The Who

Sings My Generation

8.0
Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.
2007-09-14 17:07:03
music, 1965

Tommy

8.5
Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!
2007-02-11 00:00:00
music, 1969

Who`s Next

9.0
Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.
2006-12-28 00:00:00
music, 1971

Quadrophenia

7.0
Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.
2007-10-11 17:17:30
music, 1973

Faces Dances

5.5
Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.
2008-11-24 17:10:41
music, 1981

It`s Hard

4.0
Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.
2008-12-02 17:17:16
music, 1982

Endless Wire

7.0
"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūziķu grupējumu. Mūsdienās, kad "dinozauri" ir sapratuši, ka pusaudžu sirdis viņiem vairs iekarot nebūs lemts, klasiskie rokeri reti izdod albūmus, kas būtu dramatiski slikti. 80. gadu mēģinājumi ar sintezatoriem un bungumašīnām piesaistīt sev jaunus fanus vairumam no viņiem izrādījās katastrofāli ("The Who" it īpaši), līdz ar to mūsdienās viņi vairāk uzticas pārbaudītām vērtībām - cenšas neizmantot nekādas "krutas" mūsdienu iespējas, bet spēlēt tādu rokenrolu, ar kādu viņus pasaule ir iemīlējusi. Līdz ar to parasti ļoti labi var paredzēt ieraksta kvalitāti - labs, bet nekas īpašs. Arī "Endless Wire" šajā ziņā neizceļas. Taunshends (kas tagadējos apstākļos palicis par vienīgo dziesmu autoru grupā) bieži atsaucas pats uz sevi, izmantojot fragmentus no klasiskajiem "Baba O`Riley" un "Won`t get fooled again" un zināmā mērā tās ir jautrākās skaņas ierakstā. Brīžiem parādās gan arī Who mazāk raksturīgas kompozīcijas, piemēram gandrīz Toma Veitsa balsīti dziedātā "In the Ether", taču grupai neapšaubāmi pietrūkst enerģijas, un diemžēl es saprotu, ka tur neko padarīt nevar - gadi prasa savu. Kā nekā no 60-to milžiem tieši the Who visvairāk bija atkarīgi no savas praktiski neierobežotās enerģijas, bet tagad no tās ir atlicis visai maz. Rodžera Daltrija balss varbūt joprojām ir spēcīga, tomēr tajā ļoti viegli var nojaust arī viņa vecumu, kas neizbēgami liek atcerēties to, kāds viņš bija pirms gadiem 35 un skumji nopūsties. Patiesībā tieši Daltrijs ir tas, kas man šajā ierakstā patīk vismazāk. Taunshenda pirksti varbūt nav vairs tādi, kā tie bija agrāk, bet viņš joprojām ir izcils ģitārists, tikām Paladino un Stārkijs ir salīdzinoši jaunāki nekā "īstie" the Who dalībnieki, līdz ar to viņiem arī ar vitalitāti viss ir kārtībā, bet Daltrijs, kas ar savu lauvas balsi kādreiz spēja "izvilkt" arī salīdzinoši neveiksmīgas kompozīcijas, tagad lielākoties ir tikai traucēklis. Albūmā ir dziesmas, kuras man noteikti būtu ļoti patikušas, piemēram, tā tituldziesma, ja tajās būtu jauneklīgāks un enerģiskāks vokāls. Tipisks piemērs Daltrija 2006. gada modelim ir dziesma "We got a hit", kas izklausās pēc kāda no vecajiem labajiem gabaliem, bet - pēc kā izklausās Daltrijs? Pēc veca nodzērušās pirāta. Loģiski, ka arī Taunshends neko lieliski tagad padziedāt nevar. Vispār - protams, šis albūms ir galvas tiesu pārāks par citiem "The Who" pēc-Mūna perioda produktiem, taču dabiski, ka tas ir arī galvastiesu vājāks par gandrīz visiem Mūna perioda albūmiem.
2006-11-06 00:00:00
music, 2006

A Quick One

7
"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.
2016-03-16 07:10:28
music, 1966

The Who Sell Out

9
Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!
2016-04-26 05:00:13
music, 1967