Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu). "Nežēlīgie radījumi" ir nosacīta otrā daļa ģeniālaji "Zivtiņai vārdā Vanda", apvienojoties visām tās zvaigznēm - Džonam Klīzam, Džemijai Lī Kērtisai, Kevinam Klainam un Maiklam Peilinam. Vērīgāka acs varētu pamanīt, ka divi no šīs četrotnes ir bijušie Monty Python dalībnieki, kas varētu būt izraisījis manī vēlmi šo filmu noskatīties. Sižetiski vislielākā līdzība šai filmai tomēr nav vis ar "A Fish Called Wanda" (par kuru gan ir ievietots neliels inside joke filmas beigās, kad Klīzs kļūdas pēc nosauc Lī Kērtisas personāžu par Vandu, lai gan šajā filmā viņas vārds ir Vilma), bet gan ar Veirda El Jankoviča filmu UHF (vai man tā tikai šķiet, vai es Weirdu nupat pieminēju arī viena Elisa Kūpera albūma aprakstā). Sižets sekojošs: mediju magnāts Rods Makeins (parodija par līdzīgo tipu Mērdoku) nopērk izdevīgā darījumā veselu kaudzi dažādu uzņēmumu un tai skaitā arī vienu zooloģisko dārzu. Tā kā Makeinam ir galvenais princips, ka ikvienam viņa uzņēmumam jānes 20% peļņa, viņš nomaina zoodārza vadību, ieceļot par direktoru diezgan iztapīgo, bet citādi jauko cilvēku Rollo (Klīzs), taču tad nolemj Rollo vietā nosūtīt seksapīlo Villu Vestoni un savu pastulbo dēlu Vinsu, lai tie parūpējas, ka zoodārzā viss būtu kārtībā. Pirmā doma, kas rodas Rollo, lai uzlabotu zoodārza darbību, ir atbrīvoties no neagresīvajiem dzīvniekiem, jo cilvēkiem jau vienmēr labāk patīk briesmas un vardarbība. Taču, kad viņam personīgi zoodārza kopēji liek nošaut piecus mazus mīluļus, viņš to nespēj un patur tos kādu laiku savā dzīvoklī. Dzīvnieku radīto trokšņu dēļ Vinss un Villa padomā, ka Rollo ir viens totāls seksa maniaks, pie kura allaž ir istabā vismaz 3-4 sievietes, turklāt Vinss jūtas ļoti aizvainots, uzskatīdams sevi par daudz pievilcīgāku nekā Rollo. Tomēr Rollo no direktora vietas tiek atstādināts un Vinss sāk realizēt pilnīgi absurdu politiku - pārsātināt zoodārzu ar reklāmām, tai skaitā izvietojot uz tīģera Absolut Vodka reklāmu. Ekonomiskajā ziņā šis lēmums varbūt nav slikts, vienīgi darbinieku mīlestību Vinsam iekarot neizdodas, ko tikai pastiprina fakts, ka viņš nevar ciest jebkādus dzīvniekus (kā viņš atzīstas Vilmai, par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā viņa dēļ ir vai traka: "when i was a kid dad bought me a puppy. but a month later he had to give it away, I just didn`t get it"). Salīdzinoši ar "UHF" šai filmai ir milzīgs pluss - tās veidotāji daudz labāk saprot, ko tie grib ar filmu paveikt un kādai šai filmai ir jābūt. Bet tai ir arī viens liels mīnuss attiecībā pret "A Fish Called Wanda" - filma ir pārāk brīvi uztaisīta, tās scenārijā izteikti pietrūkst kontinitātes, daudz kas nav izstrādāts pietiekami labi, daudz kas nav pārliecinošs. Kas gan ir pārliecinošs, ir Maikla Peilina sekundārais varonis - kukaiņu kopējs, kas pilnīgi bez pārtraukuma muld, krītot visiem uz nerviem, patiesībā viņš, protams, ir gudrs, bet vairāk nekā kaitinošs - vēl trakāk par mani. Jauka komēdija, bet no great cinema.

Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.

Why am I so rarely satisfied with what I read, watch or hear? I`m not really sure about that. Probably, my standards for the world are plainly too high, otherwise I may be an ego-obsessed maniac. Still I can`t find force within me to say that this album is particulary good. Barenaked Ladies is a fun pop/rock act that got popular (at least I got to know about it) with the titles "One Week" and "Alcohol". And since they are keen on recording goofy songs, so is this Christmas album full of goofieness. And it`s all right with me, for I wouldn`t give up my life for blasphemy upon hearing a funny version of "Jingle Bells". Which by the way, is one of the best songs on the entire disc - switching to a sappy and sad beginning into a funny ending with silly lyrics. Then comes "Green Christmas" - an original composition of the Ladies and it`s also quite good. Everyone says it`s cool that they used Casio sintesators in some songs, but I say - it`s ok. Still, all the songs about Hannukah are lame (and not because of the context but because of the music and singing). And if I needed to compare this album to "Warten auf das Christkind" by `Die Toten Hosen` which also is a parody X-mas album, I`d say the Germans come out on top. There`s simply not enough diverse songs on this album here. (but while relistening to it right now I decided that it actually isn`t as bad as I thought it was)

Gee, it`s a romantic comedy with Jennifer Lopez and Jane Fonda. The former isn`t exactly an actress, more like a singer with an enormous ass and certain capabilities in acting. The latter is a famous actress that just happens to be pretty old and yet somehow hasn`t been in a single film I`ve even heard about. So together they form the rivalry of a woman that wants to marry Kevin whom she loves and Kevin`s mother who thinks that Charlotte (Lopez) is too bad for her son. As you can probably guess this film is so cliched that I`m even ashamed of using the word "cliched" describing it. Not that it really bothers me - this film may be a collage of "Legally Blonde" (which was one of the films this director without a name did before), "Bridget Jones`s Diary" (with the exception that Lopez`s character is much more generic than that of Zellweger) and "Meet the Parents/Fockers" with the exception that nobody flushes the dog in the toilet. Yet, since I hadn`t at least seen any other JLo`s film before it didn`t strike me that she`s about as diverse as Angus Young of AC/DC. I did have my laughs, I didn`t have my two hours of high art, so basically it was a good deal for a film that I could watch at cinema without having to pay. Only it occured to me that it would be very smart of the cinema establishment to provide me with free popcorn. Not that I liked popcorn that much but it would still be nice.

(valoda: franču; subtitri: angļu). "Ibrahima kungs" tapis pēc Ērika-Emanuēla Šmita stāsta (romāna?) "Ibrahima kungs un Korāna ziedi". Tajā galvenajās lomās ir pavisam jaunais Pjērs Bulanžē un arābu kino superleģenda Omārs Šarifs. Sižets, loģiski, ir tāds pats, kā grāmatai. Mozus ir 16gadīgs zēns, kas ar savu tēvu dzīvo kaut kādā Parīzes nomalē 60to gadu sākumā, tēvs ir diezgan valdonīgs un nejauks, un Mozum ar viņu nekāda kontakta nav. Toties pamazām viņam izveidojas kontakts ar stūra veikaliņa īpašnieko Ibrahimu - vecu arābu (kurš gan patiesībā ir sikhs, nevis arābs). Šajās attiecībās, kā par brīnumu mūsdienu pasaulē, nav nekādas pedofīlijas, pederastijas (skaists vārds, ne?) vai kaut kā tamlīdzīga. Ibrahims vienkārši ir normāls vecs tips, kas rūpējas par zēnu, par kuru neviens nerūpējas un kuram sagadījies būt dzimušam tādā reliģijā, kurai ar islāmu un Korānu nav nekādas labās attiecības. Kad Mozus tēvs pazūd un pēcāk izdara pašnāvību, Ibrahims viņu adoptē un pat kopā ar Mozu dodas uz Turciju, Ibrahima dzimteni. Filma gandrīz 100% seko grāmatas saturam un līdz ar to, neko sliktu par filmu pateikt nevaru. Precīza ekranizācija lieliskai grāmatai.

(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.

This book by the eastern German she-writer doesn`t get too much recognition nowadays - even on amazon.de you won`t find a single review of it. I`m not really sure why - probably it has something to do with the fact that the book is poorly written and uninteresting. It`s probably about a couple of Eastern Germans going to Yugoslavia in order of getting married, and on the way or already being there the bride tells a lot of boring stories to her groom which would probably cancel the wedding in real life because Paul (that`s the groom) would leave Bella for some cheap Yugoslavian slut he`d pick up in a crack joint. In this book he doesn`t do that and nothing really happens. A borefest galore.

(valoda: krievu). "Lieta" ir turpinājums Krečinska kāzām, kas no komēdijas pāraugusi drāmā. Ļida tiek apsūdzēta pirmslaulības sakarā un sazvērastībā ar Krečinski, kas lugas gaitā viņas tēvu ved postā un bankrotā un nāvē. Tas viss norisinās lugai pietiekoši garā stāstījumā, kas ir pretdabiski garlaicīgs. Ja Suhovo-Kobiļina humors ir nīkulīgs, tad dramatiķa talanta viņam nav gandrīz nemaz, līdz ar to šo lugu var uzskatīt par spilgtu neintersantas un nekvalitatīvas lasāmvielas paraugu.

A film by Luis Bunuel, director of `The Discrete Charme of (..)` features two actors from the already mentioned film. A man who`s on a train from Seville to Madrid explains to a few other people why he spilled a bucketful of water over a pretty young Spaniard. Basically it`s a very strange love story about a man who knows what he desires but doesn`t really know that he desires only the desire (or something like that). An interesting thing about the film is that the leading female role Conchita is played by two women, and the change of those women every time shows also a change in her behaviour. It`s sad and it`s funny, it`s cynical and it`s romantic. It`s everything I want from a film.

At last I have seen my first Tarkovsky movie. I liked the ideas about the true goal in a man`s life, how nobody cares about the meaning of life when he`s happy, etc, etc. Visually the film also was strong, much more than you could expect from a Soviet film. What was not so good was the length - it was even more of a problem than in the case of Space Odyssey. What else? The dialogue was pretty crazy, most of the time it seemed that nobody spoke in full sentences, as if something was cut out. I also liked the scene with the rain both inside and outside the house. I should watch the Soderberg version to be able to compare which one I like most. And there`s also the book by Stanislav Lem. Therefore it`s not the final word you hear from `Solyaris` on this page.