Kazhes pierakstu burtnīca

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.

"Grāmatu par Blānšu un Mariju" pēc ļoti ilgām pārdomām izvēlējos kā pirkumu par dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Lai gan es esmu diezgan intensīvs lasītājs, grāmatas izvēle man bieži sagādā nopietnas problēmas (izņemot Gētes institūta bibliotēkas apmeklējumus, kad man principā nospļauties, kādu grāmatu ņemt, ka tik vāciski un nav dzeja). Enkvistu pagājušogad iepazinu kā biedejošās "Magnetizētāja 5. ziemas" autoru un šogad viņš savu reputāciju manās acīs vēl nav zaudējis. "Grāmata par Blānšu un Mariju" uz aizmugurējā vāciņa gan nodēvētā par stāstu par mīlestību, bet patiesībā tas atkal ir vēl viens vairāk vai mazāk patiess šausmu stāsts. Tā centrā atrodas Blānša Vitmena - reāla sieviete, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika dēvēta par "histērijas karalieni", kuru ārstēja Zigmunda Freida skolotājs profesors Šarko, bet vēlāk viņa kļuva par Marijas Kirī asistenti rādija laboratorijā, kā rezultātā viņai amputēja abas kājas un kreiso roku, bet ar savu atlikušo roku Blānša Vitmena trīs burtnīciņās aprakstīja šo to iz savas dzīves uzskatiem un tieši šīs burtnīcas ir pamatā Enkvista romānam. Otrs centrālais personāžs ir Marija Sklodovska-Kirī, ar kuru Vitmena bija sadraudzējusies un kura Vitmenu izmitināja savā mājā līdz tās nāvei. Marijas Kirī dzīvē centrālā vieta līdzās rādijam šeit ierādīta viņas sakaram ar kolēģi Polu Langevinu (jau pēc Pjēra Kirī nāves), kā rezultātā Kirī krita totālā nežēlastībā franču sabiedrības acīs kā ārzemniece (un "iespējama ebrejiete"), kas izbojājusi franču zinātnieka laulību un pat bija baigie protesti, kad Kirī saņēma savu otro Nobela prēmiju. Grāmata strukturēta tā diezgan neskaidri, gluži hronoloģiski tas nav, turklāt pa brīžam tajā iesaistās arī pats Enkvists, kas šeit stājas priekšā kā teksta analizētājs, brīžiem viņš mazliet pārspīlē ar seksu, kaut gan nē, patiesībā nepārspīlē gan. Īstenībā viņš ir ļoti saistošs stāstītajs, jo esmu pārliecināts, ka ne kurš katrs rakstnieks spētu man radīt interesi par mirušiem fiziķiem. Both thumbs up!

Kino was one of the most important bands in USSR in 80`s and it still remains quite vital today, some 10 years after the bands singer died in a car crash. And you know what - the crash happened not far from here, in Latvia! It`s just so cool! It`s almost as if I was writing about a thing I saw with my very own eyes! On this album I found two songs that I was already familiar with - "Mom - Anarchy" is the best cut on the record for sure, having its roots in punk. I don`t really understand whether there`s some story line behind that song but it`s just cool enough that I don`t need any. Then there`s "Videli noch" which was also performed by "Zsob si zdub" - I probably have already mentioned it on my review of that bands album. As for the other songs, they aren`t bad but they do tend to get a bit monotonous, which is a chronical problem for Russian bands.

Ja man vajadzētu definēt, kas ir "indie" filma, "Half Nelson" gandrīz perfekti atbilstu tās definīcijai. Pirmkārt, kārtīgai indie filmai nepieciešams, lai tajā nepiedalītos pārāk daudz zināmu aktieru un šis punkts te tiek izpildīts. Otrkārt, kameras darbība šāda filmā parasti ir minimālistiska, krāsas ir nedaudz vhs-iskas un kamera pa brīžam mazliet tā kā raustās. Treškārt, indie filmā pēc definīcijas nedrīkst būt pārāk izteikts sižets - šāda filma nav ceļš no Rīgas uz Madonu, tā ir labākajā gadījumā orientēšanās sacensības Slīteres rezervātā, tikai tādas sacensības, kurām nav nedz sākuma, nedz beigu un kurās tu nekad nezini, vai patlaban neatrodies kādā kontrolpunktā. Filmas centrā ir vidusskolas vēstures skolotājs Dens, kas vienlaikus ir arī meiteņu basketbola komandas treneris (interesants apvienojums!). Dena galvenais hobijs ir narkotikas, taču tas viņu (vismaz amerikāņu izpratnē) nepadara par sliktu skolotāju. Savi plusi viņa pieejai, protams, ir - atteikšanās no jebkādiem nevajadzīgiem šabloniem, brīva mācību forma, netriviāla pieeja, bet ir arī viens elements, kas varētu lieliski izskaidrot, kāpēc savā pelēkajā masā amerikāņi ir diezgan neizglītoti - viņš saviem skolēniem gandrīz nemāca vēsturi, bet tikai teorētiski par to spriedelē, līdz ar to es nebrīnītos, ja viņa audzēkņi uzskatītu, ka Hitlers bija feminisma atbalstītājs un ka Eiropā mūsdienās valda Sadams Huseins, kaut gan nē - tiesi par Huseinu tur filmā viņš uzbrauca, ka amerikāņi tāpat tic, ka Huseinam bija masu iznīcināšanas līdzekļi, lai gan vairākus gadus pēc tās iekarošanas tie vēl nav atklāti. Viena lieta, protams, ir jāatzīst - "Half Nelson", kas gan ir laba indie filma, ir ideāli slikta filma, ko skatīties tusiņā, jo filmā nekas reāli nenotiek un tā ne ar ko nebeidzas, tā vietā vienkārši plūstot kā upe. Kopumā piedzīvojums ir tīri skaists, tikai tas nav piedzīvojums.

No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.

Isaak Asimov is not a Russian, and keep that in mind when you trash me to pieces with a pitchfork! He was just some Ami sci-fi writer that happened to be one of the best sci-fi writers ever. I guess it was just a coincidence that when Hollywood people wanted to make a brand new sci-fi film with Will Smith in the lead role they decided to call the film just like a collection of stories by I.Asimov. At least, there`s not too much of that book in this film. Ok, several characters have the names that have been mentioned in the book, but they don`t act in the way they should have, and neither do the robots. In the book robots never went on something like a war with the humans, and most certainly they didn`t have a red light to show when they were evil. But in the film we have a robot hating cop (the former fresh prince of Bel Air), a sexy shrink (which should be at least 60 according to the book) and an unusual robot fighting together to end the robots revolution. Yeah, and this film was inspired by "Who framed Roger Rabbit" and not by Asimov. There`s a human with a toon rabbit on one side, and there`s a toon villain on the other, and the good wins in the end. And everybody is happy once again.

Although this album was released in midsummer I never heard anything about the band. Come on, do I have to know of every single band with a stupid name? It seems, that I should have heard about this one. For this album is really good, certainly better than most new British or American bands can come up with. It`s a bit sad, of course, and a bit optimistic, of course. When I was completing the list of the best songs of 2004 I had a hard time deciding which of the songs from this album I should choose. Just because most of them are really good. The album has solid and interesting melodies. What about the lyrics? I haven`t really though about the meaning of the songs yet, for there`s no need to. What are the highlights? First, it`s "Paul Newman`s Eyes" - which reminds me of something like "Madness" - a very nice and optimistic little thing. Then there`s the pop/punkish "Pasttimes and Lifestyles" - with that bit of britishness that makes it sound fresh despite being quite a simple song in terms of melody. And, of course, there`s the romantic "Somewhat off the way". The least interesting songs are "Modern woman" and "Apples and Oranges", but they`re still ok. This is one of my guesses for the best album of the year.

"Take That" was one of my favourite bands when I was something like 12 years old. It`s no real wonder, of course, especially knowing that all of them apart from Robbie Williams were gay, and gay people are usually much better looking than all the rest. After the sweet quintet broke up and every one of its members found new lovers only Robbie Williams managed to start off his own career in style. This was his third album and it featured 4 hit singles, which is quite a large number. Yet out of those singles, only one is really good - that`s disco overriden "Love Supreme", the duet with Kylie Minogue "Kids" is good without really, "Rock DJ" is passable while "Let love be your energy" is useless. Then there`s 7 more songs which are about as good as "Let love..." but only more sappy. I wouldn`t buy this album if I had a chance.

Ar šo skaisto filmu mums sākās 2007. gads. Nezinu, vai gadu nodzīvo tā, kā tu to sāc, bet mums šis gads sākās ar sūdiem šī vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz pēc šīs filmas treilera noskatīšanās kaut kad pasen kinoteātrī, vienīgais, kas man bija palicis atmiņā, bija diezgan totāla Robina Viljamsa notašķīšana ar šo dievišķo materiālu. Kā izrādījās, filmā šī aina bija pat ievērojami garāka un detalizētaka, nekā es to biju gaidījis, bet citādi ar kaut ko tamlīdzīgu varēja rēķināties. Sižets ir aptuveni sekojošs: Robins Viljamss ir tīri labs savas firmas darbinieks, bet ģimenē viņam gan ir radušās diezgan smagas problēmas - attiecības ar sievu vēsas, meita viņu uzskata par galīgi nekrutu, tikai dēls vēl ir kaut cik ciešams. Un te pēkšņi izrādās, ka viņš nevar vis ar ģimeni, kā bija paredzēts, doties atvaļinājumā uz Havaju salām, bet viņam būs nepieciešams vadīt prezentāciju kaut kādiem lohiem, lai tie pārdotu viņa darbavietai savu uzņēmumu, bet šī prezentācija jālasa kaut kur ASV čuhārijā. Tad nu šis izdomā mainīt atvaļinājuma plānus, paņem nomā dzīvojamo busu un dodas ar to it kā atpūsties, bet patiesībā - vadīt stulbo prezentāciju. Ģimene sākumā nav sajūsmā, it īpaši pēc tam, kad viņiem gadās iepazīties ar kaitinoši uzmācīgiem kaut kādiem dienvidu lauķiem, kas arī brauc ar busu un visu laiku šiem uzmācas (protams, filmas beigās izrādās, kā jau Holivudas politkorektums to prasa, ka patiesībā tie kaitinošie lohi ir ļoti jauki un gudri cilvēki, tikai šie viņus nav novērtējuši. Bet komēdija nav jauka un gudra, pāris smieklīgas epizodes, bet kopumā - forgetable garbage.

Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.