The Stranger in Us All
Ričija Blekmora grupa "Rainbow" savulaik bija uzskatāma par vienu no "Deep Purple" alternatīvajām versijām - kad pašķīrās Gilana un Blekmora ceļi, Blekmors parasti atveldzi meklēja iekš "Rainbow", bet gadījumos, kad no grupas tika izspiests Gilans, viņš vai nu uzstājās kā "Ian Gillan Band" vai (kad bija jēgu pārdzēris) pievienojās "Black Sabbath", lai ierakstītu vienu no šīs izcilās grupas nožēlojamākajiem albūmiem.
Taču deviņdesmito gadu otrajā pusē Blekmors izlēma, ka rokmūzikā viņš neko jaunu vairs nepateiks un kopā ar savu jauno sievietu izveidoja "Blackmore`s Night", kas spēlē viduslaiku stila mūziku, līdz ar to "The Stranger in us all" ir pēdējais viņa rokmūzikas albūms. Un, kā mēdz teikt šajās situācijās, and it shows.
Kāds tad ir šī ieraksta galvenais mīnuss? Savulaik Ričijs Blekmors bija smagā roka pionieris, viens no lielākajiem elektriskās ģitāras virtuoziem, turklāt kopdarbībā ar Gilanu (reizēm arī bez Gilana) viņš ir radījis neskaitāmus rokmūzikas eposus, kurus atcerēsies arī tad, kad Blekmora un Gilana paaudzes sen vairs nebūs. Tikām "The Stranger in us all" ir vienkārši kārtējais rokmūzikas albūms, kas nepiedāvā neko jaunu, neko nedzirdētu un kas nespēj tevi pārsteigt. Dziesmu temps ir diezgan mierīgs, melodijas diezgan vienkāršas, soliņi (pēc Blekmora standartiem) - diezgan neizteiksmīgi. Pa brīžam Ričijam gan izdodas uzķert kādu veiksmīgu noti - piemēram, "Hunting Humans" mazliet dorkiskais ievada ritms ir labs, bet tam seko bezmaz vai "Foreigner" stila vokāls, bez kura es labi varētu arī izdzīvot. "Stand and fight" ir tīri normāla dziesma, bet augstāk par "tīri normāls" te reti kas spēj pacelties. Arī grupas vokālists ir tāds tipiskais roka dziedātājs - ne pārāk izteiksmīgs, ne pārāk harizmātisks, ne pārāk spēcīgs, vienkārši kaut kāds tips, tā varētu viņu raksturot. Kaut ko līdzīgu savai agrīnajai mūzikai Blekmors piedāvā iekš "Black Masquerade", taču arī tur lieti noderētu Gilana spēcīgais rēciens, nevis Dagija Vaita neizteiksmīgā balss. Visspēcīgākā melodija neapšaubāmi ir tradicionālās "Hall of the mountain king" aranžējumā, kurš jauki caurvīts ar stīgu instrumentiem un kur arī Vaits izklausās pārliecinošāk nekā citās kompozīcijās.
Arī noslēdzošais "Still I`m sad", kas ir Yardbirds kavers, izklausās diezgan pārliecinoši, taču ne jau pārliecinošuma trūkumu es pārmetu šim ierakstam - Blekmors ir pietiekami kompetents, lai mācētu atšķirt labu mūziku no sliktas, mīnuss šeit ir pārsteiguma efekta trūkums, un tas arī mani apbēdina. Nav jābūt Ričijam Blekmoram, lai ierakstītu "The Stranger in us All", lai ierakstītu "Fireball" - ir gan jābūt.
Taču deviņdesmito gadu otrajā pusē Blekmors izlēma, ka rokmūzikā viņš neko jaunu vairs nepateiks un kopā ar savu jauno sievietu izveidoja "Blackmore`s Night", kas spēlē viduslaiku stila mūziku, līdz ar to "The Stranger in us all" ir pēdējais viņa rokmūzikas albūms. Un, kā mēdz teikt šajās situācijās, and it shows.
Kāds tad ir šī ieraksta galvenais mīnuss? Savulaik Ričijs Blekmors bija smagā roka pionieris, viens no lielākajiem elektriskās ģitāras virtuoziem, turklāt kopdarbībā ar Gilanu (reizēm arī bez Gilana) viņš ir radījis neskaitāmus rokmūzikas eposus, kurus atcerēsies arī tad, kad Blekmora un Gilana paaudzes sen vairs nebūs. Tikām "The Stranger in us all" ir vienkārši kārtējais rokmūzikas albūms, kas nepiedāvā neko jaunu, neko nedzirdētu un kas nespēj tevi pārsteigt. Dziesmu temps ir diezgan mierīgs, melodijas diezgan vienkāršas, soliņi (pēc Blekmora standartiem) - diezgan neizteiksmīgi. Pa brīžam Ričijam gan izdodas uzķert kādu veiksmīgu noti - piemēram, "Hunting Humans" mazliet dorkiskais ievada ritms ir labs, bet tam seko bezmaz vai "Foreigner" stila vokāls, bez kura es labi varētu arī izdzīvot. "Stand and fight" ir tīri normāla dziesma, bet augstāk par "tīri normāls" te reti kas spēj pacelties. Arī grupas vokālists ir tāds tipiskais roka dziedātājs - ne pārāk izteiksmīgs, ne pārāk harizmātisks, ne pārāk spēcīgs, vienkārši kaut kāds tips, tā varētu viņu raksturot. Kaut ko līdzīgu savai agrīnajai mūzikai Blekmors piedāvā iekš "Black Masquerade", taču arī tur lieti noderētu Gilana spēcīgais rēciens, nevis Dagija Vaita neizteiksmīgā balss. Visspēcīgākā melodija neapšaubāmi ir tradicionālās "Hall of the mountain king" aranžējumā, kurš jauki caurvīts ar stīgu instrumentiem un kur arī Vaits izklausās pārliecinošāk nekā citās kompozīcijās.
Arī noslēdzošais "Still I`m sad", kas ir Yardbirds kavers, izklausās diezgan pārliecinoši, taču ne jau pārliecinošuma trūkumu es pārmetu šim ierakstam - Blekmors ir pietiekami kompetents, lai mācētu atšķirt labu mūziku no sliktas, mīnuss šeit ir pārsteiguma efekta trūkums, un tas arī mani apbēdina. Nav jābūt Ričijam Blekmoram, lai ierakstītu "The Stranger in us All", lai ierakstītu "Fireball" - ir gan jābūt.
2007-05-09
comments powered by Disqus