Kazhes pierakstu burtnīca

Šis, manuprāt, ir pārliecinoši sliktākais albums, ko Chumbawamba jebkad izdeva. Pārmērīga aizraušanās ar deju mūzikas ritmiem pilnīgi noteikti šai grupai par labu nenāca, kā rezultātā šis ieraksts tagad jau izklausās ne vien absolūti morāli novecojis, bet tas arī ir tāda veida ieraksts, kuru man patiesībā darbā ir kauns klausīties - ja nepievērš uzmanību dziesmu tekstiem un grupas vēstījumam var rasties iespaids, ka esmu sācis klausīties stipri zemas kvalitātes popsu, un tas nav tāds iespaids, ko vēlos par sevi radīt, it īpaši ievērojot to, ka šis ieraksts tiešām nav labs. Pagalam maz šajā ierakstā ir "īstu" instrumentu, gandrīz viss ir sintezēts, un es varu tikai brīnīties, kādā veidā pāris gadus vēlāk ar "Un" šī grupa spēja reabilitēties un atgūt manu uzticību. Patiesībā, cik atceros, koncerta izpildījumā dažas no šī ieraksta dziesmām nebija TIK sliktas, un tomēr tādas dziesmas kā "Home with me", "If it is to be, it is up to me" ir no tās kategorijas, par kurām grupai, manuprāt, vajadzētu kaunēties. Es jau nesaku, ka viņiem vajadzētu vienmēr būt bezkompromisu agresīviem vai arī allaž ierakstīties tikai acapella režīmos, taču šis patiešām ir stipri skumjš ieraksts, kurš īsti nevar lepoties ar neko. Un es vislabprātāk pieņemtu, ka šādu albumu "Chumbawamba" nekad neizdeva un ka patiesībā tie ir kaut kādi, nezinu, kaut vai "Rednex", kas atbildīgi par šo patiešām nožēlojamo dziesmu apkopojumu. Jau "Tubthumper" man negāja sevišķi labi pie pusdienām, bet šis ir tiešām ļoti, ļoti slikts albums, viens no tiem, kurus es nekad vairs negribētu klausīties. Un dīvaini, ka patiesībā diezgan daudz šī ieraksta elementu var atrast arī iekš "Un", kas man patīk, bet... šeit tas viss nestrādā un rada patiešām ļoti skumju iespaidu, vienīgā dziesma, kuru varu bez piespiešanās nosaukt par labu, ir "Don`t try this at home" (tāda kā mellow versija pāris gadus vēlākajai "e-Bay".

Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.

Es nebeidzu pats sevi pārsteigt - ja tu spēj atrast kaut vienu iemeslu, kādēļ man vajadzēja skatīties šo norvēģu filmu, tu mani pazīsti labāk nekā es pats. Vienu Norvēģijas filmu jau biju iepriekš noskatījies. Šī konkrētā filma nav nedz jauna, nedz aktuāla, nedz kritiķu aprindās fenomenāli saslavēta. Un vēl to skatījos VHS Rip kvalitātē. Nemaz nerunājot par to, ka šī filma ir šaušalīgi lēna, depresīva un disturbing.

Ar "Three of a Perfect Pair" beidzās kārtējā KC darbības fāze, Fripam ar Beljū pamatīgi sanīstoties un nespējot sadarboties līdz pat nākamās desmitgades sākumam. Tāpat ar šo ierakstu beidzas mana sistemātiskā iepazīšanās ar KC daiļradi (kaut kad tālākos diskos ir vēl pārītis viņu ripuļu, bet vismaz uz dažiem mēnešiem es par šo grupu varu aizmirst). "Three of a perfect pair" skaņdarbos diezgan izteikti var just, ka Beljū un Frips katrs sākuši vilkt segu uz savu pusi, vienam arvien vairāk aizraujoties ar new wave popsīgo pusi, bet otram atceroties, ka viņš nācis no progroka pasaules un darbinot savus maģiskos "Frippertronics". Un patiesībā gan vienam, gan otram viņa darbības virzienā jūtams zināms progress, līdz ar to vismaz par "Beat" šis ieraksts ir labāks. Pirmajā plates pusē vairāk ir jūtama Beljū līdzdalība, kamēr otrajā vairāk darbojas Frips. Interesanti, ka ieraksta pēdējā kompozīcija saucas "Larks Tongues in Aspic Part III", proti, Frips atgriežas pie apmēram desmit gadus vecas tēmas un attīsta to grupas astoņdesmito gadu manierē - melodiski it kā dziesma ir gana līdzīga savām priekšgājējām, bet skanējums ir tik dramatiski atšķirīgs, ka atkal jau saliekot to kopā ar pirmajām divām "cīruļu mēļu" daļām, tu vari tikai pabrīnīties, ka visus šos skaņdarbus ir ierakstījusi viena un tā pati grupa. Kopumā šī ieraksta skanējums tik radikāli no "Beat" neatšķiras, bet kaut kāda iemesla dēļ tas šķiet labāks par savu priekšgājēju. Droši vien tāpēc, ka Frips sekoja principam - katru KC ēru beigt uz augstas nots. Vispār gan interesanti, kā tas sanāca, ka pēc interešu konflikta rašanās viņš vienkārši neizsvieda Beljū ārā no grupas un uzreiz nepārveidoja KC līdz nepazīšanai. Varbūt viņš nemaz nav tik ciets rieksts, kā to varētu domāt. Lai gan - kas to lai tagad zina. Katrā gadījumā "Three of a Perfect Pair" man diez vai būs viens no grupas tuvākajiem ierakstiem (īsi sakot no viņu astoņdesmito gadu ēras man pilnīgi pietiek ar vienu albumu - "Discipline"), bet tas ir pietiekami saistošs, lai laiku pa laikam to atskaņotājā ielikt varētu.

Kā ziņo masu mediji, YouTubē videoklipus mums skatīties vairs nebūs lemts. Nav gluži tā, ka mani tas sevišķi sāpinātu, bet protestu AKKAI/LAA iesniegt tomēr vajadzētu :)

More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.

Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".

I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."

Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.