Kazhes pierakstu burtnīca

R.O. isn`t particulary popular nowadays, I`m not really sure why. Probably because the best of his books - this one - is interesting only for the first 2/3 of it. DoaH tells the story of a guy named George that happened to be born in the late 19th century, that happened to have parents that were unluckily married and grandparents that were unluckily just as his parents were. They lived in a world of unsincerity and stupid pompous behaviour. They never said what they meant and they never really thought what they meant. George for himself was a nice guy, he had a wife he loved and a lover he loved. He thought that both of his women supported free love and had nothing against such a relationship. When he found out that words about freedom and not caring about what people think are not more than bullshit he went to war. There comes the last third of the book. It seems to me that you can`t possibly write about WW1 so that the reader wouldn`t have read the same thing by a different author. And it`s clearly the case with Oldington. Ok, he was one of the first to write but he ain`t one of the first to be read. Therefore I can say - my respect to you, but I can`t make myself love you.

(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.

"Zivs vārdā Vanda" oficiāli ir atzīta par vienu no visu laiku smieklīgākajām komēdijām. Pārliecinies pats: Rottentomatoes tā ir 100% svaiga, IMDB novērtēta uz 7.7, tā figurē daudzos sarakstos ar visu laiku labākajām komēdijām (un reizēm - pat kopumā labākajām filmām), tomēr, manuprāt, tās reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Jā, tā patiesi ir ļoti laba komēdija ar perfektu scenāriju, lieliskiem personāžiem, labiem aktieriem utt., tomēr uzskatīt to par Džona Klīza un Maikla Peilina karjeras virsotni, pārspējot Braiena dzīvi un Svēto grālu - tā, manuprāt, ir jau zaimošana. Tas būtu līdzvērtīgi, kā teikt, ka "Slowhand" ir Erika Kleptona labākais albūms, neuzskatot par vajadzīgu pieminēt viņa dalību "Cream".

I have never been a huge fan of Blur - the band that brough Graham Coxon money, fame and glory. And that`s the reason why I didn`t fall extremely fast for his latest record. What can you expect from a guy from a band that you don`t particulary like? Probably a record that you will find ok, but certainly not much more than that. Probably it would be just the case, hadn`t I recently found some interest for Britpop and similar kind of music. I don`t really know whether this record had any hits, but for good ol` me it`s a nice 45 minutes of easy listening mostly upbeat rock music. "No good time", "Hopeless Friends" and "Freakin` out" are the best songs on the record to my bet. This album probably can`t shake no big ground and make Graham Coxon the coolest guy on the planet Earth (this title already belonging to Vanilla Ice), but I can`t make me say that I don`t like this kind of music. So, it`s probably nothing terrific, but I like it, and why shouldn`t I?

Silly, silly, silly. An old VW Beetle gets bought buy a young and good looking Lindsay Lohan with digitally reduced breasts (what morons would do that! idiots! stupid Disnay people ruin the best thing about this film). But it ain`t no simple VW Beetle that you`d find in any museum of old cars. No, this is Herbie. A car that once won quite a lot of races and that now is ready to free itself from the dust and take on "NASCAR", the races where only the best compete. Lindsay ain`t that enthusiastic but she really ain`t the leading hero in this film. If I were a ten year old girl I`d probably find the car that can smile and that can raise its eyebrows really cute. But as a matter of fact I`m not a ten year old girl. Oh, no, I`m a very dark and pessimistic fellow that listens to the Cure more than the guy next door. So I say - this film is made for little kids by people less intelligent than little kids. It`s scenario could have been found in a box of breakfast serial. Either that or this is a platiate of Speed Racer - a stupid cartoon I used to watch when I was around 10 years old.

Patiesībā šī būtu viena no retajām filmām, kuru es uzskatu, ka ir vērts skatīties kinoteātrī, nevis mājās, bet sanāca tā, ka tā bija viena no tām daudzajām filmām, kuru mēs skatījāmies mājās. Filma tapusi pēc vienas no manām iecienītākajām grāmatām, līdz ar to manas prognozes pirms tās skatīšanās bija vienlaicīgi optimistiskas un piesardzīgas. Pirmkārt, es līdzīgi Normundam neesmu liels vācu kino cienītājs, vienīgais izņēmums te varētu attiekties uz Raineru Verneru Fasbinderu, bet arī tas galvenokārt tādēļ, ka šis režisors bija vairāk vai mazāk traks. Un tomēr - Patrika Zīskinda "Parfīms" ir un paliek viena no 20. gadsimta literatūras pērlēm, līdz ar to no tām var daudz prasīt un daudz gaidīt. Filmas sākums, protams, nav īpaši estētisks - zivju tirgus, pretīgi netīrumi, vemšana, asiņains zīdainis, ko vairāk var vēlēties, bet turpinājumā patiesībā nemaz tik baismīgi nav. Jāatzīst, ka Tikveram izdevies šeit sapulcināt arī tīri iespaidīgu aktieru krājumu, pirmkārt, protams, uzslavējot Dastinu Hofmanu, kas apliecina, ka joprojām ir lielisks aktieris, kas spēj atveidot arī nopietnākus personāžus nekā Fakeru senioru, tāpat te piedalās arī Alans Rikmens, kas daudziem zināms ka Sneips no Harija Potera, bet ne mazāk daudziem zināms arī kā priekšnieks iekš "Love Actually". Jāatzīst, ka Bens Višo, kas atveido pašu Žanu Batistu Grenuiju, man nav zināms no citām filmām, bet kopumā viņš šeit iederas lieliski, lai gan manā iztēlē Grenuijam vajadzēja būt vēl mazāk pievilcīgam, lai gan uz ekrāna tādu varētu arī nelaist. Vizuāli filma ir vienlaikus krāšņa un pelēka, skaista un pretīga, grāmatas oriģinālam ir sekots gana godprātīgi, tā ka es neko sliktu par ekranizāciju pateikt nevaru - tiešām lielisks darbs.

"Asins nauda" ir viens no jaunākajiem Gaidošā Tuoma apaļajiem ripuļiem ar ierakstītajām skaņām un es to šodien klausos pirmo reizi. Jāatzīst, ka šis ieraksts man tīk daudz labāk nekā šogad izdotie "Bāreņi". Šeit mēs Tuomu dzirdam diezgan dusmīgā noskaņojumā un viņš pauž savu skarbo neapmierinātību ar to, kas mūsdienās pasaulē notiek.

Adrien Broady from "The Pianist" happens to die for the first tiem when he`s 27 years old. After that he happens to be living again and found guilty for killing a police officer. So he ends up in a mental institution. In this institution he`s put in the jacket and put in the morgue in order to be healed. Instead of being healed he goes into the future where he wants to find out why and how he dies the second time. It`s not that he really has any chance of stopping his death. Yet he meets a woman he new as a girl before the mental institution. And together they try to solve the mystery of his death. This is one of the weird films you can`t understand completely and that you can`t be sure about that it makes sense. But it`s interesting.

Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).

(valoda: angļu). Patiesībā bija pat interesanti apskatīties, par ko "Pingvīnu gājiens" (vai kā īsti to filmu sauca) var pārvērsties, ja to ietērpj multfilmas atmosfērā. Pamatā šai multenei ir tieši augstāk minētā filma - atsevišķi skati šķita vienkārši nosperti no oriģināla, personāžu kopumā ļoti daudz ko var saskatīt līdzīgu ar reālo filmu. Protams, izņemot to, ka šeit pingvīni dzied (tiesa - oriģinālajā filmā tie runā, līdz ar to atšķirība nav tik liela) un reizēm arī repo. Protams, saturs ir maksimāli mīkstināts - neviens pingvīns, pat ne trešā plāna, bojā neiet, turklāt izrādās, ka pat sliktie cilvēki patiesībā nav ļauni, ka izķer visas pingvīnu zivis, bet vienkārši "neapzinās", kādu ļaunumu tie izdara. Lai nu paliek. Ja vērtējam multenes plusus: te obligāti jāizceļ animācija, atšķirībā no vairuma pēdējā laika datoranimēto multeņu "Happy Feet" šajā ziņā ir vienkārši lieliski nostrādāta, nekādas liekas stūrainības vai primitivizācijas, animatoru vērtējums - 10. Mīnusi gan ir multfilmām tipiski - diezgan debīls sižets, daudz vienveidīgu personāžu, klišeja uz klišejas, diezgan augsts saharīna līmenis. Dziedāšana šoreiz mani kaut kā "nepavilka" - salīdzinoši tajā pašā "Flushed Away" tā bija daudz stilīgāk realizēta. Īsi sakot - vizuāli skaisti, saturīgi - nekādi.