Kazhes pierakstu burtnīca

Populārā pieeja, rājot smēķētājus, ir tāda, ka man jau nav iebildumu, ka viņi indē paši sevi, bet viņi kaitē ar to arī man, un tāpēc es viņus apkarošu, neļaušu viņiem smēķēt vietās, kur uzturos es, un likšu maksāt dārgāk par cigaretēm. Pēdējais līdzeklis, manuprāt, ir gaužām naivs - tā kā smēķēšana ir atkarība, bet atkarību izraisošās vielas cena atkarīgo neuztrauc, drīzāk smēķētāji sāks mazāk ēst vai sliktāk ģērbties, nevis samazinās smēķēšanas daudzumu (lai gan, protams, daudzi vārdos saka - pie 3Ls par paciņu es vairs nesmēķēšu, bet patiesībā tā ir buļļa kaka). Bet par to kaitēšanu citiem - te, šķiet, nesmēķētāju attieksme pret smēķētājiem līdzinās klasiskām konservatīv-nacionālistu pozīcijām:

Citēju arhibīskapu Jāni Pujātu:

If there is a God, atheism must seem to Him as less of an insult than religion.

Vērtējot filmas, mūziku, grāmatas un vēl dies viņu zina ko, esmu saskāries, ka fiziski nespēju neko novērtēt uz desmit. Un ne tāpēc, ka esmu baisi kritisks, bet vērtējums 10 man šķiet pārāk radikāls. Tas nozīmē, ka nekā pārāka vairs nebūs, ka neko dižāku es dzīvē vairs nedzirdēšu/neredzēšu/neizlasīšu. Ja es atzītu, ka, piemēram, "Krusttēvs" ir filma uz desmitnieku, tad es varētu visu atlikušo dzīvi skatīties tikai "Krusttēvu", jo neviena cita filma par to tāpat labāka nebūs, maksimums, ko es varētu cerēt, būtu kaut kas tādā pašā labumā. (tas gan, protams, mazliet izskatās pēc "Spinal Tap", kuriem pastiprinātājiem maksimālais skaļums bija 11 un nevis 10, lai "būtu skaļāk")

Vakar noskatījos dok. filmu "Da Vinci Code Decoded" un tagad gribas mazliet atkal papļāpāt par Leonardo, Denu Braunu un slepenajiem pasaules valdniekiem.