Kazhes pierakstu burtnīca

Nule esmu nonācis tik tālu, ka klausos Pantera. Tiek apgalvots, ka šīs grupas skanējums esot tāds, kāds būtu bijis Metallica`i, ja Hetfīlds un kompānija nebūt pārdevušies industrijai. Un te patiešām jāpiekrīt - uz kompromisiem Pantera neiziet un ar milnu pa galvu bliež bez pārtraukumiem (iedomāties mūsdienu Metalikas albūmā tādu kompozīciju kā "Fucking Hostile" patiešām būtu pagrūti, lai arī kāds nu 1992. gads ir mūsdienas?). Pa brīžam Pantera gan arī dara to pašu, kas patīk Hetfīldam - spēlē uz klausītāju emocionālakajām notīm, piemēram, kompozīcija Hollow savā pirmajā minūtē izklausās pēc kaut kāda "Pearl Jam", tiesa pēcāk atgriežas Panteras tipiskais skanējums. Ir skaidrs, ka lai klausītos šādu mūziku ir jābūt pārliecinātam Metalheadam, kāds es tomēr neesmu, līdz ar to ar pāris šī albūma noklausīšanās reizēm man bija vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, ka nē - es negribu kļūt par Pantera cienītāju. Man labāk patīk Rozā pantēra, nekā šī blice, lai arī es varu piekrist, ka, piemēram, "Mouth for war" ir tīri forša melodija un ka "This love" ir interesanti apvienota balāde ar sātanisko rēkšanu. Bet mīnuss ir tāds, ka ķērcošie sātaniskie metālisti man vienmēr ir diezgan izteikti dergušies un Pantera šajā ziņā nav izņēmums, un man ir pie kājas, ka žurnāls Q ir šo ierakstu nosaucis par vienu no visu laiku 50 smagākajiem albūmiem. Lai jau. Es to nenosaukšu par vienu 50 labākajiem, ko šogad būšu noklausījies - un, lūdzu, iesūdziet mani par to!