tiesa, jo tajos laikos, kad mana tolaik iecienītākā televīzija - RBS TV - bez mitas dreijāja "Basket Case" videoklipu, es biju patiešām jauns, proti, gāju kādā piektajā-sestajā klasē. Un tagad es esmu nopietns bārdains onkulis, kurš nereliģisku apsvērumu dēļ jau devīto gadu dzīvo bez televīzijas klātbūtnes.