Kazhes pierakstu burtnīca

Liene diezgan ilgstoši mani mēģināja piespiest sākt skatīties šo seriālu un nu tas viņai beidzot ir izdevies. Es gan biju vairāk nekā skeptiski noskaņots attiecībā pret to, atminoties, ka šis ir tas seriāls, kuru savulaik skatījās visas mūsu klases meitenes. Tomēr patiesībā izrādījās, ka nemaz tik briesmīgs tas nav. Sižetu veselam seriālam atstāstīt nevaru, bet varu izteikt dažas savas piezīmes. Pirmkārt, ar aktieriem un scenārijiem viss ir ok - protams, brīžiem sliktie varoņi ir slikti tikai sliktuma pēc vien, bet ne vienmēr, vairākas reizes ir bijis patiesībā grūti saprast, ar ko sliktie atšķiras no labajiem, utt. Varoņi ir ar zināmu stereotipiskuma devu, iz kategorijas, briļļains datoriķis, sliktie musulmaņi vai balkānu ļaudis utt, bet tas atkal nav nekas pārsteidzošs. Specefekti ir diezgan tizli, it īpaši kas attiecas uz datoriem - visi 3D modeļi, kas tiek izmantoti, izskatās kā no MS DOS laikiem nākuši un vismaz man tie nešķiet īpaši simpātiski. Vēl atzīmējamas lietas - mani šokēja, ka šis seriāls ir kanādiešu un nevis jeņķu projekts, protams, nezinu, ko tas ietekmē, bet tomēr vērā ņemams fakts. Skatīties ir pietiekoši interesanti, sezonas noslēgums pat bija vispār labs, tagad gaidu, ar ko sāksies otrā sezona. Šobrīd rodas pat versija, ka attīstība varētu būt līdzīga kā "Emulatorā". Liene, kas, protams, zina, kas notiks tālāk, man neko neatklāj.

Do you know much about the band called "Spinal Tap"? I bet you do - it`s the one and only 80`s metal band that you should know everything about. They did "Sex Farm" and they did "Big Bottom" - that`s intelligence par excellence. And what big special parts they had! The girls went absolutely nuts when David St. Hubbins and Nigel Tufnel hit the stage and rocked it like devil`s own soldiers. But what really counts - that band never, ever existed! It`s just a mock rockumentary about an imaginary band combining different hilarious episodes of other rock bands history. I personally like the part where St. Hubbins plays a guitar solo using a violin just like Jimmy Page (only with a slightly different touch), but the top of everything else is his beautiful composition for the piano in a mellow key bearing the majestic name "Lick my Love Pump". The plot - while touring America that band collapses because of the crowd not caring for them, the manager and the guitarist leave the band while the singer`s girlfriend takes the charge over the band and leads in to new lows. The film is funny, that`s a sure thing to say, and I really like funny movies about rock music! Lasting value? To hell with it, bizarre gardening accidents is what I want!

Oh, boy, welcome to the horrific world of teen comedies! You know, the kind of stuff where you get two stupid jerks going on something like a roadtrip and encountering everything you can name on their way. There`s this Chinese dude Harold and his cool Indian pal, and they decide to go and have some burgers after smoking some weed. But it turns out that getting the right kind of cheap untasty burgers isn`t as easy as they would like it to be. So they get bullied by some assholes, they encounter a cheetah that has escaped from the zoo, their car gets stolen by a celebrity, one of them gets put into jail. Then there`s the problem of getting laid which is quite important to Kumar, and which is complicated for Harold for he loves a girl he has never dared to speak to. Of course, in the end everything turns out to be great, everyone is happy, hurrah! About the jokes: most of them are completely stupid, not in the league of "Dorm Daze" though but not much better. The plot is stupid, even for a teen comedy. The characters - not particulary interesting. I don`t really know what`s good about this film. Probably that it`s better than "Dorm Daze", but not anything else.

What do you think - does Alice mean "balls" by saying diamonds? Well if he does, he`s a really twisted old fart at the age of sixty who can name his album "dirty balls". On the other hand, if he doesn`t mean that he`s still a twisted old fart. On his latest album Alice doesn`t sound particulary good, which is no wonder to me, since no album of his since "Brutal Planet" has had me particulary impressed. On this album he goes a bit retro, leaving the agression of late ninenties/millenium behind, choosing a more straightforward rock sound. On the opening "Woman of mass destruction" Mr. Fournier sounds like a man of around seventy who still tries to sound like a fifty year old. "Pretty ballerina" is a weird exception on the record (not in terms of singing, that`s a style Alice has mastered at manu stages of his carreer) but the whole romantic thingy does surprise me a little. Among other songs there`s nothing really outstanding (if only "Stand" with the stupid hip hop part). You can surely listen to this album but if you totally dig it you got to be out of your mind.

Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.

Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.

This is the novel that gave the world the name of the writer Iris Murdoch. But it isn`t the novel that gave the name of Iris Murdoch to me. Having already read "The black prince" and "A severed head" I had my restrains before even opening this book. Having really enjoyed the one about the prince, I didn`t have an exceptionally great time whilst reading the one about the head. Don`t really remember why, but it had its problems. In this book you get a slightly similar story to the one about the head with the noticable difference that this book is rather shy. Yes, a love quadriangle exists in this book between the main hero, a woman named Anne, her sister and a German dude named Hugo. But in this novel you won`t encounter a single sex scene between any of those four characters (as a matter of fact, there won`t be even a slightest sign of a relationship in the bonds of one sex, unlike what Murdoch wrote in the "head" book). The hero is an unsuccessful writer/translator who goes around acting strange after his girlfriend has kicked him out (which also resembles the severed head in some aspects). What`s weird is the world the heroes live in. It`s strange and untrivial.

Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.

Jāatzīst, ka šo filmu es izlēmu skatīties tikai un vienīgi viena iemesla dēļ - tādēļ, ka tajā piedalījās Džons Klīzs, kura sniegums man nekad (gandrīz nekad, lai būtu precīzāk) nav man licis vilties sava snieguma dēļ. Protams, kārtējo reizi izrādījās, ka būdams trešais IMDb sarakstā no aktieriem, kas filmā piedalījušies, Klīzs ir uz ekrāniem redzams ļoti reti un neilgi, tomēr sagādājot vairākus pasmaidīšanas momentus. Principā viņa funkcijas šajā filmā ir tādas pašas kā filmā "Rat Race" - viņš ir saistošais materiāls starp epizodēm. Sižets ir apmēram sekojošs: veiksmīgs talantu aģentūras vadītājs Džeks (Bens Afleks) ir pierakstījies dienasgrāmatas rakstīšanas kursos, lai varētu labāk izprast sevi pašu. Kursu vada Doktors Primkins (Džons Klīzs) - vecis ar raksturiņu, kam būtiskas ir divas lietas - lai cilvēki atrastu savu būtību zem sešām tonnām zirga sūdu un lai viņi ievērotu pareizrakstības noteikumus. Džeka dzīvē radušās neskaidrības līdz ar zināmām problēmām darbā un to, ka sieva viņam atklāj, ka bijusi viņam neuzticīga ar kompānijas lielāko klientu. Tas Džekam diezgan pamatīgi izsit pamatu zem kājām un tikai pamazām viņš sāk saprast, kas tieši viņa dzīvē nav kārtībā un kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Principā varētu teikt, ka šī filma ir inteliģentāka versija par "Click" tematiku, tikai bez krutās tālvadības pults un bez debīliem jokiem. Starp citu, arī šeit sievas personāžam absolūti pietrūkst dziļuma, toties ticamības moments filmai ir izteikti labāks, nekā tas bija "Click" gadījumā. Normāla filma.

Dear God! What on earth made me watch this film made by Jim Jarmusch - the most crazy of them all American film directors? He never records anything in color and he never records anything with much action in it. And why did I watch this film? First, because it was pretty good. Of course, it wasn`t particulary full of action scenes (if you don`t count drinking coffee and smoking), but as a comedy based on sketches it worked quite good. Then there`s the actors - where else do you get both members of the "White Stripes", Roberto Benigni, Steve Buscemi, Iggy Pop, Tom Waits, Cate Blanchett, Steve Coogan and Bill Murray together in one picture? So, what`s the best sketch in this film? I personally liked the one about Elvis`s brother, the one featuring Alfred Molina and Steve Coogan was also good, but I still consider "Nothing`s wrong" as the best one. Of course, the camera work is minimalistic, so are the settings, but this film really has got something that makes it interesting, although I don`t really know why it didn`t bore me. But it didn`t! Probably that Jarmusch fellow isn`t as evil as I supposed he was!