Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī "Snatch" un "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" bija patiešām lieliskas filmas, no Gaja Ričija jaunākā darba - "Rocknrolla" - es neko dižu negaidīju. Kā nekā laulība ar Madonnu, pāris neveiksmīgi pēdējie projekti un fakts, ka Ričijs atgriezies pie savu pirmo filmu tematikas - Londonas bandītiem - neko pārmērīgi satriecošu gaidīt neliek. Un rezultātā manis kā skatītāja priekšā stājās mūžīgais jautājums - vai jaunākais AC/DC albums ir labs? Tādā ziņā, ka tas ir tāds pats kā visi iepriekšējie, bet tagad brāļi Jangi ir vecāki. Gaja Ričija filmas arī visas balstās uz vieniem un tiem pašiem akordiem un tām pašām liriskajām tēmām, un līdz ar to "Rocknrolla" ir vesela virkne elementu, kas cieši sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem.

Interesanti, ka kritiķu aprindās "A Mighty Wind" tiek uzskatīta par labāko Kristofera Gesta projektu kopš "This Is Spinal Tap" (kurai viņš gan, kā zināms, nebija režisors), atgriešanos pie mūža labākās formas utt. Taču man radās gluži pretējs iespaids - ka no viņa pašrežisētajām parodijdokumentālajām filmām šī konkrētā ir vismazāk interesanta. Tā vēsta par to, kā trīs savulaik populāras sešdesmito gadu folkmūzikas grupas apvienojas, lai piedalītos koncertā sava kopīgā menedžera piemiņai. Filmā piedalās praktiski visi tradicionālie Gesta filmu aktieri (un arī vairāki cilvēki no "Spinal Tap"), taču šoreiz viņu līdzdalība ir stipri vien bezzobaina un nesmieklīga. Un kur ir šīs filmas problēma? Visvairāk tā slēpjas tajā, ka filmas "varoņi" nav īsti apsmiešanas vērti. Citās filmās ar Gesta piedalīšanos viņa satīras mērķi bija jēdzīgi - vai tie būtu mūžīgi stilu mainoši līdzi laikam metālisti kā tas bija "Spinal Tap" gadījumā, personīgā ego pārņemti suņu audzētāji iekš "Best in Show", par Oskariem sapņojoši aktieri no "For Your Consideration" vai nemotivēti pēc slavas tiecošies ciemata mūzikla veidotāji iekš "Waiting for Guffman". Tikām "A Mighty Wind" personāži lielākoties ir skumji, un patiesībā ir skaidrs, ka Gests par viņiem arī sevišķi nemēģina smieties. Faktiski no trim "grupām", kas parādās šajā filmā, komiski ir vienīgi "The New Main Street Singers" - grupas rīmeiks ar nesaistītiem dalībniekiem, kas tikai izmanto vecās grupas vārdu. Savs humors ir, protams, arī filmas dziesmās, taču:

Trešais "The Doors" albums, manuprāt, ir diezgan izteikti sliktāks par saviem diviem priekšgājējiem - tajā ir zudusi daļa no Morisona un bandas cirkam līdzīgās maģijas, dziesmas ir ievērojami vieglākas nekā iekš "Strange Days", un vispār šajā ierakstā daudz grūtāk ir sajust to, ka Džims bija DŽIMS - Ķirzaku ķēniņš. Un tas par spīti tam, ka tieši dziesma "Not to touch the Earth" no šī ieraksta deva Morisona šo iesauku. Taču vairums šī ieraksta dziesmu piederētos daudz mazāk tumšiem mūziķiem nekā Ķirzaku ķēniņam un viņa galmam. Pietiek salīdzināt albumu pirmās dziesmas. "The Doors" sākās ār "Break on through", tumšu un spēcīgu dziesmu. "Strange Days" ievadīja tāda paša nosaukuma dziesma, kas iezīmēja visdepresīvāko "The Doors" albumu, bet "Waiting for the Sun" sākas ar "Hello, I Love You". Nē, arī šajā dziesmā ir pietiekama trakuma pilns nobeigums, taču... Un vai tu vari iedomāties grupas iepriekšējā albumā tādu dziesmu kā "Love Street"? Tik vieglu balādi Doors iepriekšējā ierakstā noteikti nepieļautu. Un līdzīgās tonalitātes, taču nedaudz psiohodēliskā "Wintertime Love" arī iekš "Strange Days" nokļūt nespētu. Kas attiecas uz zināmajām dziesmām, izņemot "Hello, I Love You", šeit tāda ir vienīgi "Spanish Caravan", bet tā nav viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām. Kopumā "Waiting for the Sun" nav gluži slikts ieraksts, bet ar diviem pirmajiem albumiem "The Doors" bija pieradinājuši no sevis gaidīt kaut ko vairāk.

Daudz kur man nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes par šo dokumentālo filmu, un te nu jāsaka - pamatoti.

Tā nu sanāca, ka "Dzelzs vīru" es skatījos divos piegājienos. Pirmajā iterācijā sākām skatīties filmu četratā (+Liene, Sergejs, Marina), taču pēc apmēram 30 minūtēm es aizgāju līmēt griestus un līdz ar to viņi filmu noskatījās bez manis. Tiesa, sevišķi es to nenožēloju, jo pirmā pusstunda mani pārliecinājusi par šīs filmas kvalitāti nebija - nekādi man neizdevās saprast, kāpēc "Iron Man" būtu viena no gada labākajām filmām. Taču kad izrādījās, ka tā saņēma divas Oskara nominācijas, un tādā veidā Iron Man atgriezās manos plānos. Un tātad es šo filmu tomēr pabeidzu skatīties. Un tā man nesāka šķist satriecoši labāka kā pēc pirmajām 30 minūtēm.

Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.

Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.

Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:

Today was the day when I finally went tot the police to have the exact fine for my offence of traffic laws done on January 09 determined. The sum had to be between 20 and 100 Lats, and I somehow would have preferred it being closer to the lower than to the higher number.

Pirmā nopietnā problēma, kas man radās, rakstot par šo grāmatu, ir strikais noteikums par darbu piesaistei konkrētai valstij, kādu ieviesu savā lapā jautās pirmsākumos pirms 4-5 gadiem. Kuras valsts literatūrai būtu pieskaitāma Eliasa Kanetti daiļrade? Dzimis viņš bija Bulgārijā, pēc tautības - ebrejs, turklāt pēc izcelsmes - Spānijas ebrejs, uzaudzis Austrijā, tad dzīvojis Šveicē, tad - Vācijā, pēc tam atkal 15 gadus līdz Austrijas anšlusam - Vīnē, no kurienes viņš aizbrauca uz Angliju un nodzīvoja tajā līdz pat apmēram 1970.gadam, taču arvien vairāk laika viņš pavadīja Šveicē, uz kuru kaut kad pārcēlās pavisam un Šveicē viņš arī nomira 1994.gadā. Jā, un 1981.gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, pieskaitot viņu Lielbritānijas literatūrai. Taču rakstīja Kanetti vācu valodā. Īsi sakot, es viņu pieskaitīju Austrijai, lai gan pēc idejas tikpat labi derētu arī Šveice, Vācija, Lielbritānija un pat Bulgārija. Vēl viena piebilde - izrādās viņam visu mūžu bija arī Turcijas pilsonība, līdz ar to Kanetti varētu saukt arī par turku rakstnieku.