Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: vācu) "Donžuāns jeb mīlestība uz ģeometriju" laikam gan ir populārā Maksa Friša luga, kas paspējusi paviesoties uz ne viena vien pasaules teātra skatuves. Šajā lugā Frišs piedāvā Donžuānu mazliet savādākā gaismā, nekā tas pierasts. Viņam lielais sieviešu pavedējs ar savām 1003 sievietēm ir cilvēks, kas sirds dziļumos alkst tikai nodarboties ar ģeometriju, ko viņš uzskata par interesantāku par jebkuru sievieti. Sievietes viņam ir tikai draudzenes, kamēr ģeometrija ir mīlestība. Un šīs ģeometrijas dēļ viņš būtu gatavs visas sievietes pamest, ja tas tikai būtu vienkārši. Protams, viņš pazudina ne vienu vien sievieti un aizved nāvē ne vienu vien vīru, bet tas viņam ir vairāk tā kā tāds joks, jo primārā lieta viņa dzīvē ir ģeometrija. Dīvaini, vai ne? Toties interesanti.

I could kill a person for writing a title this long. So the review will be particulary short because after finishing I`ll probably start a life long mission of finding and executing Mr. Delius. This book is a collection of essays about everything Mr. Delius considered important enough to write about. I expected it to be funny, it wasn`t. The organisation of the book in the form of a dictionary is enough to keep the rating above the water line but not more than that.

"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.

(valoda: krievu) Nē, 19. gadsimta krievu literatūra nav mans jājamzirdziņš. Nē, mans jājamzirdziņš ir Monty Python dalībieku kolektīvās un solokarjeras videoieraksti. Tomēr pa ceļam uz darbu skatīties "Around the world in 80 days with Michael Palin" man iespēju nav, toties iepazīties ar krievu literatūras klasiku man neviens neliedz. Tiesa, diži pārliecināts par to, ka Suhovo-Kobiļins ir ievērojams klasiķis es neesmu, drīzāk uzskatu to par kaut kādu vēsturisku kuriozu. Nepietiek ar to, ka šis "dramaturgs" savas dzīves laikā sarakstīja veselas 3 (!) lugas, varu pieminēt arī to, ka viņa vārds man ir absolūti svešs un ka viņš pat mani neieinteresēja pietiekamā mērā, lai es kaut cik nopietni uzmestu aci viņa biogrāfijai. "Krečinska laulības" ir maksimāli triviāla komēdija par laulību blēdi. Tās galvenais varonis Krečinskis ir kāds iznirelis un kāršu spēļu cienītājs, kas izlēmis apņemt bagātu līgavu, lai atbrīvotos no visiem saviem parādiem. Tikām līgavas tēvs, kas gan nav no gudrajiem ļaudīm, pret šo precinieku izturas ar lielām aizdomām, taču pati Ļidočka - jaunā līgava - par Krečinski ir sajūsmā. Lieki teikt, ka Krečinska plānos ietilpst topošā sievastēva īpašuma notērēšana un sievas pazudināšana, jo nekādu silto jūtu viņā tav. Taču izrādās, ka Krečinskim parādi ir tik lieli, ka viņš nespēs izvilkt līdz kāzām, ja vien nedabūs lielu aizdevumu. Ķīlai viņš aizņemas no Ļidas mega dārgu brošu, ko ieķīlā, bet patiesībā ieķīlā viņš tikai kopiju. Tomēr beigās viņš tiek atmaksots un nežēlīgi padzīts. Protams, es neko komisku šajā komēdijā nesaskatīju - nekā tāda, ar ko tur smieties, man vismaz nebija, ok, tas gabals nebija gruzonisks, bet arī ne smieklīgs, drīzāk vienkārši garlaicīgs un pointless.

Pēdējā laikā daudz esmu lasījis šī autora darbus, bet gribētos sasniegt kādu pabeigtības sajūtu - un šādā nolūkā plānoju izlasīt pilnīgi visus viņa romānus. Tiesa, ar tik produktīvu autoru, kāds bija Grīns, tas nemaz nebūs tik viegli. No vienas puses, pareizāk laikam būtu definēt, ka gribu izlasīt visas viņa uzrakstītās grāmatas, bet tur ietilpst arī dzeja, grāmatas bērniem, lugas, kino scenāriji, tā ka labāk neaizraušos. Līdz ar to lasīšu tikai:

I gotta say that I had already seen this film before, there`s nothing to deny. But since it was some time ago, and I didn`t have a factoid back then, let`s pretend I never saw this film before. Two ordinary Soviet guys (of the mid 1980s) accidentally land on a distant planet in the galaxy of Kin-dza-dza. The planet is quite weird. It`s run by a race called "Chetlanye" while the other people are considered as "Pacaki" on the basis of some stupid light thingy that doesn`t really say nothing. To get home they need to use a "gravicapa" but to run that thing they need matches. Being not careful enough they lose their matches and have to find an alternate method to get home. I`m not really quite sure whether I can write the story here because it`s too obscure on paper. But on screen it looks just fine. Of course, the alien planet looks very much like the earth, of course it`s basically social satyre, but I don`t really care for that for what it is - is a really fun comedy, a good entertainment, and it`s what I ask from a film like this. The jokes are usually funny, most of them seem original, and the acting is also good. T`is a heck of a comedy!

The Bonzo Dog Band made its name having one of its singles produced by Paul McCartney. Later on one of its most important members - Neil Innes joined up with Eric Idle from "Monty Python" and they did the Beatles mockumentary "The Rutles". On this record you can see one great example of combining music and comedy (much more than on the Rutles album which was more about the music and less about the comedy). The opening track "Hunting tigers out in Africa" is my favourite, yet the hit single "I`m the urban spaceman" ain`t no worse as a matter of fact - with it`s uplifting melody the spaceman song sounds like an outtake from a Beatles recording session. The best way to describe this is to imagine that this band consisted of Paul McCartney, Ringo Starr, Eric Idle and, say, Michael Palin. The missing link between the Beatles and "Monty Python`s flying Circus" has at last been found, and it does a groovy song about "Ali Baba" that sounds just as if it came from a Soviet comedy, weird as it is. High art it ain`t, pretentious it ain`t, it`s just your fun record.

Dīvaini, es sevi jau ilgstoši uzskatu par tādu pasīvu Elisa Kūpera fanu, bet īpaši nekad neesmu klausījies gandrīz nevienu viņa albūmu (izņemot pavisam agrīno "Pretties for You", populāros "Billion Dollar Babies" un "Welcome to My Nightmare", kā arī pēdējos dažus ierakstus, labi, tas nemaz nav tik maz, bet zinot, ka viņam to albūmu ir savi 25 vismaz, tas nav arī daudz). "Love it to Death" ir pirmais "ļaunā" Elisa albūms, taču tas ir pirms viņa aizraušanās ar balagāniem un vodeviļu, bet gan drīzāk smagā (nosacīti) roka ieraksts. Protams, pati pazīstamākā šī diska dziesma ir epohālais "I`m Eighteen", kas gan, protams, ir melots, nebija viņam tolaik nekādi 18, bet arī man, kad bija 18, šī bija viena no mīļākajām dziesmām un tagad, lai arī man vairs 18 nav, šīs dziesmas "iekačājiens" man nav kļuvis mazāk tuvs. Tomēr tolaik Kūpers bija spējīgs vienā albūmā iedabūt vairāk nekā 1-2 atmiņā paliekošas dziesmas, līdz ar to "Love it to Death" kopumā ir diezgan vienmērīgas kvalitātes albūms, kurš turklāt ir arī pietiekami muzikāli komplicēts, piemēram, tāds gabals kā 9 minūtes ilgais "Black JuJu" arī Deep Purple ierakstā iederētos neslikti, varbūt tikai ne ar šādu nosaukumu. Tikām popsīgais "Hallowed Be My Name" ar progrezējošo skaņu pirms refraina ir vispār dievīgs, cik nu šādu vārdu var attiecināt uz Elisu Kūperu, tusmas princi. Un vēl dievīgāks ir tam sekojošais "Second Coming" - skaists un smags klavieru pops par Jēzus second coming. "It would be nice to walk upon the water, talk again to angels by my side", protams, klavieres ātri pazūd un dziesma kļūst stipri skarbāka. Arī "Ballad of Dwight Fry" ir viena klasīga kompozīcija un tāpat noslēdzošais "Sun Arise". Kopumā: ļoti kvalitatīvs un mazliet tumšs ieraksts. Patiesībā gan jāatzīstas, ka vismaz kaut kādu daļu no tā es esmu iepriekš klausījies, vismaz "Second Coming" manā atmiņā ir palicis.

Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.

You may know the name of Carlos Santana, the leader of this band. He`s the fellow you must have seen on MTV on the videos for famous songs "Maria" and "Smooth". But surely this Santana ain`t the Santana of late nineties. Yet this isn`t exactly the early Santana that performed at Woodstock, this still is a real latino sound but the power of the Woodstock days has long gone. Yes, Carlos for sure knows how to play his guitar and some of the melodies on this album are quite interesting but not that interesting as you`d want. Singing doesn`t really appear much on this album, that`s not that bad probably but man are those latinos sleep inducing. Ok, I may be in a sleepy mood today but even if I weren`t I doubt that I`d call this record something for uber-activity.