Kazhes pierakstu burtnīca

Eric Idle, John Cleese, Terry Jones, Terry Gilliam, Graham Chapman and Michael Palin. Do you know who these people are? Do you at least know where you are? You`re lost in America. But these people were once known as the "Monty Python`s Flying Circus". That was way back - some 30 years ago they disbandoned for different projects only occasionaly performing the good ol` Python stuff. And this was one of the occasions. In lates 70`s they played the same arena where the only official Beatles concert album was made. And boy did they know how to make people laugh! The "When we were young we had it tough" sketch absolutely makes blood in my veins turn to wine, and so does "the ministry for silly walks". At some parts video material is shown to the audience, for example the majestic soccer final between Greek and German philosophers, where Greeks become the champions thus predicting the victors of the 2004 European Championships. Still some of the sketches aren`t particulary entertaining but you can always skip them for the best stuff.

I guess I had never listened to a whole Elton John album that came out later than in mid 1970s. For it`s known to most people that he`s nothing more than an old fart who records piano ballads. But somehow I got the news that this album here is a fairly good one, so I said to myself - why not give it a try? The album starts off with a typical Elton John ballad "Porch Swing in Tupelo", which clearly showcases all the pros and contras of this album. What`s good is that Elton doesn`t try to be hip and record something cool-sounding, he just sticks to his known winning formula. And the contras? He sticks to his bloody formula. While the songs may be not bad as such - on the contrary they`re moody and beautifully sounding but they are absolute rip-offs from John`s older stuff (especially "Your Song" and "Candle in the Wind" come to mind). Sometimes he records a bit more rocky tracks - like "They Call Her the Cat" - which reminds me of something from his early recordings. Of course, his old songs are good, therefore the new ones don`t come out bad as well. But listening to this record you can`t be sure that you haven`t heard everything on it sometimes before.

Mazliet interesantāks darbs par "Delo", bet tikai mazliet. Šoreiz lugā vismaz parādās kaut kas līdzīgs sižetam un atkal jau žanrs ir komēdija. Es, protams, saprotu, satīra un tā tālāk, bet tas viss man atgādina "Revidentu", kuru būtu rakstījis kāds cilvēks ar vidēji statistikā sētnieka dotībām literatūrā. Galvenais varonis inscinē savu nāvi, lai izvairītos no kreditoriem, bet visļaunākais viņa ienaidnieks viņu tomēr atpazīst un atmasko (apmērām tā). Patiesībā gan no komēdijas te nav ne miņas, ne tur ko smieties, ne ko, vienkārši laika nosišana sabiedriskajā transportā, nekā vairāk.

Bija tāds laiks salīdzinoši nesenā pagātnē, kad es diezgan aktīvi fanoju par šo vecu mērkaķi - galvu kodēju. Patiesībā gan lielākā mērā tas attiecās nevis uz Ozija solo karjeru, bet gan uz viņa darbību kopā ar Black Sabbath, bet kurš gan to vairs atceras, kas un kāpēc par ko ir fanojis. Tomēr tā sagadījās, ka manā krājumā ir arī vesela kaudze viņa solo ierakstu. Ok, kaudze varētu būt arī neliels pārspīlējums, bet to noteikti ir vairāk nekā viens. Nē, patiesībā man pat laikam ir gandrīz visi viņa ieraksti, bet tas jau ne par mani, ne vēl jo vairāk par Oziju neko neliecina. Šajā albūmā ir viena no viņa solo karjeras slavenākajām dziesmām - "Crazy Train", kurā viņa ģitārists Rendijs Roudss demonstrē savu pirkstu veiklību, bet Ozijs demonstrē, ka viņa balss, lai gan nav slikta, bet neko unikāli spēcīga tā arī nav, tomēr dziesma ir vienkārši lieliska. Žēl, ka vairums pārējo ieraksta dziesmu nav diez ko sirdi aizgrābjošas. It īpaši to var attiecināt uz romantisko "Goobye To Yesterday", kas patiesībā ir easy listening un nevis metāls, turklāt puse dziesmu albūmā izklausās gandrīz identiski - piemēram, kas lūdzu īpašs ir kompozīcijā "Suicide Solution"? Ai, vispār tas ir tik tipisks monotons metāla ieraksts, ka tipiskāku un monotonāku grūti iedomāties. Nemīlu es vairs Oziju, ne un ne.

Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku labākā pankroka grupa. Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku pirmā pankroka grupa. Var pat strīdēties, vai Ramones vispār bija pankroka grupa. Toties nevar strīdēties par to, ka vairāki šīs grupas dalībnieki nu jau kādu laiku ir miruši un ka nekad - es atkārtoju - nekad - neiznāks vēl viens grupas Ramones debijas albūms. Personīgi sevi es neuzskatu par pārmērīgu šīs bandas daiļrades cienītāju, tomēr primārā "Blitzkrieg Bop" skaistumu nesaskatīt arī man būtu grūti - kaut ko tik ģeniālu un stulbu vienlaicīgi patiešām varēja radīt tikai tādi mūzikas guru kā Johnny Ramone, Dee Dee Ramone, Tommy Ramone, Joey Ramone un vēl kaut kādi citi Ramouni (es gan patiesībā nezinu, cik daudz un kādi Ramouni bija grupā pirmās plates ierakstīšanas laikā, bet kāda starpība). To pašu var teikt par "Judy is a punk" - patiešām savādāk kā par primāru es šādu mūziku nosaukt nevaru, it īpaši šajā dziesmā izceļas otrā panta sākums - "Second verse - same as the first", kas arī tiek godīgi izpildīts atbilstoši solījumam. "I wanna be your boyfriend" izklausās pēc tipiskas girlgrupas dziesmas tikai mazliet smagākā izpildījumā. Nevaru nepieminēt arī leģendāro 4 rindiņu kompozīciju "Now i wanna sniff some glue" - kolosāls apgalvojums, kolosāla enerģija. Kas, protams, ir prognozējams - visas albūma dziesmas ir pārsteidzoši vienveidīgas - bet tas jau laikam gan bija Ramones mērķis, netiekties pēc daudzveidības, bet palikt uzticīgiem savam imidžam. Vēl viena albūma priekšrocība - tas ir mazāk nekā 30 minūtes ilgs, atļaujot man pāris stundu laikā to noklausīties veselas četras reizes. Primāri viņi varētu teikt ir gluži kā bītli savos agrīnajos ierakstos. Tomēr es nespēju sevi pārliecināt, ka "Ramones" ir visu laiku labākais pankroka ieraksts - nepatīk man šāds mūzikas stils, ja es izvēlos pankus, es tomēr gribu kaut ko oriģinālāku par šo skaisto blici.

DK were undoubtely one of the most interesting punk bands in existence. Apart from being more intelligent and technically advanced than most of their peers they differ from bands like "Ramones" and "Sex Pistols" with being much more anti-establishment oriented than the already mentioned "Pistols" who basically were the "New Monkees". DK are agressive, Jello Biafra sings as if he had no teeth in his mouth but as is if the capitalists had ripped his guts or done something nasty to his grandma. Their debut record boosts a group of uber-cool, uber-agressive and uber-satiric songs: including "California uber alles", "Holiday in Cambodia", "Kill the poor" and "Let`s lynch the landlord". The first song of theirs I ever heard was "Kill the poor" which I had on some bizarre CD titled smartely "Best of rock". Back then I didn`t particulary enjoy this song, but nowadays I consider it one of the finest statements punk music has given to the world. Being so alternative the Kennedys still pay very much attention to making their songs stand out, with excellent memorable melodies and catchy choruses. They even do a cover of Elvis`s "Viva Las Vegas" without a doubt outdoing Sid Vicious and "My Way", because the band sounds so hardcore that I can even imagine becoming a fan of hard core punk music.

(valoda: latviešu). "Māja bez saimnieka" manā redzes lokā nokļuva gluži prozaiski - allaž biju šādu grāmatu plauktā mājās redzējis, bet reiz gadījās, ka man nebija nekā cita, ko lasīt, tad nu arī paņēmu šo Heinriha Bella romānu. Tas vēsta par divām ģimenēm - Brīlahiem un Bahiem. Ģimenēm ir daudz kopīga - ģimenes tēvi abās ir gājuši bojā karā - Heinrihs Brīlahs nodedzis kopā ar savu tanku, bet Raimundu Bahu nāvē aizdzinusi viņa paša priekšniecība, abas mātes pie jauniem vīriem nav tikušas, toties viņām ir apmēram vienāda vecuma bērni - Martins Bahs un Hainrihs Brīlahs (jau otrais Hainrihs). Tikai ģimenēm ir viena būtiska atšķirība - kamēr Bahi ir izteikti turīga liela ģimene, kurā ietilpst vesela kaudze dažādu radinieku, it īpaši nelaiķa Raimunda draugs onkulis Alberts, Brīlahu ģimenē parādās dažādi "tēva vietas izpildītāji" jeb mātes piegulētāji, kas lielākoties nav nekādi jaukie tipāži un no vismazāk jaukā no viņiem - skopuļa Leo - ir dzimusi mazā meitenīte Vilma. Līdz ar atšķirīgo ģimeņu situētības līmeni Martins un Hainrihs jaunākais ir diezgan atšķirīgi 11 gadīgi zēni, kaut arī viņi ir labākie draugi. Brīlahs ir daudz praktiskāks, lieliski saprot, kas ir nauda un kā to iespējami mazāk iztērēt. Lai gan no mana apraksta varētu padomāt, ka šajā grāmatā nav īpaši daudz sižeta, patiesībā situācija ir gluži pretēja - tieši sižeta tur nebūt netrūkst, toties dažas citas lietas gan man šajā sakarā nebūt nelikās esam baigākajā līmenī - proti, Heinrihs Bells varbūt arī bija liels rakstnieks, bet viņam izteikti pietrūka vienas lietas - oriģinalitātes, šitādu māju bez saimnieka varētu būt sarakstījis arī viens otrs latviešu rakstnieks, nav tur tās odziņas, nav slikti, bet nav arī pietiekami labi.

"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.

Mr. Moriac represents the old school of French literature yet he`s also deeply connected with the new one - he ain`t really as modern as Prouste but he doesn`t care about the action like the old school writers did. "Therese" is the story of a woman that`s married without love and that tries to poison her husband without a one good reason - but because she`s dissatisfied with her life and that her ideals lie with a weird Jewish guy who doesn`t care about her (or anyone else as a matter of fact). So the novel is probably what Therese would tell to a priest in terms of her sins or something like that. Quite touching, not too touching though. Mauriac got a Nobel prize by the way.

(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.