Kazhes pierakstu burtnīca

Neilgā laikā Esterei nolasīju jau otro Ievas Samauskas grāmatu (tiesa, šī ir desmit gadus vecāka kā "Soliņš un miskaste", bet bērnu grāmatas, turklāt savstarpēji nesaistītas, noteikti nav tas mākslas paveids, kurā cenšos sekot jebkādai hronoloģijai), patiesībā šo itin labi klausījās arī Jurģis, kurš pagaidām nav nekāds dižais literatūras cienītājs, un arī viņa atsauksmes par izlasīto mani sasniedz labākajā gadījumā netiešā veidā. Stāsts ir par kādu meiteni - diplomāta meitu, kura ilgstoši ir bijusi kategoriski pret jebkādu svešvalodu apgūšanu (ar domu - ja jau kaķis nemācās suņa valodu, kāpēc lai viņa pēkšņi rīkotos citādi?), taču kāds atgadījums, kas viņai valodas zināšanu trūkuma dēļ rada pārpratumus, liek viņai mainīt savus līdzšinējos uzskatus, un tagad viņa izlemj rīkoties gluži pretēji savai agrākajai filozofijai un apgūt visas pasaules valodas. Iesākumā gan viņa netēmē augstu - sāk mācīties tikai 11 valodas vienlaikus.

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.