Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.

Patiesībā kaut ko tādu no Elisa Kūpera negaidīju ne tikai es, bet arī gandrīz neviens cits. Līdz ar to šo albūmu vai nu mīl vai nicina, nav tajā nekā no tipiskā Elisa, pat ne tik daudz cik iekš "Zipper Catches Skin". Patiesībā tas ir ļoti izteikts New Wave albūms ar lipīgām melodijām un interesantiem tekstiem. Šeit tu atradīsi gan paranoidālo un visnotaļ šizofrēnisko "Da Da", kas skaisti apvieno dadaismu un vārdu "dada" kā tēva uzrunāšanu, ar atmosfēriskām, gandrīz pinkfloidiskām noskaņām (tiesa, es vienmēr esmu saskatījis zināmu līdzību starp šiem diviem izpildītājiem un ne tikai kopīgā producenta Boba Ezrina dēļ, bet arī saistība ār Kūpera kā grupas debijas albūmu "Pretties for you"). Taču te netrūkst arī draudzīgas popmūzikas, tādas kā "Enough Enough" (kuras ievadu vienā dziesmā bija nočiepis tautietis Arnis Mednis), diezgan naidīgu uzbraucienu Kūpera (bet laikam ne Vincenta Furnjē) tēvam. Mana personīgi iecienītākā kompozīcija šajā diskā tomēr ir šausmīgā, drūmā un šausmīgi drūmā "Former Lee Warmer" par galvenā varoņa brāli, kas ir traks un dzīvo ieslēgts skapī un ne ar vienu gadiem nesarunājas. Te patiesībā ir diezgan daudz arī no populārā Kūpera imidža, tikai tādā patiesi drūmā, nevis balagāniskā ietērpā. "Dyslexia" ir vēl viena Ņū-veiva himna, kas mazliet pavelk uz tādām grupām kā Devo vai Talking Heads un grūti iztēloties, ka to dzied drūmais šausmu filmu varonis Eliss Kūpers, turklāt šajā dziesmā panti nav ne par mata tiesu sliktāki par piedziedājumu. Starp citu, disleksija ir nespēja mācīties, bet Kūpera varonis šajā dziesmā nekādi nespēj saprast, kas viņam īsti ir piemeties - mīlestība vai disleksija? "Scarlet and Sheba" ir vēl viena šausmu stāstu dziesma ar himnisko piedziedājumu: "I just want your body, Sheba

2006. gads filmu ziņā man noslēdzās ar Alehando Gonzaleza Injaritu episko (vismaz tā skaļāk izklausās) drāmu "Bābele". Tajā kopā sapinas četras pasaules - japāņu, marokiešu, meksikāņu un amerikāņu. Breds Pits ar savu sievu Keitu Blanšetu ir tūristu pāris Malaizijā, viņu ģimenē ir attiecību krīze un izteikti trūkst saprašanās, viss mainās, kad Keitu, autobusā braucot, sašauj kāds vietējais. Šis vietējais ir cita stāsta varonis - puišelis, kam kopā ar brāli tēvs atstājis ieroci, lai šie varētu šaut pa kazām uzbrūkošajiem koijotiem. Savukārt tēvs šo ieroci ieguvis no kāda sava tautieša, kam to atdāvinājis vēl viena stāsta varonis (tiesa, otrā plāna personāžs tajā) - kādas kurlmēmas japāņu meitenes tēvs. Šo tēvu ik pa laikam izprašņā policija par viņa nelaiķes sievas pašnāvību, tā kā uz viņu savulaik bija kritušas aizdomas šajā sakarā, tikām meita, kas pasaulē, kuras skaņas viņa nedzird, jūtas kā frīks un mēģina kaut ko tajā mainīt, diezgan savdabīgā veidā mēģinot savaldzināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Vēl vienā sižeta daļā, kas norisinās atkal pavisam citā pasaules galā - Štatos un Meksikā, Breda Pita un Blanšetas bērnus viņu auklīte paņem līdzi uz sava dēla kāzām Meksikā, jo viņai nav neviena, ar ko šos bērnus atstāt. Atceļā no kāzām viņas piedzēries brāļadēls/māsasdēls (nezinu, kāds radinieks tieši) sadiršas ar ASV robežsargiem un sākas bēgšana, kuras rezultātā bērni tuksnesī gandrīz iet bojā. Tomēr beigas ir salīdzinoši cerīgas - vismaz amerikāņiem, kamēr pārējiem varoņiem iznākums ne tuvu nav tik labs. Kopumā filma ir jāatzīst, ka ir ļoti dīvaina - it īpaši tas attiecas uz Japānas daļu, kurā regulāri mēs pasauli redzam kurlmēmās meitenes acīm, līdz ar to esam "apdalīti" skaņas ziņā. Patiesībā es nez kāpēc biju domājis, ka šī filma būs vairāk tāds šāvējgabals vai vismaz kaut kas līdzīgs "Reservoir dogs", bet izrādījās - nebūt ne. Taču es jau arī neesmu nekāds Reservoir Dogs fans, līdz ar to nebūtu ko bēdāties. Zināmas līdzības te ir ar iepriekšējo Injaritu filmu - 21 gramu, jo arī šeit ir vairākas savstarpēji saistītas sižeta līnijas, vienīgi šeit tā saistība vismaz starp 3 no 4 sižetiem ir uzreiz skaidra. Kopumā - kārtējā labā Breda Pita filma.

"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.

(valoda: angļu). Ja nu man ir pēdējā laikā gadījies skatīties kādu filmu, pēc kuras gribas spļaudīties un prasīt zaudēto dzīves laiku atpakaļ, tad tā ir šī filma. Domāju, ka pārējie tās vērotāji pagājušās svētdienas vakarā N&N dzīvoklī varētu man pilnībā piekrist. Un tas par spīti tam, ka mēs no šīs filmas noskatījāmies diezgan nelielu daļu - kādas 20 minūtes varētu būt precīzākais novērtējums. Mums tika solīts, ka tā būšot parodija par "slasher" tipa šausmu filmām, kaut kas iz "Shaun of the dead" kategorijas. Ievērojot to, ka pēdējais ir viena no tām filmām, kuras es vienmēr atceros ar vissiltākajām emocijām, manas cerības bija diezgan augstā līmenī. Filmas sākums arī bija gana labs - ar policistiem mašīnā, kas izmanto radaru, lai novērtētu, ar kādu atrumu lido putni (kas gan, protams, tehnoloģiski nav iespējams). Tad netālu no šiem nokrīt kaut kāds pretīgs un glums kosmosa mēsls, kurš vēlāk filmas gaita iekļūst tipā vārdā Grant Grant - ļoti pretīgā personāžā, kuru es uz ekrāna nemaz nebūtu laidis. Un tad šis sāk alkt pēc svaigas gaļas. Atsevišķas epizodes, kā, piemēram, viņa ieprikšanās veikalā, bija pat patiešām smieklīgas, taču to vairums lika tikai teikt: huh? is this supposed to be funny? un tad sākās pamazām asiņainā daļa, kurā vismaz es neko smieklīgu nesaskatīju, tikai pretīgumu. Patiesībā, ja šī filma ir kaut kam līdzīga, tad tas ir nevis "Shaun of the dead", bet "Plan 9 from outer space" - Džeimss Gans šķiet esam Eda Vuda kalibra režisors, kurš ir spējīgs uz vistizlāka līmeņa šausmu filmu veidošanu, tikai viņam pietrūkst Vuda paviršības, bet scenārijs un pārējās lietas īpaši no bezcerīgā Vuda tizluma neatšķiras. Vienkārši kretīniska filma.

Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.

Sākot skatīties šo filmu, principā jau diezgan daudz par tās iespējamo saturu zināju, līdz ar to par pārsteigumu tā nekļuva, tomēr par vairākām lietām filma jāuzteic. Pirmkārt, vizuāli tā neapšaubāmi ir meistardarbs, šādi realizētu nākotnes pasauli man vēl nekad un nekur nebija nācies realizēt - protams, pat debīliķis redzētu, ka tas viss ir mākslīgs, bet, iespējams, tieši tajā ir skaistums - tajā, ka viss izskatās kā izgriezts no 50 gadus veciem komiksiem. Ideja ir pavisam vienkārša - vidēji statistiskie amerikāņi no mūsdienām tiek iesaldēti un pamostas pēc 500 gadiem, kad pasaule ir pārstulbojusies līdz tādam līmenim, kādu neviens pat nav varējis iepriekš iedomāties, kad ASV prezidents ir melnādainais - porno zvaigzne un restleris vienā personā un kad par visgudrāko cilvēku pasaulē kļūst ierindnieks Džo Bauerss, kādreizējā absolūtā viduvējība, un tagad no viņa gaida risinājumus visām pasaules problēmām (protams, kā gandrīz jebkurā filmā ar vārdu pasaule tiek apzīmētas Amerikas Savienotās valstis un par to, vai eksistē arī kādas citas valstis, visi klusē). Tad nu Džo, kurš gan mašīnu un cilvēku stulbuma dēļ ir ticis pārsaukts par Not Sure. No vienas puses, jāatzīst, ka šajā filmā Amerika lieliski pasmejas par sevi, no otras, es uzskatu, ka visa tur aprakstītā situācija nav iespējama. Nē, es neuzskatu, ka cilvēce nevarētu degradēties, par to tieši es nešaubos un ļoti daudzi zinātniskās fantastikas autori ir aprakstījuši šādas nākotnes deģenerētās pasaules, tomēr es uzskatu, ka vienmēr saglabāsies kāda gudro cirpēju klase - ka tā nebūs, ka visi būs debīli, bet valstī būs demokrātija. Allaž atrodas kāds, kas ir gana gudrs, lai valdītu pār stulbu pūli, bet "Idiocracy" šeit neko nepiedāvā - pat tas prezidents savā būtībā ir labs cilvēks, tikai ļoti stulbs, bet neviena viltīga "ļaunā", pret ko cīnīties, nekur nemana. Patiesībā šai filmai ir šis tas kopīgs ar Boratu, tikai, manuprāt, gaumīgāk realizēts. Protams, filma ir arī naiva un bērnišķīga un fona stāstījums šeit ir veco filmu labākajās tradīcijās, kā tas, protams, ir arī iecerēts. Gluzi oskaru kvalitātē šis darbs nav, tomēr man vismaz filma patika.

Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.

Giljermo del Toro man jūk ar Benisio del Toro, tā ka es domāju, ka šīs filmas režisors ir tas pats tips, kas piedalījās "Fear and loathing in Las Vegas", tomēr izrādās, ka tas ir režisors, kura kontā ir vairākas ne pārāk labas filmas - tādas kā "Blade 2", "Hellboy" (ok, nevienu citu viņa filmu nezinu, bet tās jau ir 2 sliktas filmas, vai tad ar to nepietiek? es gan tās abas neesmu redzējis tādēļ pilnīgi iespējams, ka tās abas ir pat ļoti labas, bet man ir aizspriedumi. so what the fuck? man ko nedrīkstētu būt aizspriedumi! drīkst būt un ir!). Ok, "Fauna labirints" oficiāli ir "pasaku filma", taču tā ir mazliet savādāka pasaka nekā, teiksim, Nārnijas hronika, kur neparādījās ne pilīte asiņu (ja pareizi atceros). Šī ir tāda pasaka, kur kaut kāds Franko armijas kapteinis nevainīgam cilvēkam ar pistoles laidi blietē pa seju līdz no tās nekas nav palicis pāri un līdz tips ir beigts, bet vēlāk šim pašam kapteinim kāda veikla kalpone ar nazi apstrādā seju. Šī ir tāda pasaku filma, kurā notiek cilvēku spīdzināšana, nošaušana, kurā fauns izskatās nevis tāds mazs smieklīgs tipiņš kā "Nārnijā", bet gan pēc izteikti ļaunā personāža, kurā fejām kaut kāds briesmonis ar acīm uz plaukstām nokož galvas. Vispār īsi sakot - šī ir šausmu pasaka un, ja tā kaut kam līdzinās, tad tā noteikti nav vis "Nārnijas hronika", bet gan... aizmirsu, ar ko man bija radusies analoģija, ā, atcerējos, vislielākā līdzība te ir ar "Brāļiem Lauvassirdīm", bija tāda laikam Astrīdas Lindgrēnas grāmata. Tās galvenā varone ir 11 gadīga meitenīte vārdā Ofēlija, kurā esot pārdzimusi pazemes karaļa meita un kuria ir jāizpilda 3 uzdevumi, lai viņa varētu atgriezties sava tēva valstībā un šie uzdevumi nav iz kategorijas - 2+3=4. Vispār filma bija pat diezgan pašausmīga un es nebrīnos, ka to Amerikā atļauts skatīties no 17 gadu vecuma, taču tas nenoliedz to, ka šī ir viena lieliska filma, vizuāli ļoti interesanta, sižetiski baisa, kā jau īsta pasaka, nevis tā kā Holivudas saharīns. Respect Meksikai!

"Grāmatu par Blānšu un Mariju" pēc ļoti ilgām pārdomām izvēlējos kā pirkumu par dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Lai gan es esmu diezgan intensīvs lasītājs, grāmatas izvēle man bieži sagādā nopietnas problēmas (izņemot Gētes institūta bibliotēkas apmeklējumus, kad man principā nospļauties, kādu grāmatu ņemt, ka tik vāciski un nav dzeja). Enkvistu pagājušogad iepazinu kā biedejošās "Magnetizētāja 5. ziemas" autoru un šogad viņš savu reputāciju manās acīs vēl nav zaudējis. "Grāmata par Blānšu un Mariju" uz aizmugurējā vāciņa gan nodēvētā par stāstu par mīlestību, bet patiesībā tas atkal ir vēl viens vairāk vai mazāk patiess šausmu stāsts. Tā centrā atrodas Blānša Vitmena - reāla sieviete, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika dēvēta par "histērijas karalieni", kuru ārstēja Zigmunda Freida skolotājs profesors Šarko, bet vēlāk viņa kļuva par Marijas Kirī asistenti rādija laboratorijā, kā rezultātā viņai amputēja abas kājas un kreiso roku, bet ar savu atlikušo roku Blānša Vitmena trīs burtnīciņās aprakstīja šo to iz savas dzīves uzskatiem un tieši šīs burtnīcas ir pamatā Enkvista romānam. Otrs centrālais personāžs ir Marija Sklodovska-Kirī, ar kuru Vitmena bija sadraudzējusies un kura Vitmenu izmitināja savā mājā līdz tās nāvei. Marijas Kirī dzīvē centrālā vieta līdzās rādijam šeit ierādīta viņas sakaram ar kolēģi Polu Langevinu (jau pēc Pjēra Kirī nāves), kā rezultātā Kirī krita totālā nežēlastībā franču sabiedrības acīs kā ārzemniece (un "iespējama ebrejiete"), kas izbojājusi franču zinātnieka laulību un pat bija baigie protesti, kad Kirī saņēma savu otro Nobela prēmiju. Grāmata strukturēta tā diezgan neskaidri, gluži hronoloģiski tas nav, turklāt pa brīžam tajā iesaistās arī pats Enkvists, kas šeit stājas priekšā kā teksta analizētājs, brīžiem viņš mazliet pārspīlē ar seksu, kaut gan nē, patiesībā nepārspīlē gan. Īstenībā viņš ir ļoti saistošs stāstītajs, jo esmu pārliecināts, ka ne kurš katrs rakstnieks spētu man radīt interesi par mirušiem fiziķiem. Both thumbs up!