Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesību sakot, es tādu sapni kā Henrijam nevēlētos, jo tas ir visai drūms. No otras puses tas ir arī vairāk nekā vienkārši skaists un ne velti tas skaitās viens no labākajiem Keiva albūmiem, lieliski sevī kombinējot skaistumu, dusmas, sāpes, bezspēcību, vardarbību, Dievu un vēl kas lai zina ko. Kāds gan vēl varētu būt albūms, kas sākas ar himnisko "Papa won`t leave you, Henry", pārejot liriskajā "I had a dream, Joe", kas pāriet vairs ne tik ļoti liriskajā "I had a dream, Joe", ar tādām dusmām, kādas the Clash no sevis reti varēja izspiest. Vēl te parādās burvīgā kompozīcija "Christina the astonishing" un kolosālais "Jack the Ripper". Vispār tas patiešām ir tāds ieraksts, kuru var klausīties vienu reizi pēc otras un tas paliek tikai arvien foršāks. Un man patlaban nemaz nav tāds noskaņojums, lai klausītos kaut ko drūmu, bet Keiva dēļ varu arī uztaisīt kādu izņēmumu.