Flying Teapot
Devida Alena vadītā muzikālā apvienība "Gong" ir viena no interesantākajām tā sauktā Kenterberijas roka pārstāvēm, kas ievērojama ar sava pietiekami specifiska speisroka attīstīšanu, kas mitinās kaut kur pa vidu starp "Soft Machine" humoristiskajiem eksperimentiem, "Gentle Giant" pasakaino jokainību un "Magmas" episko Kobaijas kultu. Nekas, ka pēdējās divas grupas ar Canterbury scene nav nekādi saistītas.
"Flying Teapot" ir ievada albūms triloģijā par ... nezinu, par ko tieši, bet triloģija saucas "Radio Gnome Invisible". Neredzamo rūķu radio? Skan dīvaini, gluži kā visi Gong albūmi - kas ir vienlaikus perfekti profesionāli un savdabīgi bērnišķīgi. Te ir vieta gan komplicētām daudzdaļīgām kompozīcijām ar melodiju un ritmu maiņu kā "Flying Teapot", gan pietiekoši tiešām pospīgām dziesmām iz "The Pot Head Pixies" kategorijas - šī dziesma, ja neskaita plašo saksafonu izmantojumu, ir līdzīga Sida Bareta veikumiem viņa solo ierakstos (protams, Deivids Alens nebija ne tuvu tik ārprātīgs kā Sids, un tomēr).
Gong (tāpat kā "Soft Machine") priekšrocība pār tīrajām progresīvā roka grupām ir tajā, ka viņu mūzika netiecas būt grandioza un pārāka pār pasauli, bet viņu teksti nav ne tuvu tik monstrozi ambiciozi kā progrokeriem, līdz ar to es nespēju iedomāties, ka kāds varētu "Gong" tā kā tas bieži notiek ar tiem pašiem "King Crimson", "Yes" utt. nosaukt par tikai formu bez satura. Nē, Gong - tas ir tieši saturs, varbūt ne viegli uztverams, varbūt reizēm ļoti jokains, bet vienlaikus - ļoti saistošs, ļoti klausāms, brīžiem pat pārsteidzoši burvīgs. Jā - un vēl viena piezīme - šķiet, ka speisrokam rūķi ir bijuši ļoti centrāla tēma - Pink Floyd bija Bareta kompozīcija "The Gnome", Vaietam rūķu smiekli bija, ja nemaldos, albūmā "The end of an ear", bet Gong kā redzams rūķu tematiku vēl tālāk attīstīja. Vai starp visiem šiem rūķiem pastāv kāda saistība, man patlaban ir slinkums pētīt, bet nenoliedzami rūķi izrādījās ļoti "rewarding" tematika.
Es negarantēju, ka "Flying Teapot" tieši TEV ies pie sirds, tomēr šī nav no tām grupām, kurām būtu miljoniem fanu, bet varu teikt godīgi - es esmu sajūsmā.
"Flying Teapot" ir ievada albūms triloģijā par ... nezinu, par ko tieši, bet triloģija saucas "Radio Gnome Invisible". Neredzamo rūķu radio? Skan dīvaini, gluži kā visi Gong albūmi - kas ir vienlaikus perfekti profesionāli un savdabīgi bērnišķīgi. Te ir vieta gan komplicētām daudzdaļīgām kompozīcijām ar melodiju un ritmu maiņu kā "Flying Teapot", gan pietiekoši tiešām pospīgām dziesmām iz "The Pot Head Pixies" kategorijas - šī dziesma, ja neskaita plašo saksafonu izmantojumu, ir līdzīga Sida Bareta veikumiem viņa solo ierakstos (protams, Deivids Alens nebija ne tuvu tik ārprātīgs kā Sids, un tomēr).
Gong (tāpat kā "Soft Machine") priekšrocība pār tīrajām progresīvā roka grupām ir tajā, ka viņu mūzika netiecas būt grandioza un pārāka pār pasauli, bet viņu teksti nav ne tuvu tik monstrozi ambiciozi kā progrokeriem, līdz ar to es nespēju iedomāties, ka kāds varētu "Gong" tā kā tas bieži notiek ar tiem pašiem "King Crimson", "Yes" utt. nosaukt par tikai formu bez satura. Nē, Gong - tas ir tieši saturs, varbūt ne viegli uztverams, varbūt reizēm ļoti jokains, bet vienlaikus - ļoti saistošs, ļoti klausāms, brīžiem pat pārsteidzoši burvīgs. Jā - un vēl viena piezīme - šķiet, ka speisrokam rūķi ir bijuši ļoti centrāla tēma - Pink Floyd bija Bareta kompozīcija "The Gnome", Vaietam rūķu smiekli bija, ja nemaldos, albūmā "The end of an ear", bet Gong kā redzams rūķu tematiku vēl tālāk attīstīja. Vai starp visiem šiem rūķiem pastāv kāda saistība, man patlaban ir slinkums pētīt, bet nenoliedzami rūķi izrādījās ļoti "rewarding" tematika.
Es negarantēju, ka "Flying Teapot" tieši TEV ies pie sirds, tomēr šī nav no tām grupām, kurām būtu miljoniem fanu, bet varu teikt godīgi - es esmu sajūsmā.
2008-04-08
comments powered by Disqus