Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār es esmu pamatīgs saldējuma cienītājs, bet izlasījis šo te rakstu un apskatījis rakstā pieminēto tabulu (apzinos, ka raksts ir kaut kādā parodijā par latviešu valodu un tabula vēl jo vairāk), iespējams, tagad pirms saldējuma pirkšanas sākšu pārdomāt, vai man patiešām šī ķīmija ir tik ļoti nepieciešama.

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.

Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:

Bija laiks, kad es Delfus lasīju tāpēc, ka tajos strādāju. Tāds laiks bija precīzi (apmēram precīzi) pusotrs gads. Tagad nu jau gandrīz gadu ar šo portālu vairs saistīts neesmu, bet tas joprojām ir mans iecienītākais Latvijas ziņu portāls (izvēle gan nav diez ko plaša - Delfi, Apollo vai TvNET, that`s about it).

Pienākusi kārtējā trešdiena un līdz ar to - kārtējais nedēļas stāsts. Random skaitļu ģeneratoram patika izvēlēties šo to: Dārznieks. Nu un?

Nekad netici Larsam fon Trīram! Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir mūzikls (Dancer in the Dark), tad tas ir ūberdepresīvs stāsts par aklu sievieti. Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir par Ameriku, tā patiesībā nav par Ameriku (jo viņš tur nekad nav bijis). Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir komēdija - vislabāk neskaties to vispār.

"Japāņu čuksti" patiesībā nav albūms šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan singlu un to B-pušu apkopojums, kas turklāt ir aizdomīgi īss - 28,5 minūtes. Taču tas iezīmē savā ziņā negaidītu pavērsienu The Cure mūzikā - viņi pēkšņi ir kļuvuši daudz mazāk gotiski, nekā bija savā iepriekšējos ierakstos. Dažas ieraksta dziesmas vispār nemaz nav gotiskas, bet tādas uz piano pop velkošas - it īpaši tas attiecas uz lieliski trako The Lovecats ar tās retro-isko ritmu veidojošo basa ritmu. Protams, Roberts Smits nav kļuvis gluži par britpopa pārstāvi - to viņam varētu liegt viņa savdabīgi depresīvā dziedāšanas maniere, kas pat pašu saulaināko dziesmu padara mazliet drūmu. Tas gan droši vien nozīmē, ka šajā ierakstā The Cure nav ne tuvu tik oriģināli, kā viņi bija savos agrākajos gados un ka viņi droši vien tajā brīdī mēģināja līdzināties kādiem Depeche Mode vai vēl kam tādam (sintezatoru šajā albūmā ir nesalīdzināmi vairāk nekā ģitāru). Es gan joprojām nevaru teikt, ka šīs dziesmas ir fenomenāli labi atmiņā iespiedošās (lai arī 30 minūšu albūmu it kā iegaumēt vajadzētu varēt gana ātri), bet salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem, tas vismaz man nešķiet šobrīd tik neadekvāts un traucējošs, un zinot manas "siltās" jūtas pret The Cure, arī tas ir savs sasniegums.

Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.

Kā droši vien ir dzirdēts, Rīgas Dome tā saukto krievu maršu nav sankcionējusi, bet organizētāji to plāno tāpat noturēt. Nezinu, kā īsti tur būs un kā nebūs, bet neapšaubāmi ļoti prātīgu jautājuma risinājumu piedāvāja viens mans draugs (zinātājiem - tas, kas Ziņģis), proti, atļaut krievu maršu rīkot norobežotā Vērmaņdārzā (pēc vasaras "praida" analoga). Vai šī ideja viņam ienākusi prātā pašam vai kur citur gūta, nevaru pateikt.

"Pornography" ir ieraksts, kurš daudzviet tiek dēvēts par vislabāko depresīvās mūzikas ierakstu, par vienīgo plati, kas tev nepieciešama, lai pareizi varētu griezt vēnas un raudāt mēnesgaismā kapsētā. Vai ir daudz albūmu, kuru pirmā rindiņa ir "Doesn`t matter if we all die"? Un ieraksta atmosfēra patiešām atbilst tā reputācijai, iedomāties kaut ko drūmāku, bezcerīgāku un vienlaikus spēcīgāku gotu roka žanrā droši vien nemaz nav iespējams. Tikai žēl, ka nekas šajā albūmā nespēj tuvoties ievadošajā "One Hundred Years" noteiktajam līmenim. Visas ieraksta dziesmas ir ne īpaši melodiskas un ir īpaši vienveidīgas. Es saprotu, ka tev kā pokemonam šī mūzika var būt tuva un ka tu to vari uzskatīt par savu mīļāko ierakstu. Es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, ko Tokio Hotel ne mūžam nespētu radīt, cik seksīgs lai arī nebūtu grupas dziedātājs Bils. Un tomēr es tik ļoti neesmu šī ieraksta mērķauditorija, ka es vienkārši nespēju pret to izturēties objektīvi. Es kaut kā nespēju nedz ar to identificētie, nedz to iemīlēt. Cure, protams, ir epohāla grupa. Cure, protams, ir lieliska grupa. Tās dalībnieki ir ne vien inteliģenti un komptenti, bet arī ar zināmu dievišķo dzirksti apveltīti. Tomēr grupas spēlētais materiāls ir apbrīnojami vienveidīgs un apbrīnojami nepiemērots dažādām dzīves situācijām. Es vismaz nezinu, kāpēc lai kāds gribētu šādu mūziku klausīties darbavietā, izbraucienā ar draugiem mašīnā, vienkārši vakarā atpūšoties pēc grūtas dienas vai skatoties bildes no pagājušās nedēļas izbrauciena ar draugiem mašīnā. Ja tu neesi pietiekami drūmā noskaņojumā un nejūti Roberta sāpes kā savas sāpes, tev labāk varētu ieteikt paklausīties kādu Eiropas hitu radio vai ierakstīt gūglē "televīzijas programma" vai "dziesmu vārdi" (ko nozīmē pēdējais teikums, zinātāji sapratīs).