Kazhes pierakstu burtnīca

Tuprinu savu svēto misiju: graut vecos pieminekļus, lai to vietā uzstādītu jaunus. Grupas "Foo Fighters" trešais studijas albūms ir viens no šādiem pieminekļiem, kuru laiks ir garām.
Šī bijušā Nirvanas bundzinieka grupa un kādreiz es tās šo konkrēto albūmu klausījos visnotaļ regulāri. Nekaunēšos un teikšu godīgi: tādu mūziku klausījās Ziņģis un viņš man likās krutāks par mani. Jā, tas ir fakts.
Un plus šai grupai allaž bija interesanti videoklipi.
Toties nevar teikt, ka tai būtu izdevies albūmā izvairīties no garlaicīgām un vienveidīgām un apnicīgām dziesmām. Hīti, protams, ir spēcīgi - "Learn to fly", "Breakout" (mazākā mērā), "Next Year" (vēl mazākā mērā) un "Generator" (tādā pat mērā kā "Breakout"). Bet pārējās dziesmas - "Headwires" instrumentālais ievads ar 80to gadu stila sintezatoriem atsit Roda Stjuarta "Some Guys have all the luck", "Ain`t it the life" ir atmiņā nepaliekošs ģitārpops, "M.i.a" ir vienkāršs fillera gabals, vēl viens albūma singls - "Stacked Actors", kas varbūt saturiski ir nežēlīga satīra par Holivudu, muzikāli ir tikpat atmiņā paliekošs kā jebkura atmiņā nepaliekoša dziesma, "Gimme Stitches" ir ok dziesma. Bet te ir pārāk daudz nekvalitatīvu kompozīciju, lai es šo albūmu klausītos arī tagad. Sorry, Ziņģi.