Kazhes pierakstu burtnīca

Holy shit! Esmu patiešām šokēts, konstatējot, ka agrīnie RHCP bija tik labi! Iepriekš varbūt kādu reizi arī biju pārskrējis pāris šī ieraksta dziesmām, bet tā kā tās sevišķi nelīdzinājās, teiksim, "Under the Bridge" vai "Otherside", automātiski pieņēmu, ka nekā laba šīs grupas daiļradē pirms Džona Frušentes piesaistīšanas nemaz nevarētu būt. Un izrādās - tie bija visīstākie maldi.

Savā 15. pēc kārtas studijas albumā Lū Rīds pievēršas pilsētai, ar kuru saistīta lielākā daļa viņa dzīves - Ņujorkai, kuras dzīves dažādiem (lielākoties - drīzāk skumjiem nekā priecīgiem) aspektiem veltītas visas 14 šī ieraksta dziesmas. Pat pēc saviem standartiem Lū šajā albumā sevišķi daudz neaizraujas ar dziedāšanu - reti kur viņa vokāls ir bijis runājošāks nekā šajā albumā. Ja šajā ierakstā ir kāda dziesma, ko varētu saukt par "zināmu", tā droši vien ir "Dirty Boulevard", kurā Rīds izsakās skarbi:

2009

Ievads

"Layla - you`ve got me on my knees" varētu būt visslavenākā frāze, kuru Kleptons radījis savā nu jau 45 gadus ilgajā mūziķa karjerā. Un nekas, ka patiesībā viņas vārds nebija Leila, bet gan Petija un ka viņa tolaik bija Džordža Harisona sieva (un saki vēl, ka Kleptons ir labs cilvēks, kas savam labākajam draugam noņēmis sievu). Bet mūziķis viņš tiešām bija sasodīti labs, un "Layla" ne bez pamata tiek dreijāta raidstacijās līdz šai pašai dienai. Visas šī albuma dziesmas, protams, nav gluži tik labas kā šī, bet "I Looked Away", "Key to the Highway", "Have you ever loved a woman" un vēl virkne citu ir pietiekami tuvas tam. Es varbūt to nesauktu par Kleptona karjeras labāko ierakstu, taču viņa saspēle ar Dveinu Almanu šajā albumā ir tiešām neatkārtojami skaista, un emocionāli šis ir viens no uzrunājošākajiem viņa muzikālajiem veikumiem, un arī ģitārspēles ziņā tas ir fenomenāls. Līdz ar "Cream" un "Blind Faith" izjukšanu Kleptons savā jaunajā draugu kompānijā ir atteicies no mūzikas šerpākajām pusēm, un šis albums, protams, ir tiešām viegls mīlas dziesmu apkopojums, taču... man īsti nav ko patlaban par to teikt, jo atlikušas vēl tikai dažas minūtes līdz brīdim, kad es iziešu no biroja un būs sācies mans atvaļinājums. Spānija, es jau nāku! Bet jauki, ka pēdējā dienā pirms atvaļinājuma esmu klausījies tik ļoti baudāmu mūziku.

Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Šī filma mani piečakarēja tā, kā reti kam un reti kad tas ir izdevies iepriekš. Biju pilnīgi pārliecināts, ka skatīsimies vācu filmu "Before the fall", dabūju atbilstošus subtitrus. Sākām skatīties, bet personāži kaut kā visi runāja spāņu valodā. Domājām - šķiet, būsim piečakarētu un dabūjuši vāciski dublētu filmas versiju. Taču izrādījās, ka tā vienkārši bija cita filma, kuras angliskais nosaukums arī ir "Before the fall", tikai stāsta tā nevis par laiku pirms hitleriskās Vācijas krišanas, bet gan pirms pasaules gala, milzīgam meteorītam ietriecoties zemē.

Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).

Patiesībā par reklāmas spēku nerakstīšu. Vienkārši šorīt pa ceļam uz darbu Daugavgrīvas ielā uz liela stenda ieraudzīju Jātnieku skolas reklāmu. Es, protams, neesmu eksperts šajos jautājumos, bet kaut kā man neticās, ka šobrīd pēc jāšanas skolām varētu būt liels pieprasījums, un neticu arī, ka vides reklāma te kaut ko varētu mainīt. Ir dzirdēts, ka ekonomiskie krīze nav tie tipiskākie apstākļi, kad daudz cilvēku nododas elitāriem sporta veidiem. Labi vēl, ka reklāmā bija tikai jāšanas skola, nevis zirgu polo nodarbības vai "kļūsti par profesionālu golferi".