Kazhes pierakstu burtnīca

Trešo reizi šogad bijām Ģertrūdes ielas teātrī. Tiesa, "Stāsti no abām kabatām" īsti nav daļa no teātra repertuāra, bet gan neatkarīga "bezpiederības" izrāde, taču tam laikam nav lielas nozīmes.

Valmieras teātris bija viens no pirmajiem, kas šīs vasaras sākumā paziņoja - izrādēm būs būt! Un es, domājams, biju viens no pirmajiem, kas uz šo prieka vēsti reaģēja ar biļešu iegādi. Kaut kādā mērā gan sajūtas bija tādas, ka šobrīd gribētos aiziet uz vienalga kādu izrādi, tik ļoti esmu noilgojies skatīt aktierus vaigā, tomēr beigās no piedāvātajām pirmizrādēm izvēle krita par labu "Nākošpavasar" Toma Treiņa režijā. Vēl intriģējošs iestudējums noteikti būs "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi", ko sarūpējis Reinis Boters no Kvadrifrona, bet tam bija mūsu iespējām slikti piemēroti datumi, līdz ar to palikām pie "Nākošpavasar" (un Marina arī teica, ka šobrīd varbūt nav gatava tik smagam saturam, kāds varētu būt "Lepnumā").

Garlība Merķeļa "Latviešus" es kaut kad esmu lasījis (ne tad, kad to prasīja skolā, bet droši vien mazliet vēlāk), bet niansēs tās saturu, protams, neatceros. Nacionālā teātra izrāde gan arī īsti nepretendē uz vārdu savienojumu "grāmatas dramatizējums", bet drīzāk kā "iedvesmas avots". Kad Nacionālajā teātrī izziņoja šo izrādi, biju ieinteresēts to redzēt, izreklamēju draugiem, bet kaut kā sanāca, ka pats nemaz uz to neaizgāju. Un tagad, protams, ir par vēlu. Pozitīvi, ka Teātris šajos apstākļos piedāvā izrāžu ierakstus, turklāt vēl tādus, kuri tapuši speciāli šai vajadzībai - ar vairākām kamerām, zālē bez skatītājiem un speciāli pārdomājot, kā tas izskatīsies ierakstā. Protams, ka nekas nespēj aizstāt klātieni teātrī, taču šādā variantā iegremdēšanās sajūta ir daudz labāka nekā vienkārši nofilmētas izrādes gadījumā.

Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.