Ja man vajadzētu definēt, kas ir "indie" filma, "Half Nelson" gandrīz perfekti atbilstu tās definīcijai. Pirmkārt, kārtīgai indie filmai nepieciešams, lai tajā nepiedalītos pārāk daudz zināmu aktieru un šis punkts te tiek izpildīts. Otrkārt, kameras darbība šāda filmā parasti ir minimālistiska, krāsas ir nedaudz vhs-iskas un kamera pa brīžam mazliet tā kā raustās. Treškārt, indie filmā pēc definīcijas nedrīkst būt pārāk izteikts sižets - šāda filma nav ceļš no Rīgas uz Madonu, tā ir labākajā gadījumā orientēšanās sacensības Slīteres rezervātā, tikai tādas sacensības, kurām nav nedz sākuma, nedz beigu un kurās tu nekad nezini, vai patlaban neatrodies kādā kontrolpunktā. Filmas centrā ir vidusskolas vēstures skolotājs Dens, kas vienlaikus ir arī meiteņu basketbola komandas treneris (interesants apvienojums!). Dena galvenais hobijs ir narkotikas, taču tas viņu (vismaz amerikāņu izpratnē) nepadara par sliktu skolotāju. Savi plusi viņa pieejai, protams, ir - atteikšanās no jebkādiem nevajadzīgiem šabloniem, brīva mācību forma, netriviāla pieeja, bet ir arī viens elements, kas varētu lieliski izskaidrot, kāpēc savā pelēkajā masā amerikāņi ir diezgan neizglītoti - viņš saviem skolēniem gandrīz nemāca vēsturi, bet tikai teorētiski par to spriedelē, līdz ar to es nebrīnītos, ja viņa audzēkņi uzskatītu, ka Hitlers bija feminisma atbalstītājs un ka Eiropā mūsdienās valda Sadams Huseins, kaut gan nē - tiesi par Huseinu tur filmā viņš uzbrauca, ka amerikāņi tāpat tic, ka Huseinam bija masu iznīcināšanas līdzekļi, lai gan vairākus gadus pēc tās iekarošanas tie vēl nav atklāti. Viena lieta, protams, ir jāatzīst - "Half Nelson", kas gan ir laba indie filma, ir ideāli slikta filma, ko skatīties tusiņā, jo filmā nekas reāli nenotiek un tā ne ar ko nebeidzas, tā vietā vienkārši plūstot kā upe. Kopumā piedzīvojums ir tīri skaists, tikai tas nav piedzīvojums.

Ar šo skaisto filmu mums sākās 2007. gads. Nezinu, vai gadu nodzīvo tā, kā tu to sāc, bet mums šis gads sākās ar sūdiem šī vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz pēc šīs filmas treilera noskatīšanās kaut kad pasen kinoteātrī, vienīgais, kas man bija palicis atmiņā, bija diezgan totāla Robina Viljamsa notašķīšana ar šo dievišķo materiālu. Kā izrādījās, filmā šī aina bija pat ievērojami garāka un detalizētaka, nekā es to biju gaidījis, bet citādi ar kaut ko tamlīdzīgu varēja rēķināties. Sižets ir aptuveni sekojošs: Robins Viljamss ir tīri labs savas firmas darbinieks, bet ģimenē viņam gan ir radušās diezgan smagas problēmas - attiecības ar sievu vēsas, meita viņu uzskata par galīgi nekrutu, tikai dēls vēl ir kaut cik ciešams. Un te pēkšņi izrādās, ka viņš nevar vis ar ģimeni, kā bija paredzēts, doties atvaļinājumā uz Havaju salām, bet viņam būs nepieciešams vadīt prezentāciju kaut kādiem lohiem, lai tie pārdotu viņa darbavietai savu uzņēmumu, bet šī prezentācija jālasa kaut kur ASV čuhārijā. Tad nu šis izdomā mainīt atvaļinājuma plānus, paņem nomā dzīvojamo busu un dodas ar to it kā atpūsties, bet patiesībā - vadīt stulbo prezentāciju. Ģimene sākumā nav sajūsmā, it īpaši pēc tam, kad viņiem gadās iepazīties ar kaitinoši uzmācīgiem kaut kādiem dienvidu lauķiem, kas arī brauc ar busu un visu laiku šiem uzmācas (protams, filmas beigās izrādās, kā jau Holivudas politkorektums to prasa, ka patiesībā tie kaitinošie lohi ir ļoti jauki un gudri cilvēki, tikai šie viņus nav novērtējuši. Bet komēdija nav jauka un gudra, pāris smieklīgas epizodes, bet kopumā - forgetable garbage.

(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.

"Zivs vārdā Vanda" oficiāli ir atzīta par vienu no visu laiku smieklīgākajām komēdijām. Pārliecinies pats: Rottentomatoes tā ir 100% svaiga, IMDB novērtēta uz 7.7, tā figurē daudzos sarakstos ar visu laiku labākajām komēdijām (un reizēm - pat kopumā labākajām filmām), tomēr, manuprāt, tās reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Jā, tā patiesi ir ļoti laba komēdija ar perfektu scenāriju, lieliskiem personāžiem, labiem aktieriem utt., tomēr uzskatīt to par Džona Klīza un Maikla Peilina karjeras virsotni, pārspējot Braiena dzīvi un Svēto grālu - tā, manuprāt, ir jau zaimošana. Tas būtu līdzvērtīgi, kā teikt, ka "Slowhand" ir Erika Kleptona labākais albūms, neuzskatot par vajadzīgu pieminēt viņa dalību "Cream".

Patiesībā šī būtu viena no retajām filmām, kuru es uzskatu, ka ir vērts skatīties kinoteātrī, nevis mājās, bet sanāca tā, ka tā bija viena no tām daudzajām filmām, kuru mēs skatījāmies mājās. Filma tapusi pēc vienas no manām iecienītākajām grāmatām, līdz ar to manas prognozes pirms tās skatīšanās bija vienlaicīgi optimistiskas un piesardzīgas. Pirmkārt, es līdzīgi Normundam neesmu liels vācu kino cienītājs, vienīgais izņēmums te varētu attiekties uz Raineru Verneru Fasbinderu, bet arī tas galvenokārt tādēļ, ka šis režisors bija vairāk vai mazāk traks. Un tomēr - Patrika Zīskinda "Parfīms" ir un paliek viena no 20. gadsimta literatūras pērlēm, līdz ar to no tām var daudz prasīt un daudz gaidīt. Filmas sākums, protams, nav īpaši estētisks - zivju tirgus, pretīgi netīrumi, vemšana, asiņains zīdainis, ko vairāk var vēlēties, bet turpinājumā patiesībā nemaz tik baismīgi nav. Jāatzīst, ka Tikveram izdevies šeit sapulcināt arī tīri iespaidīgu aktieru krājumu, pirmkārt, protams, uzslavējot Dastinu Hofmanu, kas apliecina, ka joprojām ir lielisks aktieris, kas spēj atveidot arī nopietnākus personāžus nekā Fakeru senioru, tāpat te piedalās arī Alans Rikmens, kas daudziem zināms ka Sneips no Harija Potera, bet ne mazāk daudziem zināms arī kā priekšnieks iekš "Love Actually". Jāatzīst, ka Bens Višo, kas atveido pašu Žanu Batistu Grenuiju, man nav zināms no citām filmām, bet kopumā viņš šeit iederas lieliski, lai gan manā iztēlē Grenuijam vajadzēja būt vēl mazāk pievilcīgam, lai gan uz ekrāna tādu varētu arī nelaist. Vizuāli filma ir vienlaikus krāšņa un pelēka, skaista un pretīga, grāmatas oriģinālam ir sekots gana godprātīgi, tā ka es neko sliktu par ekranizāciju pateikt nevaru - tiešām lielisks darbs.

"Asins nauda" ir viens no jaunākajiem Gaidošā Tuoma apaļajiem ripuļiem ar ierakstītajām skaņām un es to šodien klausos pirmo reizi. Jāatzīst, ka šis ieraksts man tīk daudz labāk nekā šogad izdotie "Bāreņi". Šeit mēs Tuomu dzirdam diezgan dusmīgā noskaņojumā un viņš pauž savu skarbo neapmierinātību ar to, kas mūsdienās pasaulē notiek.

Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).

(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.

Ar "Asiņaino dimantu" oficiāli atklājām Oskaru sezonu - turpmākajās nedēļās mans mērķis ir pavisam vienkāršs - noskatīties iespējami vairāk oskariem nominēto filmu. Normunds, cik zinu, man ir lielā mērā priekšā, bet nekas - gan vēl izdosies gandrīz vai atspēlēties. Protams, ir te arī kāda problēma - virkne filmu vēl nav pieejama nekādos veidos, jo, piemēram, "Notes on a scandal" pat Amerikā nav piedzīvojusi plašo pirmizrādi. Patlaban manā Oskariem nominēto un vēl neredzēto filmu sarakstā ir 34 filmas - diezgan padaudz, jāsaka.

Tātad Vudijs Alens. Es jau ne vienreiz vien esmu šo jauko cilvēku pieminējis. Patiesībā mana attieksme pret viņu droši vien ir pozitīvāka neka vairumam tautiešu, tomēr tā ne tuvu nav arī tā siekalainā sajūsma, kāda par Vudiju ir kino profesionāļiem. Patiesību sakot, tieši pēdējo gadu nepretenciozais Alens, kas nemēģina ar savām filmām vairs pārsteigt pasauli, man patīk daudz labāk par "Annie Hall" laika Alenu. Iespējams, tolaik viņš bija kaut kāds guru, kas atļāva visiem intelektuālajiem onanētājiem novērtēt sevi un parādīt savu pārākumu pār pūli, bet šobrīd viņš ir vienkārši vecis, kas taisa tīri labas filmas. "Scoop" ir savā ziņā līdzīga "Matchpoint"-ai un atšķirīga no tās. Līdzība ir sekojoša: 1) Scarlet Johanssen piedalās abās šajās filmās un abās divās viņa ir amerikāniete, kas kļūst par augstāko aprindu angļa draudzeni; 2) abas šīs filmas (loģiski) norisinās Anglijā. Atšķirības: kamēr Matchpoint bija vairāk drāma, "Scoop" ir izteikta kriminālkomēdija. "Matchpointā" Alens pats bija tikai režisors, šeit - arī aktieris. Tomēr jāsaka, ka arī uz ekrāna viņš tagad ne tuvu vairs nav tik kaitinošs kā bija agrāk, protams, saglabājot bišķi savas Aleniskās iezīmes, kā piemēram šajā frāzē: "I was born into Hebrew persuasion but later converted to narcisism." Sižets ir sekojošs: kāds nupat miris žurnālists kuģī uz Stiksas uzzina baumas, ka sērijveida brunešu prostitūtu slepkava, kas tiek meklēts Londonā ir augstāko aprindu biznesmenis un lorda dēls Pīters Laimans. Šo informāciju viņam izdodas nodot žurnālistei iesācējai, kas atrodas kāda aizdomīgas kvalitātes burvju mākslinieka vārdā Spelndini (pats Alens) cilvēku apslēpšanas kabīnē. Tad nu šī jaunā sieviete nosaucas par Džeidu Spensu (īstais viņas vārds ir mazāk skanīgs - Sondra Pransky) un ar diezgan bezjēdzīgu Splendini (kas atklājas saucamies par Sidu Votermenu) atbalstu mēģina noskaidrot, kas tur ir ar to Pīteru Laimanu un brunetēm prostitūtām. Protams, Johansones varone nespēj savā izmeklēšanas varonī neiemīlēties. Filma nav ambicioza, filma nav pārsteidzoša, bet filma ir fun, fun, fun. Normāla komēdija.