Kazhes pierakstu burtnīca

Kur tie gadi, kad es H-blokus uzskatīju par vienu no aktuālākajām grupām Eiropā? Tālu pagājuši, tas noteikti. Protams, šaubos, ka viņu mūzika mani jebkad būtu ieinteresējusi, ja ne tie traki jokainie un prikolīgie videoklipi, kas bija viņu pirmā albūma singliem (vai citādi es būtu Vācijā iegādājies legālu "Time to move" eksemplāru - kas to lai zina).
"Fly Eyes" nevienu mirkli man nešķita tik labs kā grupas debijas ieraksts. Un ne velti tas arī neradīja tādus grāvējus kā "Risin` High", "Go Freaky" vai "Little Girl".
Šajā ierakstā Hennings Vēlands un kompānija turpina to pašu, ko iesāka kādus gadus piecus ātrāk - iet krossovera starp roku un repu ceļu, taču patiesībā viņi šeit ļoti pamatīgi izklausās pēc citas deviņdesmito beigu-nullto sākuma vācu grupas - "Guano Apes". Kaut kā šajā ierakstā man pietrūkst - droši vien vaina ir melodiju trūkumā un/vai vienveidībā. Vēlanda repošana arī patiesībā mani ne visai iešūpo. Īsi sakot, jāatzīst, ka "Fly Eyes" man piedāvā nobriedušākus un nopietnākus H-Blockx, nekā viņu agrīnie ieraksti, bet šī nav no tām grupām, kurām briedums atnes jaunu kvalitāti, nebūdami īpaši lieli cilvēka dvēseles pazinēji, zaudējuši savu prikolīgo šokotāju faktoru, viņi arī ir zaudējuši lielāko daļu sava šarma. Nav jau tā, ka "Fly Eyes" būtu pilns ar neklausāmu mūziku (kā, piemēram, Sid Vicious albūms vai Bilija Aidola "Cyberpunk" - no ierakstiem, ko klausījos nesen), bet te nav arī nekā tāda, kas šo grupu darītu pārāku par "Guano Apes", "Creed" vai "Nickelbeck" - ar kuriem visiem zināmu līdzību šajā ierakstā var saskatīt. Šis nu ir no tiem ierakstiem, bez kuriem pasaule nemainītos ne tik, cik melns aiz naga.