Jethro Tull turpina savu ekskursiju folkmūzikā, iesaistot tajā arī disko elementus, un dīvainā kārtā šī formula izrādās garda kā pļurzaks (kas šeit tiek saprasts diskontiski-pozitīvajā nozīmē). Salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, šajā ir jūtams Andersona nopietnāks darbs pie melodiju izstrādāšanas, un tas dod vēlamo rezultātu - "Heavy Horses" ir melodiskāks par savu priekšgājēju un baudāmāks. Atkal jau ieraksta centrālā kompozīcija ir tā titulskaņdarbs "Heavy Horses", kurš patiesībā nav sevišķi folcīgs un balstās uz ļoti izjustas taustiņu un ģitāras saspēles, kurā neiztūkst arī obligātā flauta no mistera Andersona. Klusie panti, bombastiskais piedziedājums, maigā un stiprā sadursme, atkal jau viena teju vai perfekta Jethro Tull dziesma. Tomēr atšķirībā no "Songs from the Wood" šoreiz arī citas ieraksta dziesmas ir gana labas - man personīgi īpaši pie sirds iet "Acres Wild", "Moths" un "Weathercock". Muzikāli šis ieraksts ir daudz saistošāks par savu priešteci un līdz ar to arī daudz vieglāk baudāms, jo tā dziesmas ir atmiņā labāk paliekošas, un tas man tīk. Kopumā tas ir diezgan viegls un optimistisks, jauks skaņu celiņš klusā pavasara dienā - taču allaž kā jau tu to vari gaidīt no JT aiz stūra tevi gaida kāds enerģiskāks fragments, kas caurauž liegās dziesmas - ļoti labs piemērs šai pieejai ir "Weathercock", kurā Andersons kārtējo reizi apstiprina to, ko neviens patiesībā nekad arī nav apšaubījis - kas ir rokmūzikas izcilākais flautists. Kopumā, protams, šis ieraksts nevelk gluži līdz pirmo JT plašu līmenim, bet no vēlīnās ēras tas noteikti ir viņu labākais veikums - spēcīgāks par "Too Old to Rock`n`Roll", kas arī patiesībā bija gana labs.

Ar "Songs from the wood" Jethro Tull sāka savu ekskursiju pa folkroku, kura ilga kādus pāris gadus. Sevi par lielu folkmūzikas fanu es nesauktu, tālab arī mana attieksme pret šo viņu periodu ir drīzāk negatīva nekā slavinoša, tomēr kā jau to var gaidīt no Andersona, Barres un kompānijas, arī šajā posmā viņi spēja radīt vairākas ļoti labas dziesmas. Kā tas ir raksturīgs šī perioda JT ierakstiem, labākais skaņdarbs albumā atkal ir tā tituldziesma - šoreiz tā ir ievadošā kompozīcija "Songs from the wood", kurā ap dziesmas vidu kārtējo reizi sākas lieliska saspēle starp Andersona flautu un Barres ģitāru. Diemžēl citās dziesmās tik daudz garšīgu sastāvdaļu nav, un tās man vismaz vairāk asociējas ar fona mūziku nekā ar pamatēdienu. Tīri no atmosfēras viedokļa viss ir jauki, emocionāli un sirsnīgi, es varu ar prieku klausīties tādas dziesmas kā "Cup of Wonder", "The Green", "The Whistler" un citas, bet tas nenozīmē, ka šis būtu izcils ieraksts. Un dažas dziesmas ir patiešām ar diezgan griezīgu skanējumu - piemēram, "Pibroch" - tāda ģitāras skaņa kā šajā kompozīcijā ir vienkārši ausīm sāpinoša, un tā nav nedz sevišķi aizraujoša, nedz atmiņā paliekoša - vienkārši sāpīga, nekā vairāk, pēc pirmās minūtes šī dziesma gan kļūst normālāka, bet par tādu ievadu es varu tikai lamāties. Un kāds pie joda tai sāpīgajai elektriskajai ģitārai ir sakars ar folkmūziku? Tās dēļ vien es varētu veselu punktu noņemt no šī ieraksta vērtējuma.

Par šo filmu ir iespējami vismaz trīs viedokļi, katru no kuriem es iespēju robežās mēģināšu pamatot.

Crazy World of Arthur Brown - šie one hit wonderi, kas nav pilnīgi aizmirsti tikai "Fire" dēļ īsti izmiruši vēl nav - pats Artūrs Brauns ir joprojām muzikāli aktīvs un epizodiski kaut ko ir izdevis arī zem Crazy World zīmes. Vēl 2008.gadā Artūrs Brauns turpināja uzstāties, lai gan izsekot viņa gaitām ir pagrūti - oficiālais saits nav atjaunots labi sen un teikt, ka prese pievērstu Artūram Braunam daudz uzmanības, būtu smags pārspīlējums

Šim ierakstam vajadzēja atkal jau kļūt par pavadošo materiālu kino filmai, taču atkal jau filma dabā nematerializējās un vienīgais, kas tā rezultātā radās, bija šis ieraksts. Cik saprotu, daudzi to uzskata par vismazāk veiksmīgo JT projektu visos septiņdesmitajos, taču tikpat labi tie daudzie var iet ieskrieties, jo vismaz par "minstreli" tas noteikti ir interesantāks. Ievērojamākais (un labākais skaņdarbs) šajā ierakstā neapšaubāmi ir tituldziesma - episks vēstījums par padzīvojušu rokeri, kas vienīgais no savas "bandas" nav mainījis dzīvesveidu:

Šajā rakstā sniegšu nelielu apkopojumu par virknes 60.-70.gadu ievērojamāko mūziķu svaigākajiem jaunumiem - tūrēm, jaunu albumu plāniem, kad pēdējo reizi izcēlušies ar kādu aktivitāti.

Каждый день — одно и тоже. Будильник в семь тридцать, чашка кисловатого дешёвого кофе из Китая в семь сорок пять. Десять минут ругани с женой параллельно с кофем и чёрствым бутербродом, на котором никакого «бутера» и в помине нету, а всего лишь опять же китайский маргарин, а вместо копчёной колбасы — сарделька марки «Достоинство Шаньси». Уже другая ругань в десять минут девятого на автобусной остановке, крики, а то и рукопашная, и чаще всего первым в набитый как бордели Шэньяна автобус садится этот подонок Жи-ши Чи-ши, а мне иногда приходится ждать следующего.

Astotais Jethro Tull studijas ieraksts diezgan labi atbilst savam nosaukumam - tajā patiešām gana labi var just Andersona aizraušanos ar viduslaikiem raksturīgiem mūzikas elementiem un arī gluži tradicionālu angļu folkmūziku. Diemžēl tas nedara šo albumu par sevišķi aizraujošu ierakstu. Sākas gan tas ļoti veiksmīgi - tituldziesma "Minstrel in the Gallery" no kādas trešās-ceturtās klausīšanās reizes mani pamatīgi pavilka un tajā ļoti veiksmīgi savienojas mierīgais un atslābinātais akustiskās ģitāras + flautas ievads ar mežonīgo Barres un Bārlova plosīšanos dziesmas turpinājumā. Taču tālāk nekur sevišķi šis ieraksts neved - sekojošās dziesmas balstās gandrīz tikai uz atmosfēras, nospļaujoties uz tādu elementu kā melodija. Kaut cik interesanta vēl ir "Cold Wind to Walhalla", bet tai sekojošās ""Black Satin Dancer", "Requiem" un "One white duck" ir jau pārmērīgi no dzīvīguma brīvas - atkal jau te nevar teikt, ka kaut kas būtu aizvainojoši slikts, bet ar saviem agrākajiem ierakstiem JT mani bija pieradinājuši gaidīt no sevis vairāk nekā šī minimālistiskā strinkšķināšana spēj sniegt. Ieraksta otrās puses lielāko daļu aizņem kārtējā episkā kompozīcija - "Baker St. Muse", kas nevar gluži stāties vienā līmenī ar "Thick as a brick", bet pati par sevi nav slikta, taču atkal jau melodiski ne pārmērīgi atmiņā paliekoša.

Patiesībā jau "War Child" iesāk to Jethro Tull darbības fāzi, bez kuras ierakstu dzirdēšanas tu emocionāli nabagāks nekļūsi - lielie šedevri ir aiz muguras un arī ambiciozākie projekti ir pagātnē (pat ja "A Passion Play" nebija ļoti labs ieraksts, tas tomēr bija kaut kas ļoti LIELS), un no šī brīža Jethro Tull kļuva tāda kā vienkāršāka grupa. Sākotnēji "War Child" laikam bija paredzēts kā audio pavadījums kādai melnajai komēdijai, taču filma tā arī netapa un rezultātā šis ieraksts droši vien zaudēja daļu no savas koncepcijas un daļu no savas vitalitātes. Tajā tomēr atrodas vairākas ļoti labas dziesmas, kas bieži gan vairāk pieder standarta rokmūzikai un nevis progrokam - kaut vai lieliskā "Bungle in the Jungle", "Sealion" ar kārtējo lielisko flautas ievadu no Andersona puses un arī ierakstu ievadošā "War Child". Šis ieraksts nav revolucionārs, tas nav fenomenāls, tā kompozīcijas ir relatīvi vienkāršas un tradicionālas, taču vienlaikus - tas ir viegli uztverams un viegli pieņemams, un, protams, daudz labāks par veselu virkni vēlāku šīs grupas veikumu. Es neteiktu, ka tavā ierakstu kolekcijā šim albumam obligāti vajadzētu atrasties, bet tas nenozīmē arī ka ja tas tajā tomēr būtu nokļuvis, tam tur nebūtu vietas.

Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.