The Outsider
Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.
Vispār jau tas skaitās diezgan labs un vērtīgs romāns. Risina svarīgus jautājumus - rasisma, komunisma problēmas. Autors - drosmīgs afroamerikānis. Pat Wikipedia to uzskata par vidēji nozīmīgu grāmatu, nevis nenozīmīgu, kā vairumu manis lasīto. Un tomēr - nav tā literatūra manā gaumē.
Romāna galvenais varonis Kross Deimons (tā viņu sauc) ir tāds tipisks pretīgs tipāžs (ignorēsim to, ka melns), kas mocās ar alkoholismu, kuram pajukusi laulība un kuram sieva nedod šķiršanos un kuram tagad ir nepilngadīga mīļākā, kas palikusi stāvoklī. Taču nejauši sagadās tā, ka Kross tiek atzīts par mirušu kādā vilciena katastrofā un viņam rodas iespēja sākt dzīvi no jauna citā Amerikas pilsētā. Viņš pieņem citu identitāti (kā izrādās, melnajam tikt pie jaunas dzimšanas apliecības vismaz divdesmitā gadsimta vidus Amerikā nebija sarežģīti), pastrādā vairākas slepkavības, sapinas ar komunistiem un ar vēl vienu sievieti. Un dīvainākais - romāna garumā viņš par spīti saviem noziegumiem arvien vairāk pārvēršas pozitīvajā varonī, jo viņš ir ļoti īpatnējs sava laikmeta produkts - intelektuālais afroamerikānis, kas nekur nejūtas kā savējais (tāpēc jau autsaiders).
Tas viss būtu ļoti labi, ja šis romāns man šķistu interesants un lasāms. Bet tā tas nav. Krosa spriedelējumi par cilvēka būtību ir diezgan apnicīgi, viņa rīcība - lai arī saprotama - ne sevišķi simpātiska, visa tā padarīšana ar komunistiem - absolūti neskaidra. Kaut vai tas vien man nav skaidrs, kādā sasodīts veidā komunisti tik brīvi varēja Amerikā darboties Makārtijisma laikā, kad pat cilvēkiem, kam ar komunismu nekādas saistības nebija, bieži vien tas radīja sūdus. Kā lai arī nebūtu, šis nav no tiem romāniem, kurus es būtu gatavs ieteikt izlasīt citiem vai kaut vai pārlasīt vēlāk pats.
Vispār jau tas skaitās diezgan labs un vērtīgs romāns. Risina svarīgus jautājumus - rasisma, komunisma problēmas. Autors - drosmīgs afroamerikānis. Pat Wikipedia to uzskata par vidēji nozīmīgu grāmatu, nevis nenozīmīgu, kā vairumu manis lasīto. Un tomēr - nav tā literatūra manā gaumē.
Romāna galvenais varonis Kross Deimons (tā viņu sauc) ir tāds tipisks pretīgs tipāžs (ignorēsim to, ka melns), kas mocās ar alkoholismu, kuram pajukusi laulība un kuram sieva nedod šķiršanos un kuram tagad ir nepilngadīga mīļākā, kas palikusi stāvoklī. Taču nejauši sagadās tā, ka Kross tiek atzīts par mirušu kādā vilciena katastrofā un viņam rodas iespēja sākt dzīvi no jauna citā Amerikas pilsētā. Viņš pieņem citu identitāti (kā izrādās, melnajam tikt pie jaunas dzimšanas apliecības vismaz divdesmitā gadsimta vidus Amerikā nebija sarežģīti), pastrādā vairākas slepkavības, sapinas ar komunistiem un ar vēl vienu sievieti. Un dīvainākais - romāna garumā viņš par spīti saviem noziegumiem arvien vairāk pārvēršas pozitīvajā varonī, jo viņš ir ļoti īpatnējs sava laikmeta produkts - intelektuālais afroamerikānis, kas nekur nejūtas kā savējais (tāpēc jau autsaiders).
Tas viss būtu ļoti labi, ja šis romāns man šķistu interesants un lasāms. Bet tā tas nav. Krosa spriedelējumi par cilvēka būtību ir diezgan apnicīgi, viņa rīcība - lai arī saprotama - ne sevišķi simpātiska, visa tā padarīšana ar komunistiem - absolūti neskaidra. Kaut vai tas vien man nav skaidrs, kādā sasodīts veidā komunisti tik brīvi varēja Amerikā darboties Makārtijisma laikā, kad pat cilvēkiem, kam ar komunismu nekādas saistības nebija, bieži vien tas radīja sūdus. Kā lai arī nebūtu, šis nav no tiem romāniem, kurus es būtu gatavs ieteikt izlasīt citiem vai kaut vai pārlasīt vēlāk pats.
2007-11-16
comments powered by Disqus