Kazhes pierakstu burtnīca

Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.

Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.

This is the novel that gave the world the name of the writer Iris Murdoch. But it isn`t the novel that gave the name of Iris Murdoch to me. Having already read "The black prince" and "A severed head" I had my restrains before even opening this book. Having really enjoyed the one about the prince, I didn`t have an exceptionally great time whilst reading the one about the head. Don`t really remember why, but it had its problems. In this book you get a slightly similar story to the one about the head with the noticable difference that this book is rather shy. Yes, a love quadriangle exists in this book between the main hero, a woman named Anne, her sister and a German dude named Hugo. But in this novel you won`t encounter a single sex scene between any of those four characters (as a matter of fact, there won`t be even a slightest sign of a relationship in the bonds of one sex, unlike what Murdoch wrote in the "head" book). The hero is an unsuccessful writer/translator who goes around acting strange after his girlfriend has kicked him out (which also resembles the severed head in some aspects). What`s weird is the world the heroes live in. It`s strange and untrivial.

Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.

Jāatzīst, ka šo filmu es izlēmu skatīties tikai un vienīgi viena iemesla dēļ - tādēļ, ka tajā piedalījās Džons Klīzs, kura sniegums man nekad (gandrīz nekad, lai būtu precīzāk) nav man licis vilties sava snieguma dēļ. Protams, kārtējo reizi izrādījās, ka būdams trešais IMDb sarakstā no aktieriem, kas filmā piedalījušies, Klīzs ir uz ekrāniem redzams ļoti reti un neilgi, tomēr sagādājot vairākus pasmaidīšanas momentus. Principā viņa funkcijas šajā filmā ir tādas pašas kā filmā "Rat Race" - viņš ir saistošais materiāls starp epizodēm. Sižets ir apmēram sekojošs: veiksmīgs talantu aģentūras vadītājs Džeks (Bens Afleks) ir pierakstījies dienasgrāmatas rakstīšanas kursos, lai varētu labāk izprast sevi pašu. Kursu vada Doktors Primkins (Džons Klīzs) - vecis ar raksturiņu, kam būtiskas ir divas lietas - lai cilvēki atrastu savu būtību zem sešām tonnām zirga sūdu un lai viņi ievērotu pareizrakstības noteikumus. Džeka dzīvē radušās neskaidrības līdz ar zināmām problēmām darbā un to, ka sieva viņam atklāj, ka bijusi viņam neuzticīga ar kompānijas lielāko klientu. Tas Džekam diezgan pamatīgi izsit pamatu zem kājām un tikai pamazām viņš sāk saprast, kas tieši viņa dzīvē nav kārtībā un kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Principā varētu teikt, ka šī filma ir inteliģentāka versija par "Click" tematiku, tikai bez krutās tālvadības pults un bez debīliem jokiem. Starp citu, arī šeit sievas personāžam absolūti pietrūkst dziļuma, toties ticamības moments filmai ir izteikti labāks, nekā tas bija "Click" gadījumā. Normāla filma.

Dear God! What on earth made me watch this film made by Jim Jarmusch - the most crazy of them all American film directors? He never records anything in color and he never records anything with much action in it. And why did I watch this film? First, because it was pretty good. Of course, it wasn`t particulary full of action scenes (if you don`t count drinking coffee and smoking), but as a comedy based on sketches it worked quite good. Then there`s the actors - where else do you get both members of the "White Stripes", Roberto Benigni, Steve Buscemi, Iggy Pop, Tom Waits, Cate Blanchett, Steve Coogan and Bill Murray together in one picture? So, what`s the best sketch in this film? I personally liked the one about Elvis`s brother, the one featuring Alfred Molina and Steve Coogan was also good, but I still consider "Nothing`s wrong" as the best one. Of course, the camera work is minimalistic, so are the settings, but this film really has got something that makes it interesting, although I don`t really know why it didn`t bore me. But it didn`t! Probably that Jarmusch fellow isn`t as evil as I supposed he was!

Some people call this band Abba of the nineties. This thing doesn`t happen to have no reasons behind it all - after all "AoB" just like Abba comes from Sweden, does poppy music in the Europop manner, relies heavily upon synthesizers (as a matter of fact, there seem to be no other instruments upon this record), the band also became popular on both sides of the Atlantic, the band contains two singing chicks and two dudes who don`t sing. I can probably find some more similarities but I find myself too lazy for that. Yet there`s one difference between these two bands that proves to be a significant one - while "Abba" surely had some fillers on even the best albums they at least weren`t offensively bad. It`s clearly not the case with AoB though. Apart from "All that she wants", "The Sign" and other three singles there`s very little this album can offer. And even the singles don`t offer that much - the vocal melody and the girls voices are ok, but generally there ain`t anything more than it. Music is generic dance pop, so cliched that at worst moments it sounds being created by using some cheap "Dance eJay". The non-singles tracks are just bad enough to be considered very bad. I won`t say that I haven`t heard anything worse than this record but there`s no real reason why I would ever listen to it again.

Grupas "Cream" otro albūmu daudzi ne bez pamata uzskata par Ērika Kleptona garās un mainīgi kvalitatīvās karjeras augstāko punktu. Un nav jau brīnums - pēc rokas piešaušanas ar "Fresh Cream" viena no pasaules pirmajām supergrupām, kurā līdzās Kleptonam piedalījās enigmātiskais basģitārists Džeks Brūss, kas uzņēmās vairumu vokālu Cream ierakstos, un neapšaubāmi izcilais bundzinieks Džindžers Beikers. Kopā viņi radīja tādu hārdroka stilu, kas daudziem lika teikt: "Wov! Tie džeki gan māk!" Un viņi patiešām mācēja. Vai kāds, kas nemāk, spētu radīt kaut ko tādu kā "Sunshine of Your Love"? vai "World of Pain"? vai vismaz "Dance the Night Away"? vai varbūt "Tales of Brave Ulysses"? Šajā ierakstā ir ne tikai izcils instrumentālais darbs, bet arī kolosālas atmiņā paliekošas kompozīcijas, dziesmas ar Melodijām ar lielo burtu. Džeka Brūsa balss varbūt nav neko spēcīga un unikāla, bet pilnīgi pietiekama, lai neradītu nepieciešamību piesaukt palīgā kādu Robertu Plāntu. Galvenais te ir ģitāru spēks, enerģija, kuras tam pašam Kleptonam mūsdienās izteikti pietrūkst. Viena šī albūma kompozīcija gan ir maigi izsakoties dīvaina - noslēdzošā akapella "Mother`s Lament" drīzāk būtu vietā kādā Monty Python ierakstā nekā hārdroka grupas albūmā, bet varbūt tas ir veids, kādā "Cream" pasaka: mēs nemaz neesam tādi krutie nopietnie veči, kā jūs par mums domājāt, mēs esam arī trīs muļķīgi tipi, kas ne īpaši labi māk dziedāt, bet kam patīk labi pavadīt laiku. Un kā var slikti pavadīt laiku ar "Disraeli Gears"?

"One Hot Minute" fanu acīs ir viens no neveiksmīgākajiem aso sarkano piparu ierakstiem, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs - ieraksts, kas iznācis starp "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication", ieraksts, kurā nepiedalās Džons Frušente, bet kaut kāds sviestais Jane`s Addiction ģitārists (ok, Deivs Navarro nav gluži sviestains, bet Frušente viņš nav). Albūma galvenie grāvēji bija "Aeroplane" un "My Friends" - diezgan līdzīgas noskaņas mierīgās RHCP dziesmas, ne pārāk atmiņā paliekošas. Ar mani patiesībā ir tā, ka teorētiski man viena no šīm dziesmām patīk, bet klausoties jebkuru no tām šķiet, ka tā, kas man patīk ir tā otrā. Pie vainas varētu būt dziesmu pārāk lielā sastieptība - varbūt ja tās katra būtu uz pusi īsākas, tās būtu arī ilgstošāk baudāmas. Kaut gan laikam tomēr "My Friends" man patīk labāk, tajā ir kaut kas no Smashing Pumpkins "Bullet with butterfly wings", tikai ideālā gadījumā šī dziesma būtu pat ne uz pusi īsāka, bet beigtos pēc pirmās reizes, kad atskan piedziedājums un tās garums būtu 1:25, nevis tagadējais 4:02. Personīgi man no šī ieraksta dziesmām vislabāk pie sirds iet "Coffee Shop", kurā gan ir ļoti tipiska Flī basa spēle, kas bez maz vada visu dziesmu, bet to kompensē baigi labs piedziedājums: "Meet me at the coffee shop, we can dance like Iggy Pop". Toties kāda ir doma Flī solo gabalā "Pea", kurā vienīgais instruments ir viņa bass, es īsti nesaprotu - ne viņam ir interesanta balss, ne tajā dziesmā kaut kas ir. Un teksts apmēram tāds kā "Fuck fuck shit fuck" dziesmā iz Blink 182 repertuāra. Iespējams, koncertos izpildīt šo "kompozīciju" vēl ir kāda jēga, tad albūmā tā ir vienkārša ausu laika nosišana. Vispār, lai gan esmu lasījis, ka "One hot minute" esot visnetipiskākais RHCP ieraksts, jāatzīst, ka patiesībā jau nu šī grupa ir vienveidīguma kalngals - ja jau tās netipiskākais albūms ne ar ko neatšķiras no tipiskajiem - roks, fanks, mazliet salkanu balādīšu, tas ir kokteilis, no kura jau divdesmit gadus RHCP veiksmīgi slauc diezgan pamatīgus augļus. Viņi nu gan ir tipiska grupa, no kuras ir vērts iegādāties pāris interesantākos albūmus, bet pārējo vietā nopirkt kādu labāko dziesmu izlasi. Un "One hot minute" noteikti ietilps tajā albūmu kategorijā, kurus iepirkt nav obligāti nepieciešams.

Since in the past few weeks I`ve relistened to some of the records I enjoyed when I was younger (it`s the 75 year old me talking right now) I couldn`t skip HIM (his infernal majesty). Back in high school when I was a sad, sad person I used to listen to this album quite a lot. Not in the past few years though. HIM are a finnish band that plays its music in the style of goth rock relying on two subjects - love and death. For most of the time these two things are considered to be one. After those years these songs don`t even seem that overplayed to me, even "Poison Girl". The album doesn`t offer much more than its four singles, so I`ll rate them according to what I think of those songs. 1)"Poison Girl", 2) "Join Me", 3) "Right here in my arms", 4) "Gone with the sin". Actually back in school I thought of "RHimA" as the best cut but today the rocking track seems a bit too forced to me. The other three songs are a bit too similar to each other, of course, and cliches override this record but who cares - as music for pokemon people this ain`t bad at all. Oh yeah, and all the non-single songs apart from the opening "Prelude to tragedy" proudly suck. This still is music for depressed high school losers, even if you think it ain`t.