Kazhes pierakstu burtnīca

Filma "Ida" ir Polijas šī gada pieteikums Oskaram kā labākajai filmai svešvalodā, diezgan reāls pieteikums, tā gribētos teikt (kā jau jebkuras filmas gadījumā, kas iekļuvusi fināla pieciniekā). Tam ir diezgan pateicīga filmas tematika - viss, kas tieši un netieši ir saistīts ar holokaustu, ir diezgan iecienīts ASV kinoakadēmijas acīs. Bet jautājums ir - cik laba ir šī filma, ja to nevērtē politiskām acīm?

Ida ir jauna meitene, kas uzaugusi pēckara Polijā klosterī. Viņai ir pienācis laiks stāties mūķenes kārtā, bet pirms tam klostera vadība uzskata, ka viņai būtu vērts apciemot Idas vienīgo radinieci - tanti Vandu, lai sagatavotos šim tomēr diezgan atbildīgajam solim, jo, kā teikt, laulības ar Jēzu nav nekāda joka padarīšana. Tante izrādās tāda sieviete, kura lieki nevilcinoties atklāj Idai šo to negaidītu - ka meitene patiesībā ir ebrejiete, kuru klosterī izbēgusi no savu vecāku (un tautasbrāļu) likteņa. Pati Vanda tikām jau pēckara Polijā ir bijusi prokurore, kas aktīvi piedalījusies "sociālisma ienaidnieku" tiesāšanā un ne vienu vien padomju režīma pretinieku nosūtījusi uz nāvessodu. Tagad gan viņa ir tiesnese un alkoholiķe uz pusslodzi. Domājams, pēdējo īpašību veicinājuši gan pašas pārdzīvojumi kara laikā, gan rīcība jau pēc tā beigām.

Kā lai arī nebūtu, Vanda un Ida izlemj kopā atrast vietu, kur ir apbedīti (pareizāk sakot - aprakti, jo par apbedīšanu tur īsti runāt nevarētu) Idas vecāki - Vandas māsa Roza un viņas vīrs. Tur atklājas gana daudz nejaukumu, par kuriem es šeit nemaz nerakstīšu, to jau tu vari uzzināt, noskatoties filmu. Interesantāk tomēr ir tas - kas īsti darās Idā kā cilvēkā - nav tomēr joka lieta, kad izrādās, ka tu esi pilnīgi cits cilvēks, nekā iepriekš esi uzskatījis, plus vēl tu iepazīsti pilnīgi citādu dzīvi, nekā tā tev bijusi ierasta (Vandas dzīvesveids ar klosteri nu nekādi nebūtu savienojams, ja vien tas nav klosteris no kādas erotiska rakstura lentes), un kā tas ietekmēs viņas atbildīgo soli. Plus vēl te parādās izskatīgs saksofonists, kuram Ida nenoliedzami patīk. Sarežģīta situācija, kā teikt.

Kopumā "Ida" ir ļoti klasiska filma, tāda, kas atsauc prātā labākos itin pasenos poļu kino paraugus - gan Andžeja Vaidas jaunības dienu filmas (piem., "Pelnus un dimantus"), gan šo to no Kislovska darbiem, pa daļai filmas autentisko noskaņu veido arī tas, ka tā ir melnbalta. Nav gluži tā, ka es nebūtu redzējis labāku kino, bet tiešām tāda kārtīga gruntīga filma ar domu un saturu.