Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Niku bijām draugi teju no pirmās skolas dienas. Kopā ar viņu darīju visdažādākās muļķības, sen vairs nezinu, cik daudzās no tām biju iniciators, cik daudzās - tikai sekotājs. No otrās klases (jo pirmajā negājām) līdz pat sestajai-septītajai Niks bija mans labākais draugs, cilvēks, kas pie manis mājās bija sastopams gandrīz tikpat bieži kā es pats. Kādu laiku mūsu "kroņa" numurs bija ietērpties kaut kādās frīkainās lupatās, ko nu varēja atrast manu vecāku krājumā un klīst pa ielām uzmākties cilvēkiem. Kāda tam apakšā bija doma - ne mazākās idejas. Niks dzīvoja tolaik manās acīs glaunās 12 stāvu mājā, viņam mājās bija videomagnetofons laikos, kad es par kaut ko tādu pat nevarēju sapņot.

Es neesmu viens no tiem, kam pēc skolas beigšanas paliek par to vislabākās atmiņas. No tiem, kas iegriežas savā vecajā skolā arī tad, kad tas nav nepieciešams. No tiem, kas par visu vairāk vēlas apmeklēt katru salidojumu. No tiem, kas visus savas skolas beidzējus uzskata par "savējiem". Es esmu nejauks un spurains. Bet tas nenozīmē, ka man nebija skolotāju, kuriem man būtu jāsaka liels Paldies par laiku un pūliņiem, ko viņi ieguldījuši, lai no manis uztaisītu cilvēku (un kaut ko pie reizes arī iemācītu). Secība izvēlēta nejauši.

Kad tu pirmo reizi biji kinoteātrī un kāda bija pirmā tevis skatītā filma? Tā kā par tevi es nepateikšu, jo droši vien nebiju klāt, pastāstīšu par sevi.

Kad biju mazs, man mūzika nepatika. Tagad grūti pamatot, kāpēc tas tā varētu būt bijis, bet tas ir neapstrīdams fakts. Un vēl vairāk - neesmu pārliecināts, ka mūsmājās mūzika vispār sevišķi bieži skanēja. Mans tētīs gan kopš laika gala ir bijis izteikts mūzikas cienītājs un kolekcionārs, bet mammas attieksme pret mūziku vislabāk raksturojama ar vārdu "atturīga".

Pēdējās dienās nācis modē rakstīt par saviem pirmajiem datoriem un piedzīvojumiem ar tiem. Tad nu es arī padalīšos savā stāstā.