Kazhes pierakstu burtnīca

Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.

You may know the name of Carlos Santana, the leader of this band. He`s the fellow you must have seen on MTV on the videos for famous songs "Maria" and "Smooth". But surely this Santana ain`t the Santana of late nineties. Yet this isn`t exactly the early Santana that performed at Woodstock, this still is a real latino sound but the power of the Woodstock days has long gone. Yes, Carlos for sure knows how to play his guitar and some of the melodies on this album are quite interesting but not that interesting as you`d want. Singing doesn`t really appear much on this album, that`s not that bad probably but man are those latinos sleep inducing. Ok, I may be in a sleepy mood today but even if I weren`t I doubt that I`d call this record something for uber-activity.

Šis ir ieraksts no Elisa trakās dzeršanas ēras, kad viņš domāja tikai par vienu - par to, kā labāk pieliet mūli, lai nākamajā dienā, neatcerētos, ko viņš vakar ierakstījis. Droši vien tieši alkohola ietekmē viņš piemirsa par savu aizraušanos ar skaļiem šoviem un šausmu filmu elementiem, bet pievērsās kaut kādai New Wave un Talking Heads meets Avantegarde un Frank Zappa. Šis ieraksts muzikāli nav smags, bet tas nav arī gluži vodeveļisks vai brodvejisks, kā to no Kūpera bieži var sagaidīt. Ievadošais "Zorro`s Accent" ar pirmajām rindiņām "Zorro lies dying

(valoda: angļu/krievu, atkarībā no sērijas). Pagāja diezgan daudz laika, kamēr mēs noskatījāmies kārtējas 22 sērijas, tā vēl izskatās, ka nepaspēsim tikt galā ar šo seriālu līdz manai braukšanai uz Ženēvu (tiesa, nav zināms, kad tā īsti notiks). Salīdzinoši ar pirmo sezonu paliek mazāk skaidrs, who are the good guys and who are the bad guys. Nezinu atkal neko par salīdzinājumu ar Alias, ko neesmu skatījies. Joprojām neapgalvoju, ka šī seriāla dēļ vai traks palieku, skatīties principā ir ok, bet mans galvenais mērķis tomēr it noskatīties līdz galam iespējami ātrāk, lai varētu ķerties pie citām lietām, piemēram, pie "Verdzenes Izauras". Nē, Izauru mēs neskatīsimies, tas tikai tāds sarkastisks joks. Nezinu īsti, kā lai komentē veselu seriāla sezonu, kas turklāt nav pirmā, turklāt esmu pilnīgi aizmirsis, ko rakstīju par pirmo sezonu. Datorefekti ir uzlabojušies salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, tas tiesa, personāži kļuvuši skaidrāki, brīžam parādās arī ļoti interesanti epizodiskie varoņi, vienīgi to likteni paredzēt parasti var ļoti vienkārši. Vispār jāsaka, kā šajā seriālā pietrūkst, tas ir pārsteiguma un negaidītuma efekts, ja salīdzina ar to pašu "Lost" (tiesa, atkal te domāju vairāk Lost pirmo un zināmā mērā arī otro sezonu, nevis to diezgan prognozējamo notikumu virkni, kas mums tiek pasniegta trešajā sezonā).

Aki Kaurasemaki is the most respected Finnish film director. Does that say a much? What do you know about Finland? Have you heard the song "Finland, Finland, Finland - the country where I want to be"? Probably you have, and that`s a good thing. But apart from being Finnish Mr. Kaurasemaki is one hell of a director. In this cinematic masterpiece (I dare to say that!) he shows us the story of M - a middleaged guy who has just come to Helsinki when some crazy young assholes hit him in the head and steal everything he ownes. When he returns from his wounds to the real world M has lost the entire memory of himself. Everything else seems to be in order with him. He gets picked up by some poor people who try to help him get back on his feet, which he does. He gets a job at the Salvation Army and even falls in love with a woman working there. There`s quite an interesting part of the movie when M is in the bank and its robbed by a man who wants to get his money back from it to be able to repay his workers, for which he later hires M. And there`s also a man who has a vicious dog named Hannibal, but it turns out that the dog isn`t a slightest bit vicious, and it`s a female dog bearing the most masculine name. The film is positive, despite it showing the lowest parts of Helsinki. At least I enjoyed it a lot, and so would you, if you knew the finnish language or at least like I didn`t mind watching the film with subtitles.

It took me some time to watch this concert, although it`s really good. I don`t really know what stopped me from finishing watching this when I started it. Let`s start with a statement: by 1972 Deep Purple had recorded most of their classic material and after that have never managed to outplay themselves again. When we have this statement it`s clear how a concert from that time can be totally great. The song selection is superb - and I guess it`s a good thing that there`s no "Smoke on the Water" in sight. But what we do get kinda kicks the roof off: "Highway Star", "Strange Kind of Woman", "Fireball", "Child in Time" and "Black Night", "Space Truckin`". Plus there`s three more songs which I don`t find that good but they are no bad either. Ian Gillan`s vocal power is amazing, so is Blackmore`s guitar playing. Of course, the songs tend to be very long, with a lot of jamming going on, but that`s a good thing. And who cares that this video got no colors? The Beatles rarely were in color but did that make them worse that say "Nirvana"? I don`t think so. And this concert is surely not a great masterpiece in terms of camera work, but it`s a great masterpiece in terms of music. And what more can you ask for?

This was one perfect time for me to start reviewing films for my work. What can be better than a French version for the infamous stupidity of "Jackass" - the greatest TV show for teenage masochists MTV has ever come up with (apart from maybe a "Bon Jovi" marathon and the rise and fall of "Kiss"). A plot do you ask from me? Why of course not the case in this situation. (like my spelling and the word orded you might not but siht is the plot of the film). A porn flick would probably have more substance than this one. Naked bodys are present in this film but sexy they are not. Cameo appearances by Jibril Cisse and Amelie Mauresmo don`t really change the whole thing to be much better. It`s good that I didn`t pay for watching this film. It`s bad that the organisers didn`t pay ME for watching this film.

"Monkey Island" sāgas pēdējai spēlei daudzi (pamatoti) pārdod pāreju no smukas zīmētas animācijas uz nesmuku datorgrafiku, tomēr vai tikai grafikas dēļ spēle būtu nosaucama par bezvērtīgu? Nebūt nē! Šajā stāstā sižets ir sekojošs: Gajbrašs un Elēna aizbēg no sliktajiem pirātiem un nonāk savā Mīlī salā, kurā izrādās, ka Elēna ir pasludināta par mirušu un zaudējusi savu gubernatores statusu, viņu mājai draud nojaukšana un vispār mēslu ir visnotaļ daudz. Protams, visās padarīšanās ir iesaistīts arī bēdīgi slavenais zombiju pirāts Le Čaks, kas joprojām plāno apprecēt Elēnu (lai gan viņa jau ir precējusies ar Gajbrašu). Lai saglābtu situāciju uz salas un visā reģionā, kurā sācis savu uzvaras gājienu Ozijs Mandrils, austrāliešu miljonārs, kas necieš pirātus un mēģina viņus pārvērst par normāliem patērētāju sabiedrības biedriem, Gajbrašam nākas darīt visu ko - gan uzvarēt apvainojumu laušanās sacensībās, gan atrast bankas aplaupītāju bez deguna Pītu, kas baidās no pīlēm, gan apgūt pērtiķu cīņas (Monkey Kombat), gan vairākas reizes ar dažādiem priekšmetiem sist pa galvu nabaga hermitam Hermanam, kas izrādās nav nekāds hermits. Vispār nevaru nepateikt vienu lietu - šī spēle ir šausmīgi sarežģīta un daudzas lietas bez walkthrough manuprāt vispār nav iespējams iedomāties, kā realizēt, bet tas jau ir ok, jo tas ir Monkey Island. Iepriekšējo spēļu humors nekur nav pazudis, lai gan tas nav tik ass, kā bija iepriekš, brīžiem nokrītot līdz Broken Sword līmenim (kas gan arī pats par sevi nav slikts). Kā zināms, pati ideja šajā spēlēs ir mazliet savādāka nekā Broken Swordā - kas savā būtībā ir drīzāk Tomb Raider stila spēle, šitas ir tieši tipisks kvests, kurā mīklas ir sarežģītas, bet ne pārāk loģiskas. Klasiska spēle, lai gan ne izcila.

(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).

I`m not really what made me listen to this. You see, I watch quite a lot of films, and I don`t usually listen to the soundtracks accompanying each and every one of them. "Mr&Mrs Smith" wasn`t exactly a bad film but I`ve seen better. Anyhow, the soundtrack is basically in the love-hate thematics and it`s done by various artists and not by some dude named David Horner or Various Artists (that`s a name and not "various artists"). Some of the songs were known - such as "Tainted love", "You`ve lost that lovin` feelin`" and "You are my sunshine". My favourite though is "I used to love her (but I had to killer)" - a positive hymn of a guy killing his lover. A lot of the songs have a banner "damned eighties!" waving all over them. As a matter of fact "Poison" is one of the bands that made onto this record - and it ain`t the only poodle rock outfit on the CD.