Kazhes pierakstu burtnīca

Atzīšos godīgi - man nav gandrīz nekādu zināšanu par Žanmišela Žāra ziedu laiku daiļradi, līdz ar to viss sekojošais nebūtu īsti ņemams par pilnu. No otras puses - domājams, ka es spēju atpazīt kaku, kad esmu tajā iekāpis, un šis konkrētais ieraksts diezgan labi atbilst kakas definīcijai. Es nebūtu neapšaubu šī elektroniskās mūzikas faraona (kā esmu lasījis Andreja lapā viņa raksturošanai) muzikālo ģēniju un ieguldījumu elektroniskās mūzikas attīstībā. Tomēr "Metamorfozes", manuprāt, viņu nav metamorfozējušas gluži tajā virzienā, kurā būtu labi transformēties. Dažos vārdos to varētu raksturot kā Braiens Īno kopā ar grupas "Kraftwerk" dalībniekiem aizgājis uz klubu "Essential". Pa brīžam tu jūti, ka tam visam apakšā ir gana labas elektroniskās mūzikas idejas, bet pārāk bieži to visu aprij apšaubāmas kvalitātes naktsklubiem piederīgi risinājumi, un nekas, ka šeit Žāram piepalīdz vairākas patiešām lieliskas viesvokālists (Loriju Andersoni ieskaitot), jo problēma ir tajā, ka melodiski šī mūzika nav diezin ko inteliģenta, bet gan pieder tai kategorijai, kuru man ir pat kauns klausīties. Te atrodas vieta gan elektronikai ar arābu popa elementiem ("C`est la vie"), gan tādām dziesmām, kuras jau teju vai robežojas ar "Music Instructor" trulumu. Man ir gluži vienaldzīgi, ka mūzikas kritika par šo albumu bija sajūsmā un nodēvēja to par Žāra atdzimšanu jaunās skaņās un tā tālāk - manā uztverē tas ir diezgan bēdīgas kvalitātes deju mūzikas ieraksts, kurā ir manai gaumei daudz par lielu house un jungle mūzikas klātbūtne, jo dīvainā kārtē nedz hauss nedz džangls neietilpst man tuvāko mūzikas stilu klāstā.

Tā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad

Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.

Ko manā ierakstu krājumā dara Boba Geldofa albums - tas ir labs jautājums. Protams, ļoti jauki, ka šis vīrs spēlēja galveno lomu filmā "The Wall", taču īsti ar to nepietiek, lai viņš man automātiski šķistu saistošs mūziķis. Un viņa organizētie "Live Aid" pasākumi tomēr lielā mērā bija populistiski izgājieni ar mērķi iedzīvināt popularitāti zaudējošu mūziķu karjeras (piem., manu kādreizējo elku "Queen"). Taču ja jau šāds ieraksts manā krājumā ir, tad varu vien to noklausīties un padalīties iespaidos.

Žēl, ka Eiroparlamenta vēlēšanās būsim spiesti balsot obligāti par kādu no Latvijas partijām un nevis no visa kandidējošo partiju saraksta. Varbūt es gribētu atbalstīt Zviedrijas Pirātu partiju. Vai Portugāles Zemes partiju. Negribu es izvēli starp "Citu Politiku", "Jauno laiku" un PCTVL! Eiroparlaments taču ir vienots visai Eiropai. Kāpēc mums tad obligāti vajadzētu lobēt, lai tur iekļūst vairāk "mūsējo"? Varbūt man, piemēram, šķiet, ka Latvijai lielāku labumu Eiroparlamentā varētu dot tie paši zviedru pirāti, bet nē - par viņiem man neviens balsot neļaus, atstājot izvēli starp Štokiju un Pabriku (ja viņi, protams, nav vienā partijā - whatever).

Interesanti man iet ar tiem asajiem pipariem - ir viņiem ieraksti, pēc kuriem uzreiz esmu gatavs šos pasludināt ja ne par cilvēces glābējiem, tad par vienu no spēcīgākajiem pēdējo 25 gadu muzikālajiem kolektīviem gan, un ir viņiem plates, kuras man ne pārāk patīk. Vakar klausījos "Freaky Styley" un biju sajūsmā, šodien "Mother`s Milk", ko arī daudzi uzskata par ļoti labu albumu, mani nepavisam nepārliecina. Šajā ierakstā notika grupas pārveidošanās no tās astoņdesmito gadu skanējuma uz deviņdesmito gadu RHCP. Hillers Slovāks bija paspējis nomirt no narkotiku pārdozēšanas, bet Džeks Aironss (bundzinieks) to īsti nespēja pārdzīvot un grupu atstāja. Rezultātā bungas pārņēma Čeds Smits, bet par grupas ģitāristu kļuva tolaik vēl tīņa vecumā bijušais Džons Frušente. Ieraksta producenti uzstāja uz to, ka tam jābūt metāliskākam un smagākam nekā grupas agrākajiem veikumiem, un tāds tas patiešām ir. Patiesībā es gluži neteiktu, ka tas izklausās tipiski pēc deviņdesmito gadu RHCP, bet arī pēc agrīnajiem grupas veikumiem tas neizklausās. Tajā atkal jau ir daudz visdažādāko elementu, kuru vidū atrodas vieta arī vienam Džimija Hendrixa cover`am - "Fire", kurā turklāt vēl ģitārpartiju paspēja ierakstīt tobrīd vēl dzīvais Slovāks. Tikām citās dziesmās jau visur piedalās Frušente, pamazām arvien nozīmīgāks grupas dalībnieks kļūst Flī ar basģitāru. Principā vietām var just, ka pipari mēģina uztaustīt to skanējumu, kas vēlāk viņus padarīja par megazvaigznēm, bet īsti vēl klāt šis skanējums nav - kaut kur tu izdzirdi dažas notis, kas šķiet ļoti zināmas, kā piem., "Pretty little ditty" ievadā, bet tad to aizstāj kaut kas pilnīgi cits. Kopumā šis ir diezgan tipisks andergraunda ieraksts - brīžiem tas neizklausās īsti pabeigts, brīžiem tā aranžējumi ir pavisam neraksturīgi vēlākajiem RHCP veikumiem - kaut vai pūšamo instrumentu līdzdalība daudzās Mother`s Milk dziesmās man īsti neatgādina vēlākos RHCP. Kiedis šeit ļoti retās dziesmās dzied, daudz vairāk te ir repošanas elementu, reizēm labu - kā "Subway to Venus", reizēm mazāk labu - kā "Magic Johnson". Kaut kas īsti man šajā albumā nepatīk, nevaru droši pateikt, kas tieši, bet nav tas manā gaumē.

No rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.

Caur Aigariusa twitteri uzgāju lielisku resursu, kurā tu vari atbildot uz virkni jautājumu noteikt, kuru partiju ideoloģija tev ir vairāk pieņemama. Attēlā var redzēt manus rezultātus. Kā izskatās - neviena no šeit piedāvātajām Latvijas politiskajām partijām man īsti atbilstoša nav. Un tāpat var redzēt, ka visas šīs partijas ir idejiski viena otrai stipri tuvas (zini, kā ir ar tiem vēžiem un kulītēm). Kopumā Eiropā izskatās, ka man vislabāk piemērotā partija ir Portugāles "Partido da Terra" un Slovēnijas "Slovenska nacionalna stranka" (kura gan - kā apskatījos Wiki - man ne visos jautājumos šķistu pieņemama), arī Zviedrijas "Junilistan" šķiet ok.

Kolumbijas kino industriju diez vai varētu nosaukt par sevišķi ievērojamu - pēdējo simts gadu laikā šajā valstī tapusi tikai viena patiešām ievērojama filma - "Maria Full of Grace", kura būtu varējusi Kolumbijai atnest pat kādu Oskara balvu, taču Akadēmija to atzina par nepietiekami "kolumbisku" un rezultātā to arī nevarēju skatīties kā Kolumbijas filmu. Cita lieta ir ar "A ton of luck" - šī cauri un caurēm ir Kolumbijas filma un nekas, ka tā nav diez ko laba.

Atskan telefona zvans: