Kazhes pierakstu burtnīca

"Camber", ja var ticēt AMG, ir daļēji "emo" roka grupa. Ja es zinātu kādus jokus par pokemoniem, es tos tagad labprāt izstāstītu, jo ir atbilstoša situācija. Bet patiesībā es nevienu joku nezinu un šīs grupas mūzika ir pārāk nogurdinoši iemidzinoša, lai es spētu kādu izdomāt. Es jau nesaku, ka tā būtu sūds un kaka, bet patiesībā es varbūt tā tomēr domāju. Nē, viņi nav destruktīvi tavām un manām ausīm, bet viņi ir baisi apnicīgi. Nezinu, kas tieši šajā ierakstā mani tik ļoti kaitina, bet tas patiešām ir kaitinošs. It kā viņiem esot ļoti labi dziesmu teksti, bet man kaut kā pietrūkst gribasspēka tajos iedziļināties. Muzikāli viņi nav īpaši interesanti vai vismaz nav interesantāki par jebkuru citu viduvēju amerikāņu rokgrupu. Viņu mūzikā absolūti iztrūkst jebkāds "edge", kas viņiem ļautu izcelties uz visu tūkstošu pusalternatīvo rokgrupu fona, kā rezultātā "Anyway I`ve Been there" ir tikai viens no tūkstošiem 1999.gada albūmu, kas nekādi nav ievērojamāks par kuru citu savu laikabiedru. Nav brīnums, ka Wikipedia par šo grupu nav rakstīts ne vārda. Nē, viņi nav tieši slikti, ja salīdzina ar vakardienas briesmīgajiem "Defiance" viņi ir pat ļoti baudāmi, bet absolūtajā vērtējumā šis ieraksts tā vien kliedz vienu vārdu: viduvējība! Bet iedomāties kaut ko mazāk iedvesmojošu par absolūtu viduvējību man vismaz ir grūti. Viņu noskaņas ir citur dzirdētas, viņu skaņas ir citur dzirdētas, bet man negribas katru dienu ēst vienu un to pašu plovu latviešu gaumē. Ieraksta nozīmīgākā kompozīcija skaitās to noslēdzošā "Home Movies", kuras galvenā vērtība ir tās pārmērīgajā garumā. Kārtējo reizi atkārtošos - ja tev patiešām nav ko darīt, tu vari mierīgi "Camber" klausīties, viņi ir melodiski, viņi ir mierīgi, viņi nav naidīgi, bet vēl labāk tu vari klausīties kaut ko jēdzīgāku par šo grupu.