Kazhes pierakstu burtnīca

Jau pirms laba laika uzzināju par tādas eksistenci, un nule arī mēs devāmies uz Ekovirtuvi nobaudīt kaut ko no tās piedāvājuma paši. Tiesa, tikai uz vietas atklājās, ka šī ir no tām ēstuvēm, kur labāk ierasties iespējami agrāk, pretējā gadījumā ēdiena izvēle būs ļoti ierobežota. Pulksten piecos mums faktiski tādas nebija nemaz - paņēmām pa vistas šķiņķītim, Liene - ar zirņu biezeni, es - ar griķiem. Kā jau tas ir raksturīgs ekoloģiskām lietām, cena ir dārgāka nekā citās līdzīga paskata ēstuvēs (savā būtībā Ekovirtuve ir drīzāk ēdnīca, lai arī uz durvīm rakstīt "bārs"). Nedabūjām vietējas izcelsmes sulas, tāpēc nācās izvēlēties Sadačok, kam gan garša ir laba, bet kas, protams, nav gluži Latvijas produkts. No otras puses jāatzīst, ka tā saucamās Latvijas sulas lielākoties ir visai apšaubāmas kvalitātes un pat savulaik pozitīvais piemērs Pūre pēdējā laikā izceļas ar to, ka daudzas izejvielas tās produkcijai ir importētas.

Šī ir viena no populārajām Rīgas ieskrietuvēm (tālab laikam nebūtu nepieciešams skaidrot, kas tā tāda), bet mums kaut kā nebija sanācis tajā līdz šim iegriezties. Bijām tajā kebabērijā, kas atrodas Vecrīgā. No autentiskuma viedokļa patika tas, ka ēdienu gatavo turciska paskata vīrieši un nevis vietējie tipāži. Iekārtojuma ziņā iestāde ir relatīvi stilīga (as far as kebabērijas go), ar visai atbilstošu man ne pārāk patīkošas mūzikas noformējumu - kā jau tur būtu jābūt. Pats ēdiens - ņēmām falafelus (Liene) un Döner plati (es). Nebija slikti, bet kopumā - bez emocijām. Lai gan - neko īsti savādāku no kebabērijas es droši vien arī negaidītu. Droši var teikt, ka man šāds "junk food" paveids tīk labāk par McD vai HesB stila piedāvājumu (te vismaz ir lielāks uzsvars uz dārzeņiem un mazāks - uz saldēta pusfabrikāta uzsildīšanu), bet kopumā man šāda pārtika šķiet vislabāk piemērota kā risinājums tad, kad tev kaut kur ārzemēs vajag paēst, bet negribas tērēt pārāk daudz naudas.

Izlēmām reizi nedēļā iet ēst ārpus mājas - dažādās iepriekš neapmeklētās vietās, nesmādējot nedz (relatīvi) glaunas iestādes, nedz autentiskus šeņķus.

Pagājušonedēļ jau mēģināju no selerijas saknes pagatavot karbonādi, bet ar to izlēmu savu pazīšanos ar šo sakni nebeigt, un vakar uzcepu arī selerijas pankūkas. Jau sācis rīvēt seleriju, atklāju, ka manā rīcībā nebija rīvmaizes, tā ka nācās iztikt bez tās, līdz ar to gluži autentiskas tās man neizdevās. Tāpat pārāk vēlu atklāju, ka recepte ir fenomenāli nedetalizēta - par vairākām sastāvdaļām nav pat pieminēts, vai tās liek klāt uzreiz vai vēlāk, bet galvenais - tām nav rakstīts nepieciešamais daudzums (sākot jau ar to, ka 1 selerijas sakne var būt ļoti atšķirīgos izmēros, līdz ar to ietekmējot visu pārējo). Katrā gadījumā pankūku mīkla man sanāca ne sevišķi labā konsistencē - nepietiekami salipusi kopā. Vai vajadzēja vairāk olu, miltu vai majonēzes vai varbūt problēmas bija iztrūkstošās rīvmaizes dēļ - nezinu. Katrā gadījumā daļa pankūku man vienkārši ņēma un izjuka, kamēr citas daudz maz tomēr kopā turējās. Tā kā šoreiz salīdzinājumā ar selerijas karbonādi pagatavojamajā ēdienā bija vairāk ne-selerijas, pankūku garša bija mazāk specifiska un vieglāk pieņemama selerijas necienītājam (vismaz nedaudz pankūku ieēda arī Liene, kas no karbonādes atteicās). Pasākums pilnīgi noteikti būtu mazāk ķēpīgs, rīvējot seleriju elektriskā veidā, jo liela daļa laika aizgāja tieši rīvēšanas procesā, plus kārtējo reizi saskāros ar problēmu, ka īsti nespēju novērtēt, kurā brīdī pankūkas kļūst gatavas, tā ka dažas sanāca izceptas vairāk, bet citas - mazāk. Salīdzinoši ar karbonādi šis eksperiments noteikti bija veiksmīgāks, un ir drīzāk ticams, ka turpmāk vēl kādu reizi pagatavošu seleriju pankūku veidā nekā karbonādes veidā. Un tomēr drošākais variants, kā šo sakni patērēt, ir nemainīgs - šorīt daļu atlikušās selerijas (visu to gatavot pankūkās man pietrūka centības) šorīt sarīvēju kopā ar burkāniem un plānoju vēlāk notiesāt svaigā veidā.

Diez vai kaut viens mani pazīstošs cilvēks raksturotu Kzh kā: