Kazhes pierakstu burtnīca

After having seen Werner Herzog`s film about Kaspar Hauser I knew I`d try to watch something else by this director. And Aguirre is considered to be his best film. Actually I didn`t get the reasons for that. Probably it is interesting for some people to watch an endless journey on a river where people are looking for the legendary Eldorado. Sadly there ain`t particulary anything going on. So, there is Aguirre, a military man who overthrows the leader of the expedition, names a stupid fatso the kig of Eldorado and lets most of his people die in hideous deaths. But even those deaths aren`t very entertaining. And nothing else in this film is. Boring! The ending was good though. I also must admit that the camera work is good, and maybe even the actors aren`t half-bad, but the pace of the film is just too slow for me.

It`s also entitled `The Enigma of Kaspar Hauser`. It`s a story about a young man who suddenly appears in the middle of a small German town. The young man not only isn`t capable of talking but he has never encountered people before and didn`t even know that there were people beside him. As he gets to know life he encounters many problems but he realises (or it seems to me that way) that other people who have lived longer than he has (for he didn`t live before while he was locked in some cellar) were actually as dead as he was and that they knew nothing but only pretended to exist. It doesn`t give him very much faith in life. The film is quite interesting (except maybe the first 15 minutes during which I fell asleep), it certainly made me want to find some other Werner Herzog films and to get to know about that Hauser person.

Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

Vispār jau šo filmu vajadzēja skatīties 3D variantā, bet īsti šādas iespējas man nebija. Verners Hercogs, kā zināms, ir viens no retajiem režisoriem, kam vienlīdz labi vienmēr paticis strādāt dokumentālajā un mākslas kino, un - pārkāpt robežas starp vienu un otru abos virzienos. Arī šajā filmā, kura pamatā ir dokumentāla, Hercogs ir izmantojis pāris trikus, lai izliektu to Visumu, kurā viņš darbojas. Taču filmas materiāls ir gana aizraujošs arī bez albīniem radioaktīviem krokodiliem, un te Hercogs var teikt paldies izciliem pagātnes māksliniekiem, kuri arī ir tie, kas padarīja šajā filmā rādīto alu īpašu. Īsi sakot - pirms aptuveni 30-35 tūkstošiem gadu kādā alā tagadējās Francijas dienvidos uzdarbojās ļoti spējīgi alu gleznotāji, kuru radītie attēli saglabājās līdzi mūsu dienām pateicoties nogruvumam, kas pirms 28 tūkstošiem gadu noslēdza šīs alas ieeju. 1994.gadā ala tika atklāta, kopš tā laika tajā iekšā ir viesojušies zinātnieki, un Vernera Hercoga kino grupa. Tev vai man kā tūristam šajā alā diez vai spīdētu pabūt, labākais, uz ko varam cerēt, ja tiks īstenoti franču plāni, varēsim apskatīt reāla izmēra alas kopiju kaut kur ne pārāk tālu no īstās alas. Kas gan, protams, nav gluži tas pats.