Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka spāņiem un spāņvalodīgajiem ir diezgan raksturīga nosliece veidot drūmas fantastikas filmas ar šausmu elementiem, un "Laika noziegumi" ir viena no šādām filmām. Man personīgi šādas filmas patīk to noskaņas dēļ un šajā gadījumā mani nepavisam netraucēja filmas pārmērīgā paredzamība (jo sižetu uz priekšu tiešām bija diezgan viegli nojaust), taču lielisks bija viss tās pasniegšanas veids - vienas un tās pašas ainas mēs vairākkārt redzam no cita skatpunkta, atklājot vairāk informācija par vienu vai otru situāciju. Filma ir ļoti piezemēta un nerada baigās zinātniskās fantastikas filmas iespaidu - tāds vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš apstākļu sakritības dēļ nonāk dažas stundas pagātnē un ir spiests darīt visu no sevis atkarīgo, lai atbrīvotos no liekajiem sevis eksemplāriem. Iespējams, ka šāds apraksts izskatās diezgan bezjēdzīgs un jāatzīst, ka šī filma nav konfekte acīm - tā ir brīžiem asiņaina, brīžiem brutāla un ne visu laiku pārmērīgi loģiska. Lai gan no otras puses ar loģiku tur varētu viss būt vairāk vai mazāk kārtībā - pieņemot, ka ja ir zināms, kas notiks 3. solī, varonim reāli nav brīvās gribas, kā rīkoties 2.solī, jo tikai šādā veidā var nodrošināt to, ka vispār viņš līdz šim 2.solim nokļūs. Labi, necentīšos tagad skaidrot, kā es saprotu šīs filmas pamatproblēmu, bet atzīmēšu, ka man filma patika. Tā varbūt nav gluži tāda līmeņa šedevrs kā "The Orphanage", bet cilvēkiem, kam kopumā patīk šāda stila filmas, noteikti rekomendēju arī "Timecrimes".

Šis ieraksts ir pirmais Boba Mārlija albums, kas tapa bez viņa biedriem agrīnajos regeja karaļa darbības gados - Pītera Toša un Banija Veilera. Šo vīru vietā "Natty Dread" var lepoties ar trim jaunām bekvokālistēm un droši vien slavenāko Boba Mārlija dziesmu - "No Woman, No Cry". Patiesībā es laikam gan neesmu šīs dziesmas radikāls fans - tā varbūt ir nereāli "uplifting" un emocionāli rezonējoša, bet man vairāk patīk "iekačājošāki" Boba skaņdarbi, kaut vai otrs šī ieraksta zināmais gabals - "Rebel Music". Vispār jau Bobs neizceļas ar to, ka viņa dziesmas būtu šausmīgi atšķirīgas noskaņās, aranžējumos un mesidžā - kā nekā kaut kas tamlīdzīgs būtu pretējs visai regeja ideoloģijai, taču attiecībā uz Bobu man ar to nav nekādu problēmu. Man viņa dziesmas patīk, varbūt ne tādā merā, lai es viņu pasludinātu par muzikālo ģēniju vai kā tamlīdzīgi, bet vasaras dienā mašīnā kaut kur ceļojumā tepat pa Baltiju vai arī tālākās zemēs (uz Dienvidiem, protams) jebkura "Natty Dread" dziesma iederas lieliski. Vispār man ļoti pie sirds iet no šī ieraksta "Lively Up Yourself" un "Them Belly Full", bet arī otrajai ieraksta pusei nav ne vainas - iespējams, ka šis nav gluži Mārlija labākais albums, bet labs tas ir, tur nav šaubu, lai gan, protams, darbā varbūt to man gluži klausīties nevajadzētu - pārāk jau relaksējošs un uz laiskumu noskaņojošs ir šis muzikālais noformējums un par to, ka tas veicina produktivitāti, es pārliecināts nebūtu.

Īpašu plānu skatīties otro instalāciju "Ādamsu ģimenes" sāgā man, protams, nebija, taču ja jau televīzijā pie Lienes vecākiem to rādīja, nācās vien noskatīties. Kaut kad ļoti senos laikos es šo filmu, protams, biju redzējis, taču par to pārliecība man neradās uzreiz tās skatīšanās procesā. Laikam jau tāpēc, ka mēs to sākām skatīties ne no sākuma, bet gan apmēram no vidus, kas rezultātā mēs neredzējām atpazīstamo daļu no šīs filmas (vecāko bērnu mēģinājumus nogalināt mazuli). Tālāko daļu - bērnus vasaras nometnē un auklīti - tēvoča Festera jauno sievieti mēs redzējām gan.

Es esmu Ernesto "Če" Gevaras fans. Varbūt ne gluži akls un maniakāls, bet tomēr fans. Taču šajā ierakstā es negrasos pamatot (attaisnot) savu attieksmi pret šo cilvēku, bet gan tikai pastāstīt par šo filmu.

Vispār jau man šodien vajadzēja klausīties "Coldplay" pirmo plati, bet sanāca tā, ka kā pirmajam pieķēros viņu otrajam ierakstam, un tad nu rakstīšu, kādas emocijas un pārdomas tas manī raisīja.

It`s already past six months from the day we found our first geocache. As of today we`ve found 167 caches, out of those 132 are traditional caches, 13 - multicaches and 22 mystery caches. Together we`ve s3ped we`ve created 3 caches (one of those could be currently lost, we will check upon it some time), we also`ve left to travel 1 geocoin and 1 travelbug. We have plans of creating several more caches and if all goes well one of them could be published by the end of this week. So far we`ve found geocaches in 3 countries - Latvia, Lithuania and Belgium. According to plans at least 2 more countries will be added to this list this year - Estonia and Spain.

Šis konkrētais ieraksts NAV grupas "The Doors" pēdējais albums. Un ne tāpēc, ka es ticētu, ka šī grupa kādreiz izdos vēl kādu ierakstu, bet gan tāpēc, ka šis patiešām nav "The Doors" albums. Tajā nav atrodamas grupas dziesmas, bet gan pāri palikušie grupas dalībnieki uzlika kaut kādu instrumentālu fonu fragmentiem no Džima uzstāšanās kā "dzejniekam" kaut kādā klubā vai kur nu viņš tur uzstājās. Līdz ar to šis ieraksts faktiski ir dzejas priekšlasījumi, kuriem apakšā uzliktas kaut kāda skaņa, kas nosacīti līdzinās mūzikai. Tā kā es neesmu dzejas kritiķis (es vispār neesmu nekāds kritiķis, bet dzeja man ir vēl svešāka nekā gandrīz jebkas cits), tad par to es vispār neko dižu izteikt nevaru. Cik zinu, Morisons pats sevi uzskatīja par dzejnieku, bet daudzi (it īpaši pēc viņa nāves) īsti viņam nepiekrita. Es patlaban arī nemēģināšu spriest, cik vērtīga vai bezvērtīga ir viņa dzeja, bet skaidrs ir viens - šis nav mūzikas ieraksts un muzikālie fragmenti, ko pārējie grupas dalībnieki piesaistījuši Džima dzejai klāt, nav neko diži. Vispār šajā ierakstā ir tikai viens fragments, kura dēļ to būtu vērts noklausīties - tas ir "Roadhouse Blues" ieraksts no kāda grupas koncerta. Tas ir patiešām labs - jo tie ir īsti The Doors, tas ir īsts Morisons, un labs ir arī šī fragmenta nobeigums, kurā Džims paziņo, ka viņš nezina, kas tālāk notiks, bet viņš "will have my kicks before the whole shithouse goes up in flames". Diemžēl citi fragmenti ir vienkārši dzeja - reizēm ar sviestainiem aranžējumiem, reizēm bez tiem. Vienu reizi šo ierakstu gan tomēr var noklausīties, bet nekādi ne vairāk. Un ja tev to piegādā iegādāties kā šīs grupas albumu, tas ir vispār absolūts "uzbrauciens".

Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.

Ja nu tevi patiešām interesē kaut ko vairāk uzzināt par Volfganga Kepena romānu "Das Treibhaus", laikam es tev varu ieteikt vienīgi apskatīties tā aprakstu Wikipedia. Tā kā man šī grāmata nešķita diez ko interesanta un es to lasīju ļoti pavirši, no sekojošā apraksta nekādas jēgas nebūs.

"Full Circle" ir pēdējais "The Doors" ieraksts, kuru varētu saukt par normālu studijas albumu - tam sekojušais "American Prayer" jau nav nekāds albums, bet gan Džima dzejoļi ar aranžējumiem, un līdz ar to laikam var teikt, ka ar šo albumu "Durvis" pabeidza pilno apli. Vienīgi jāatzīst, ka apļa nobeigums ir ļoti minimāli līdzīgs sākumam - faktiski starp "The Doors" (pirmo plati) un "Full Circle" ir tik maz līdzības, cik vien iespējams. Šajā ierakstā ir tik maz dziesmu ar "Doors" skaņu, ka man pat bail paliek. Iesākas viss ar septiņdesmito gadu tīņu filmas skaņu celiņam labi piemēroto "Get Up and Dance", kurai ar Morisona mantojumu ir ne vairāk kopīgs kā Kasparam Dimiteram ar Lū Rīdu. Un ne jau tāpēc, ka nedz Manzareks, nedz Krīgers nespēj dziedāt līdzīgi Morisonam (ja kas - Robijs cenšas Džimu imitēt, un brīžiem ar tīri ciešamiem rezultātiem), bet gan tajā, ka melodiski šim ierakstam ar "The Doors" nav vispār nekādas saistības. "4 Billion Souls" varbūt iederētos kādā Beach Boys platē, bet ne jau "The Doors". Fancīgais "Verdillac" ir vēl vismaz nedaudz grupai raksturīgs, bet tāpat ne pārmērīgi. Un "Hardwood Floor" rockabilly? Kaut kā man The Doors neasociējas ar sieviešu fona vokāliem un šādiem ritmiem. Arī Džerija Lī Luisa "Good Rockin`" iekļaušana šajā platē mani pārsteidza - The Doors pēkšņi pārvērtušies par retro grupu, "Creedence Clearwater Revival" atdarinātājiem? Krīgers nav Džons Fogertijs, un šāds imidžs viņam sevišķi labi nepiestāv. Pāris dziesmas ierakstā - "The Mosquito" un "The Piano Bird" vismaz daļēji atgādina "īsto" grupu, un tās arī ir labākās šī albuma kompozīcijas. Savukārt "The Peking King and the New York Queen" - ierakstu noslēdzošais skaņdarbs, kuram pēc idejas vajadzētu noslēgt arī visu "The Doors" daiļradi, nav nekāds noslēgums, bet kārtējā upbeat dziesma no mūziklu repertuāra, kurai nebūtu vieta "The Doors" albumā. Salīdzinoši "Other Voices" bija vēl tīri labs, bet šis jau nu ir patiešām augstākās raudzes sviests.