Kazhes pierakstu burtnīca

Kāpēc man patīk Anti-Flag un nepatīk vairums daudz populārāku "jauno" pankroka grupu? Tāpēc, ka viņi ir "the real thing" - viņu mūzika pamatā ir "The Ramones" un "Sex Pistols" turpinājums, nevis mazliet spurainākai auditorijai pārveidota Enrikes Iglesiasa daiļrade.
Anti-Flag varētu saukt par deviņdesmito gadu Ramones, ja ne vien viena atšķirība - idejiski viņi ir absolūti anti-Ramones. Kamēr īstie Ramones bija pārsteidzoši apolitiski un viņu mūzikas saturiskā puse reti pārsniedza "I just wanna sniff some glue" tematiku, tad Anti-Flag ir viena no savas paaudzes politiski aktīvākajām grupām, kas turklāt vēl pieturas pie "straight edge" dzīvesveida - noliedz narkotikas, tabaku, alkoholu utt. Vispār mani pārsteidz, ka panku vidū šāda parādība ir diezgan izplatīta, vēl vieni "godīgie puiši" ir cita grupa, kuru man vajadzēs tuvākajā laikā klausīties - "7 seconds".
Muzikāli tas ir diezgan tīrs pankroks, bet jebkādiem citu žanru piejaukumiem - te mums nav darīšanas ar dižiem eksperimentētājiem. Pietiekami primitīvs ģitāras ritmiņš, mazliet bundzinieka plosīšanās, Džonija Rottena stila vokāls - lūk, Anti-Flag galvenās sastāvdaļas. Reizēm viņi uztrāpa naglai uz galvas tik perfekti, ka es pat neticētu, ka viņi tā spēj. It īpaši tas attiecas uz tituldziesmu ar tās fenomenāli lipīgo piedziedājumu "You`ve Gotta Die, gotta die for the governent, Die for your country - that`s shit". Citviet viņi izsakās par to, ka ASV politika ir "fascism with a friendly face". Protams, viņu "filosofija" īpaši dziļāk par to, ka policija ir ļauna un ka miljonārus vajag nogalināt, nesniedzas, ar to gan jau varētu rēķināties. Protams, viņu "Kill the Rich" ir labi ja desmitā daļa no Dead Kennedys "Kill the Poor" šarma, taču uz savu meinstrīm biedru fona "Anti-Flag" ir spēks, ar kuru vajag rēķināties. Un viņus klausīties nav grūti - šī ir no tām pankroka grupām, pie kuras skanējuma var pierast pietiekami ātri (tie paši vakardienas "Cows" ir daudz grūtāk uzņemami).