Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: latviešu). "Māja bez saimnieka" manā redzes lokā nokļuva gluži prozaiski - allaž biju šādu grāmatu plauktā mājās redzējis, bet reiz gadījās, ka man nebija nekā cita, ko lasīt, tad nu arī paņēmu šo Heinriha Bella romānu. Tas vēsta par divām ģimenēm - Brīlahiem un Bahiem. Ģimenēm ir daudz kopīga - ģimenes tēvi abās ir gājuši bojā karā - Heinrihs Brīlahs nodedzis kopā ar savu tanku, bet Raimundu Bahu nāvē aizdzinusi viņa paša priekšniecība, abas mātes pie jauniem vīriem nav tikušas, toties viņām ir apmēram vienāda vecuma bērni - Martins Bahs un Hainrihs Brīlahs (jau otrais Hainrihs). Tikai ģimenēm ir viena būtiska atšķirība - kamēr Bahi ir izteikti turīga liela ģimene, kurā ietilpst vesela kaudze dažādu radinieku, it īpaši nelaiķa Raimunda draugs onkulis Alberts, Brīlahu ģimenē parādās dažādi "tēva vietas izpildītāji" jeb mātes piegulētāji, kas lielākoties nav nekādi jaukie tipāži un no vismazāk jaukā no viņiem - skopuļa Leo - ir dzimusi mazā meitenīte Vilma. Līdz ar atšķirīgo ģimeņu situētības līmeni Martins un Hainrihs jaunākais ir diezgan atšķirīgi 11 gadīgi zēni, kaut arī viņi ir labākie draugi. Brīlahs ir daudz praktiskāks, lieliski saprot, kas ir nauda un kā to iespējami mazāk iztērēt. Lai gan no mana apraksta varētu padomāt, ka šajā grāmatā nav īpaši daudz sižeta, patiesībā situācija ir gluži pretēja - tieši sižeta tur nebūt netrūkst, toties dažas citas lietas gan man šajā sakarā nebūt nelikās esam baigākajā līmenī - proti, Heinrihs Bells varbūt arī bija liels rakstnieks, bet viņam izteikti pietrūka vienas lietas - oriģinalitātes, šitādu māju bez saimnieka varētu būt sarakstījis arī viens otrs latviešu rakstnieks, nav tur tās odziņas, nav slikti, bet nav arī pietiekami labi.

"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.

Mr. Moriac represents the old school of French literature yet he`s also deeply connected with the new one - he ain`t really as modern as Prouste but he doesn`t care about the action like the old school writers did. "Therese" is the story of a woman that`s married without love and that tries to poison her husband without a one good reason - but because she`s dissatisfied with her life and that her ideals lie with a weird Jewish guy who doesn`t care about her (or anyone else as a matter of fact). So the novel is probably what Therese would tell to a priest in terms of her sins or something like that. Quite touching, not too touching though. Mauriac got a Nobel prize by the way.

(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.

(valoda: angļu). Patiesībā Maikls Peilins nav šī raidījuma režisors, bet gan tikai galvenais varonis, tomēr, manuprāt, te tomēr tieši viņš ir tas, ko man vajadzētu dēvēt par autoru un nevis tie divi tipi, kas veica režisoru pienākumus. Nenoliegšu, ka raidījumu ciklu tapšanas gads (astoņdesmito beigas) man radīja zināmas aizdomas par šī veidojuma kvalitāti, ne velti 80tie tiek bieži saukti par tizlāko desmitgadi, tomēr Peilins man nepavisam nelika vilties. Pati ideja ir gaužām vienkārša - Maikls Peilins BBC uzdevumā dodas apkārt pasaulei, neizmantojot lidmašīnas un mēģina šo ceļumu veikt iespējami līdzīgā maršrutā kā Filiass Fogs Žila Verna romānā. Tikai atšķirība ir tāda, ka Fogs saskārās ar autora izdomātām problēmām, kas lielākoties bija piedzīvojumiem bagātas, kamēr reālais Peilins saskaras ar gluži prozaiskiem šķēršļiem - streikiem, kuģu remontiem utt. Filma ir sadalīta 7 epizodēs, katra pa 45 minūtēm. Peilina maršruts ir vairāk vai mazāk sekojošs: no Londonas ar vilcienu uz kontinentālo Eiropu, pietura Venēcijā, no turienes ar kuģi uz Krētu, tālāk - Aleksandrija, Kaira, Sueca, pa Sarkano jūru līdz Džedai, pāri Sauda Arābijai ar mašīnu, no Dubajas uz Bombeju, tālāk cauri Indijai, no Madrasas cauri Singapūrai uz Honkongu, vilcienā cauri Ķīnai, no Šanhajas uz Japānu, no Tokijas uz Losandželosu, pāri Amerikai līdz Ņujorkai un atkal ar kuģi pāri okeānam uz Angliju. Patērētais laiks: 79 dienas un 7 stundas. Tomēr interesantas šajā filmā ir ne tikai vietas, bet, prognozējami, arī Peilina stāstījums, turklāt daudzviet viņš iesaistās interesantās lietās - savāc atkritumus Venēcijā, skatās futbolu Kairā, lido ar gaisa balonu štatos, brauc uz Indiju noplukušā buru kuģī. Droši vien jaukākais Peilinā ir tas, ka viņš ir interesants un vienlaicīgi jauks cilvēks - ar savu mazliet paitonisko un tomēr daudz mīkstāko kā agrāk humoru, ar nebeidzamu optimismu, atvērtību attiecībā pret cilvēkiem un spēju pasmieties par sevi pašu. Un, protams, pēc šīs filmas noskatīšanās vienkārši pārsteidzošā mērā gribas dirnēt augu dienu birojā un vienīgo ceļojumu ik dienas veikt ar tramvaju pāri Daugavai. Noteikti nākamgad plānoju noskatīties visus pārējos Peilina raidījumu ciklus.

This album lacks two things TL are best known for - hard rockin` guitars and lots of Irish influences. Instead it has a lot of sappy ballads, which probably have interesting lyrics, but musically apart from "It`s only money" there`s very little this album can offer. It surely ain`t as bad as really bad but it`s so generic, so pathetically uninsteresting that I don`t even want to describe it.

Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.

Patiesībā kaut ko tādu no Elisa Kūpera negaidīju ne tikai es, bet arī gandrīz neviens cits. Līdz ar to šo albūmu vai nu mīl vai nicina, nav tajā nekā no tipiskā Elisa, pat ne tik daudz cik iekš "Zipper Catches Skin". Patiesībā tas ir ļoti izteikts New Wave albūms ar lipīgām melodijām un interesantiem tekstiem. Šeit tu atradīsi gan paranoidālo un visnotaļ šizofrēnisko "Da Da", kas skaisti apvieno dadaismu un vārdu "dada" kā tēva uzrunāšanu, ar atmosfēriskām, gandrīz pinkfloidiskām noskaņām (tiesa, es vienmēr esmu saskatījis zināmu līdzību starp šiem diviem izpildītājiem un ne tikai kopīgā producenta Boba Ezrina dēļ, bet arī saistība ār Kūpera kā grupas debijas albūmu "Pretties for you"). Taču te netrūkst arī draudzīgas popmūzikas, tādas kā "Enough Enough" (kuras ievadu vienā dziesmā bija nočiepis tautietis Arnis Mednis), diezgan naidīgu uzbraucienu Kūpera (bet laikam ne Vincenta Furnjē) tēvam. Mana personīgi iecienītākā kompozīcija šajā diskā tomēr ir šausmīgā, drūmā un šausmīgi drūmā "Former Lee Warmer" par galvenā varoņa brāli, kas ir traks un dzīvo ieslēgts skapī un ne ar vienu gadiem nesarunājas. Te patiesībā ir diezgan daudz arī no populārā Kūpera imidža, tikai tādā patiesi drūmā, nevis balagāniskā ietērpā. "Dyslexia" ir vēl viena Ņū-veiva himna, kas mazliet pavelk uz tādām grupām kā Devo vai Talking Heads un grūti iztēloties, ka to dzied drūmais šausmu filmu varonis Eliss Kūpers, turklāt šajā dziesmā panti nav ne par mata tiesu sliktāki par piedziedājumu. Starp citu, disleksija ir nespēja mācīties, bet Kūpera varonis šajā dziesmā nekādi nespēj saprast, kas viņam īsti ir piemeties - mīlestība vai disleksija? "Scarlet and Sheba" ir vēl viena šausmu stāstu dziesma ar himnisko piedziedājumu: "I just want your body, Sheba

Czech films are my passion, and I never meant to miss the latest film of Peter Zelenka on the big screen. Mr. Zelenka was until that day known to me as the scriptwriter for "Samotari" - one of my all time favourite movies. Intriguing plot, visual enjoyment - you got it. But "Rok dabla" is a completely different movie. It starts off quite slow as a filmmaker from Holland ends up in a hospital for alcoholics in the Czech Rep., and meets there the popular Czech singer-songwriter Jarek Nohavica. Later on Nohavica manages to come off over his sickness, but because of his best friend K.Plihal he joins a folk band that usually plays weddings and funerals and tours with that band "Cechomor" the country. Rock music - it`s what you get, but not only that. There`s the problem of alcohol, of belief in God, of happiness, of understanding thy neighbor etc., etc. What`s especially interesting is the fact that everybody in this film plays himself, incluing Jaz Coleman - the former leader of the punk-metal-satanic band "Killing Joke". But it isn`t a documentary, never mind how strange it would sound. It`s something like real people ar put into strange situations, where they encounter a world where normal things don`t happen very often. Cross-dressing, people exploding into little pieces, satanic rituals - it`s only the top of the iceberg what`s beneath it is what counts.

This came together with the play about the donkey, but since the quality of the plays isn`t particulary similar, I write about this one separately. Hercules, as we all know did quite a lot of heroic stuff, among witch he cleaned a kings stable in one hour. But Duerenmatt provides us the real story - a dirty little town where everyone theoretically is against garbaging but still does nothing against it invites Hercules to clean. Since he`s out of money, Hercules takes the job. But upon arrival he finds out that he has come to a place of great burreaucracy, where to clean the garbage you must get hundreds of permissions from different commitees that do nothing. Meanwhile his wife flirts with the kings (or actually - the president`s) son, but that doesn`t really bother Hercules. In the end he not only doesn`t clean anything up but he starts working at a circus just to get some money, for example, boxes with mammoths in it. But he leaves the town broken and unhappy. The idea behind the play is, of course, positive, but the way Duerenmatt presents the whole situation isn`t particulary interesting - I found his version of the play for the radio much better than the real - stage version. But I still think that among modern playwriters Duerenmatt had a very good ranking.