Kazhes pierakstu burtnīca

Lai nerastos neskaidrības, uzreiz atzīšos, ka līdz beigām šo filmu nenoskatījāmies, bet aizbraucām no N*N mājās. Parasti šādā situācijā varētu vai nu nerakstīt par filmu (nav gūts pietiekams iespaids, kā nevērtē futbolistus, kas iznākuši laukumā pēdējās minūtēs) vai pateikt, ka filma bija mēsls un tāpēc ilgāk to skatīties nebija iespējams. Tomēr attiecībā uz "Udon" situācija ir gluži savādāka.

Reizēm, lai filma būtu laba, tai nemaz nav jābūt labai. Pietiek, ja tā ir tīri ciešama, normāla, skatāma utt. "Slavas asmeņi" ir viens šādas filmas piemērs. Šī komēdija balstās uz lieliskas saspēles starp Džonu Hīderu (Napoleon Dynamite. Gosh!) un Vilu Ferelu (vesela kaudze ne pārāk smieklīgu filmu un dažas labas komēdijas). Ideja ir savdabīga: divi viens otru ienīstoši daiļslidotāji ir spiesti uzstāties kā pāris (2 vīrieši!), jo ir diskvalificēti uz mūžu no individuālajām sacensībām.

Lai arī, iespējams, citi par šādas lapas eksistenci bijuši informēti jau senāk, padalīšos savā "atklājumā": eksistē tāda Internet filmu datu bāze, kura (cik nu spēju saprast) ir Latvijas atbilde uz IMDb cilvēkiem, kas nezina angļu valodu.

Principiālākais jautājums, kas radies šīs filmas sakarā ir sekojošs - kāpēc es vispār izdomāju, ka to varētu būt vērts noskatīties? Nekāda rūpīga pēdējo mēnešu rekonstrukcija nelīdzēja man atcerēties nezināmo pamudinājumu iepazīties ar nērdu atriebību.

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.

Vispirms - neliela anotācija:

Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.

Patiesībā es brīnos, kas licis "Atēnai" izdod latviešu valodā tieši šo somu romānu. Nav jau tā, ka Anja Snellmane būtu fenomenāli populāra rakstniece (es jau arī neesmu šajā jautājumā eksperts, bet Wikipedia viņai veltī veselas divas rindiņas apraksta). Un tomēr šis romāns ir latviski izdots, un man kā lasītājam ir iespējams iepazīt šo nebūt ne diez ko dzīvespriecīgo stāstu.

Rīt - pirmais septembris, bet mani tas neskar. Pirmo reizi, šķiet, 18 gadu laikā šim datumam manā dzīvē nav nekādas lomas. No vienas puses - patīkams atvieglojums. No otras - tas nozīmē, ka nākamā un aiznākamā nedēļa būs precīzi tādas pašas kā visas nedēļas pirms tam - vienā un tajā pašā laikā celšos, braukšu uz darbu, braukšu mājās (un droši vien - iešu gulēt). Ne tev vairs uztraukumu par parādiem, ne prieka par kaut kā veiksmīgu nokārtošanu. Secinājums viens - vajadzīgi jauni mērķi, jauni izaicinājumi, lai atkal būtu kaut kas, kas naktī traucē mierīgi gulēt. Varbūt sākt spēlēt azartspēles? Nē!

Šonakt sapnī biju miris. Pilnā nopietnībā. Vazājos apkārt, un neviens mani neredzēja. Kaut kā izdevās "materializēties" Lienčas priekšā un viņa teica: Nekas, pagaidi 50 gadus, un es tev arī piebiedrošos.