Kazhes pierakstu burtnīca

A horror movie about zombies! Why do those weirdos call films about thos flesh eating no-good slackos "horror films"? They`re about as tremendously dangerously horrific as a piece of German cake. German nazi cake as the birthday present to our beloved fuehrer Adolph Bush Junior. What was I talking about? Sex, sex, sex, it`s all they think about nowadays... a young man ain`t got nothing in the world these days. Man, am I stupid.

Šis ir tas albūms, kura dēļ daudziem ir zināms vecā labā Frenka Zappas vārds. Jā, tieši šis ieraksts ir tas, kas pasaulei lika apzināties, ka Zappa ir vairāk nekā vienkārši traks mūziķis - viņš ir ģeniāli traks satīrisks mūziķis. "We`re Only In It For The Money" ir veltījums hipiju kustībai, bet ne jau tai kā tādai, bet ņirgāšanās par pseiho hipijiem, par mūziķiem, kas hipijus izmanto, lai varētu vairāk nopelnīt, par vecākiem, kas atbildīgi par to, ka viņu bērni aizrāvušies ar narkotikām. Žēl tikai, ka ne visas šīs albūma 19 dziesmas ir klausāmas. Kā politisks ieraksts, "We`re Only In It For The Money" ir desmitnieka vērts, kā muzikāls ievērojami atšķiras no šī vērtējuma. Muzikāli šis ieraksts manai gaumei ir pārāk avangardisks un nebaudāms un perfektie teksti nespēj šo trūkumu atsvērt. Ir te arī lieliskas kompozīcijas, tādas kā "Mom&Dad", "Harry, you`re a beast", "What`s the ugliest part of the body" (oriģinālā, nevis "reprised" versija), "Let`s make the water turn black", tikām kaudzēm dziesmu ir vienkārši trakas un domātas, lai kaitinātu nabaga klausītāju, piemēram, "Nesal Retentive Calipople Music" un it īpaši "The Chrome Plated Megaphone Of Destiny", kas ir apmēram tikpat baudāms kā Metal Machine Music un daļa no pārējām dziesmām arī ir izteiktas "novelty" kompozīcijas, kas varbūt ir kaut kādas negatīvās psihodēliskās mūzikas tendences parodējušas, bet tas nedara šo mūziku interesantāku vai baudāmāku.

2006. gads filmu ziņā man noslēdzās ar Alehando Gonzaleza Injaritu episko (vismaz tā skaļāk izklausās) drāmu "Bābele". Tajā kopā sapinas četras pasaules - japāņu, marokiešu, meksikāņu un amerikāņu. Breds Pits ar savu sievu Keitu Blanšetu ir tūristu pāris Malaizijā, viņu ģimenē ir attiecību krīze un izteikti trūkst saprašanās, viss mainās, kad Keitu, autobusā braucot, sašauj kāds vietējais. Šis vietējais ir cita stāsta varonis - puišelis, kam kopā ar brāli tēvs atstājis ieroci, lai šie varētu šaut pa kazām uzbrūkošajiem koijotiem. Savukārt tēvs šo ieroci ieguvis no kāda sava tautieša, kam to atdāvinājis vēl viena stāsta varonis (tiesa, otrā plāna personāžs tajā) - kādas kurlmēmas japāņu meitenes tēvs. Šo tēvu ik pa laikam izprašņā policija par viņa nelaiķes sievas pašnāvību, tā kā uz viņu savulaik bija kritušas aizdomas šajā sakarā, tikām meita, kas pasaulē, kuras skaņas viņa nedzird, jūtas kā frīks un mēģina kaut ko tajā mainīt, diezgan savdabīgā veidā mēģinot savaldzināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Vēl vienā sižeta daļā, kas norisinās atkal pavisam citā pasaules galā - Štatos un Meksikā, Breda Pita un Blanšetas bērnus viņu auklīte paņem līdzi uz sava dēla kāzām Meksikā, jo viņai nav neviena, ar ko šos bērnus atstāt. Atceļā no kāzām viņas piedzēries brāļadēls/māsasdēls (nezinu, kāds radinieks tieši) sadiršas ar ASV robežsargiem un sākas bēgšana, kuras rezultātā bērni tuksnesī gandrīz iet bojā. Tomēr beigas ir salīdzinoši cerīgas - vismaz amerikāņiem, kamēr pārējiem varoņiem iznākums ne tuvu nav tik labs. Kopumā filma ir jāatzīst, ka ir ļoti dīvaina - it īpaši tas attiecas uz Japānas daļu, kurā regulāri mēs pasauli redzam kurlmēmās meitenes acīm, līdz ar to esam "apdalīti" skaņas ziņā. Patiesībā es nez kāpēc biju domājis, ka šī filma būs vairāk tāds šāvējgabals vai vismaz kaut kas līdzīgs "Reservoir dogs", bet izrādījās - nebūt ne. Taču es jau arī neesmu nekāds Reservoir Dogs fans, līdz ar to nebūtu ko bēdāties. Zināmas līdzības te ir ar iepriekšējo Injaritu filmu - 21 gramu, jo arī šeit ir vairākas savstarpēji saistītas sižeta līnijas, vienīgi šeit tā saistība vismaz starp 3 no 4 sižetiem ir uzreiz skaidra. Kopumā - kārtējā labā Breda Pita filma.

Oh my god! They make films in Latvia! They have already surpassed the "drawings on your cave" era and are actually making movies! That can`t be true. As a matter of fact, it is. And the film was kind of stunning. Contrary to the socialistic realism crap you`d expect from a film made in our piss poor country this is some alternative shit we`re talking about. If you want scenes of a lobotomy done upon a dead person, scenes of bisexuality, scenes of dead beggars - this is a film for you. If you want several stories about modern days Latvia, about what life`s really about and stuff like that this is a film for you. If you want shaky camera work, this is a film for you. If you want Elvis petting Pamela Anderson with Bruce Lee`s penis this is not a film for you. You are a sick idiot, man! How could you ever think of a thing like that! It drives me mad just thinking what it could be like being you. Oh, shit, I am you. How embarassing. See it if you can (the film I mean), if you can`t - don`t bother.

Šo albūmu George Starostin ir novērtējis uz 13 un nosaucis par "ABBA" labāko ierakstu. Tā kā mans vērtējums par ABBU ir daudz kritiskāks nekā Starostinam, ja es to nosauktu par Abbas labāko albūmu, tas droši vien nenozīmētu vērtējumu 9 manā skalā. Tomēr praksē es neesmu pat tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai šis ir labākais vai sliktākais Abbas albūms, līdz ar to mans vērtējums nebūs neko aptverošs. Kā ikvienā ABBAS ierakstā, šeit ir dažas ļoti pazīstamas dziesmas un vairākas ne īpaši izteiksmīgas kompozīcijas. Grāvēji te ir "Take a chance on me" (labs disko, bet tomēr disko), "The Name of the game" (kura man personīgi absolūti nešķiet ievērojama), "Thank you for the music" (labs piedziedājums, apnicīgi panti) un "Eagle", ko daudzi uzskata par ABBAs augstāko sasniegumu un bez maz vai visu laiku izcilāko dziesmu, nē, es jau nesaku, ka tā būtu slikta dziesma, bet - c`mon, tā nav arī nekas TĀDS. Un sintezatoru skaņas ABBAs mūzikā mani nekad nespēs tā pa īstam savaldzināt. Pārējās - ne hītu - dziesmas lielākoties ir mazāk interesantas nekā hīti, kas paši par sevi nav nepārspējami. "I`m a Marionette" ir neslikta brodvejiska dziesma, bet vispār es patiešām nespēju saprast, kas Abbā ir tik kruts, ka šī grupa būtu galvastiesu pārāka par tādām blicēm kā Boney M vai Ottawan.

Neticami, bet es jau otro dienu no vietas klausos vienu "Nirvanas" albūmu! Un vēl neticamāk ir tas, ka es nemaz neesmu tik trakā sajūsmā. Vienkārši šāda mūzika patiesībā ir tīri labi piemērota darbam, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Protams, varbūt ja es nebūtu šīs dienas tik intensīvi ņēmies ar Microsoft Visual Studio, es būtu varējis ātrāk mest Nirvanai mieru, bet tā sanāca, ka šīs dziesmas man ausīs skan jau ļoti ilgi, un dīvainākais ir tas, ka šis diezgan nepieradinātais ieraksts tomēr iekačā ne sliktāk par "Nevermind". Pazīstamo dziesmu šajā ierakstā nav īpaši daudz, nu, varbūt "About a girl", kas izpelnījās lielāku slavu unplugged ierakstā, varbūt maniakālais "Negative Creep", varbūt "School", noteikti "Floyd the Barber", noteikti ievadošais "Blew". OK, varbūt visas šīs dziesmas nav nemaz tik pazīstamas, toties tās ir foršas, cik nu vārds foršs ir attiecināms uz Nirvanu, kas laikam nav pati foršākā grupa civilizācijas vēsturē. Vēl es nupat nācu pie atklāsmes, ka Nirvana ir diezgan līdzīga skanējuma ziņa Merilinam Mensonam (varbūt gan otrādi) un ka tas nav nemaz tik slikti.

I don`t know how it happened but this is the first record in my Factoid concerning the Down Under. Still, you must admit that the title for the film seems quite intriguing. Of course, it also gives you the idea that the film is going to be a comedy. And to no surprise it turns out really to be a comedy. What a wonder, you`ll say! So, there`s Mr. Myers, who`s an ordinary fisherman (not a very good one though), and when his boat gets struck by lightning and the insurance company states that what has happened was a `force majeur` or `and act of God` mr. Myers has no better idea than to sue God to get the money for his boat back. Together with God he sues all the main churches of Australia as his representatives. The idea as such is brilliant - both in terms of law and in terms of film. About how it`s performed I can say that the film ain`t no masterpiece - first, it has too much silly comedy stuff going on; and second, it has too much silly romantic stuff going on between Myers and Anna, a journalist that helps his with his work. What I do like I Myers` speeches in the courtroom (he actually is a lawyer who gave up everything to become a fisherman) where he speaks how corrupt the churches are, being owners of the insurance companies and not caring about the blasphemy in the `act of God`. And what`s best - the churches can only really win the case if they prove that God doesn`t exist. Judging the film - great idea, stupid parts of scenario, a solid leading actor, a tollerable leading actress. What does it make? A film that has its moments but certainly could have been much more than it is.

Peter Greenaway! Jesus, I watched another of this freak`s films. Is he gay or something? At least one thing`s for sure - never before had I watched a film with that lot of exposed penises as this one. It was a spectacular thing for sure. If I was a woman I`d probably consider this a perfect film, or maybe not. First it did bug me a bit - I mean all this Japanese stuff isn`t exactly my forte, my favourite cup of tea or anything like that. Later I learned to appreciate Peter Greenaway`s work. Choise of Ewan McGregor as the leading non-japanese was a very wise one for sure. As for the story, there`s this girl who had a caligrapher as a father and who wrote upon her face, and now she`s looking for the perfect caligraphic lover. She finds one in Ewan`s character but it`s she herself that turns out to be the writer and he - only the skin. As Ewan turns into skin himself things get a bit complicated.

"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.

(valoda: angļu). Ja nu man ir pēdējā laikā gadījies skatīties kādu filmu, pēc kuras gribas spļaudīties un prasīt zaudēto dzīves laiku atpakaļ, tad tā ir šī filma. Domāju, ka pārējie tās vērotāji pagājušās svētdienas vakarā N&N dzīvoklī varētu man pilnībā piekrist. Un tas par spīti tam, ka mēs no šīs filmas noskatījāmies diezgan nelielu daļu - kādas 20 minūtes varētu būt precīzākais novērtējums. Mums tika solīts, ka tā būšot parodija par "slasher" tipa šausmu filmām, kaut kas iz "Shaun of the dead" kategorijas. Ievērojot to, ka pēdējais ir viena no tām filmām, kuras es vienmēr atceros ar vissiltākajām emocijām, manas cerības bija diezgan augstā līmenī. Filmas sākums arī bija gana labs - ar policistiem mašīnā, kas izmanto radaru, lai novērtētu, ar kādu atrumu lido putni (kas gan, protams, tehnoloģiski nav iespējams). Tad netālu no šiem nokrīt kaut kāds pretīgs un glums kosmosa mēsls, kurš vēlāk filmas gaita iekļūst tipā vārdā Grant Grant - ļoti pretīgā personāžā, kuru es uz ekrāna nemaz nebūtu laidis. Un tad šis sāk alkt pēc svaigas gaļas. Atsevišķas epizodes, kā, piemēram, viņa ieprikšanās veikalā, bija pat patiešām smieklīgas, taču to vairums lika tikai teikt: huh? is this supposed to be funny? un tad sākās pamazām asiņainā daļa, kurā vismaz es neko smieklīgu nesaskatīju, tikai pretīgumu. Patiesībā, ja šī filma ir kaut kam līdzīga, tad tas ir nevis "Shaun of the dead", bet "Plan 9 from outer space" - Džeimss Gans šķiet esam Eda Vuda kalibra režisors, kurš ir spējīgs uz vistizlāka līmeņa šausmu filmu veidošanu, tikai viņam pietrūkst Vuda paviršības, bet scenārijs un pārējās lietas īpaši no bezcerīgā Vuda tizluma neatšķiras. Vienkārši kretīniska filma.