Slaughterhouse-Five
"Lopkautuve numur 5" ir otrā no sešām pēc Kurta Vonnegūta darbu motīviem tapušajām filmām, ko esmu noskatījies. "Čempionu brokastis" manā izpratnē nebija sliktas, bet ne vairāk (lai gan tur pie vainas varētu būt arī tas, ka romāns tām aizmugurē ne tuvu nebija tik izcils kā Lopkautuves gadījumā).
Tā kā Lopkautuve bez šaubām ir viens no nozīmīgākajiem romāniem par Otrā pasaules kara tematiku un man personīgi ar šo romānu ir īpašas "attiecības", es uzreiz sapratu, ka pret šo filmu būšu vienlaicīgi prasīgāks un iecietīgāks nekā tas būtu kādas citas kara filmas gadījumā.
Filma diezgan godprātīgi seko romāna sižetam (izgriežot laukā vien ainas iz paša Vonnegūta dzīves), līdz ar to par tās saturu īpaši kasīties nevaru (lai arī vismaz vienā epizodē tā ir izteikti romantiskāka par Vonnegūtu - skolotāju Edgaru Dērbiju vācieši nošauj par noziegumu, kas filmā ir sentimentāls, bet romānā - vienkārši absurds (filmā viņš savāc no Drēzdenes gruvešiem saglabājušos porcelāna figūriņu, tādu, kādas kopiju pirms daudziem gadiem sasitis viņa dēls mājās Amerikā, bet grāmatā viņu nošauj par pilnīgi bezjēdzīgu tējkannas zādzību (ja viņš vismaz būtu anglis, tad šim noziegumam būtu attaisnojums).
Biliju Pilgrimu šeit atveido Maikls Sakss - kino debitants, kas ar savu lomu kopumā galā tika gluži labi, lai arī jaunības ainās viņš, manuprāt, ir pārāk dzīvs un "involved" - Vonnegūta personāžs savā dzīvē jutās daudz mazāk iesaistīts. Vismaz vienu solījumu Vonnegūts ir izpildījis - viņa stāstā par Otro pasaules karu neatrodas vieta Džona Veina vai Frenka Sinatras tipa varoņiem, viņu vietas ieņem "bērni" un "veči".
Tā kā filma atbilstoši romānam sižeta ainas nerāda gluži hronoloģiskā secībā, bet atbilstoši Pilgrima "slimībai" lēkā laikā, droši vien romānu nelasījušam cilvēkam ar tās uztveršanu varētu rasties problēmas. No otras puses - kurš gan skatīsies šo filmu, ja ne Vonnegūta cienītāji?
Visu laiku labākā filma par karu šī noteikti nav, līdz ar to arī līdz tās pirmteksta - romāna - līmenim tā aizsniegties nespēj, bet tas nenozīmē, ka šo filmu nebūtu vērts noskatīties.
Tā kā Lopkautuve bez šaubām ir viens no nozīmīgākajiem romāniem par Otrā pasaules kara tematiku un man personīgi ar šo romānu ir īpašas "attiecības", es uzreiz sapratu, ka pret šo filmu būšu vienlaicīgi prasīgāks un iecietīgāks nekā tas būtu kādas citas kara filmas gadījumā.
Filma diezgan godprātīgi seko romāna sižetam (izgriežot laukā vien ainas iz paša Vonnegūta dzīves), līdz ar to par tās saturu īpaši kasīties nevaru (lai arī vismaz vienā epizodē tā ir izteikti romantiskāka par Vonnegūtu - skolotāju Edgaru Dērbiju vācieši nošauj par noziegumu, kas filmā ir sentimentāls, bet romānā - vienkārši absurds (filmā viņš savāc no Drēzdenes gruvešiem saglabājušos porcelāna figūriņu, tādu, kādas kopiju pirms daudziem gadiem sasitis viņa dēls mājās Amerikā, bet grāmatā viņu nošauj par pilnīgi bezjēdzīgu tējkannas zādzību (ja viņš vismaz būtu anglis, tad šim noziegumam būtu attaisnojums).
Biliju Pilgrimu šeit atveido Maikls Sakss - kino debitants, kas ar savu lomu kopumā galā tika gluži labi, lai arī jaunības ainās viņš, manuprāt, ir pārāk dzīvs un "involved" - Vonnegūta personāžs savā dzīvē jutās daudz mazāk iesaistīts. Vismaz vienu solījumu Vonnegūts ir izpildījis - viņa stāstā par Otro pasaules karu neatrodas vieta Džona Veina vai Frenka Sinatras tipa varoņiem, viņu vietas ieņem "bērni" un "veči".
Tā kā filma atbilstoši romānam sižeta ainas nerāda gluži hronoloģiskā secībā, bet atbilstoši Pilgrima "slimībai" lēkā laikā, droši vien romānu nelasījušam cilvēkam ar tās uztveršanu varētu rasties problēmas. No otras puses - kurš gan skatīsies šo filmu, ja ne Vonnegūta cienītāji?
Visu laiku labākā filma par karu šī noteikti nav, līdz ar to arī līdz tās pirmteksta - romāna - līmenim tā aizsniegties nespēj, bet tas nenozīmē, ka šo filmu nebūtu vērts noskatīties.
2007-10-25
comments powered by Disqus