Klosterkalns
"Klosterkalns" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana mums skolā tika uzspiesta ar varu (nebaidos no šiem vārdiem) un par kurām nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt. Tas gan laikam vispār ir tiesa attiecībā uz visu obligāto literatūru - pat ja skolēns spētu ģeniāli argumentēt, ka, piemēram, "Lāčplēsis" ir nekam nederīga parodija par "Kalevipoegu", šāds viedoklis netiktu uzklausīts. Un Arnolda Apses "Klosterkalns", kura izdošanā mūsu literatūras skolotājai Ainai Britānei bija lieli nopelni, arī ir viens no šādiem nekritiski vērtējamajiem darbiem.
Kāpēc es tagad - gandrīz desmit gadus pēc pirmās iepazīšanās ar "Klosterkalnu" - izlēmu tam dot vēl vienu iespēju? Īsti pat nevaru teikt, gribējās laikam pārbaudīt, vai šajā grāmatā kaut kas bija vai arī nē. Liriskais apraksts par to, kas ir dzimtenes dvēsele, "lietus lāses uz pelēka dēlīšu jumta" utt., man joprojām uzdzen šermuļus, bet gribējās tagad tā detalizētāk pievērsties romāna saturiskajai pusei.
Un ko es secināju? Arnolds Apse rakstīja patiešām labi - tēlaini, pietiekami saistoši, lai arī šausmīgi gaudulīgi. OMG, cik viņš ir žēlabains un gaudulīgs. Īsie apraksti par kara laika dzīvi (viņš vispirms nokļuva vāciešu organizētā koncentrācijas nometnē, bet vēlāk - leģionā) ir pietiekami tieši un precīzi, tur neko nevarētu iebilst, bet par savu vēlāko laiku dzīvi viņš tiešām raksta ļoti gaudulīgi. Es saprotu, ka tā ir poētika un tā tālāk, bet viņa grūtā dzīve vismaz man šķiet, ka brīžiem pārvēršas par paštīksmināšanos, kas personīgi man pieņemami nešķiet. Turklāt jāatzīst, ka es nespēju saprast viņu kā cilvēku. No vienas puses viņš ir vienpatnis, kas dzīvo viens sīkā kalnu ciematā un īpaši nevēlas ar citiem komunicēties, no otras - tas, ka šie citi pret viņu ir negatīvi noskaņoti, viņam šausmīgi kremt. Ja jau tu esi vientuļnieks, tev it kā nevajadzētu īpaši domāt par citu cilvēku viedokļiem un viņus vērtēt. Bet nu labi, ja jau viņš vērtē - lai dara tā. Kas vēl šajā romānā man ne visai patika, ir tā otrajā daļā ievietotais garais apraksts par viņa turneju pa Angliju - tur ļoti daudz ir tādas informācijas, bez kuras es vismaz lieliski varētu iztikt.
Interesanti, ko savulaik rakstīju domrakstā par "Klosterkalnu"? Kā biju šo grāmatu uztvēris? Protams, tolaik nebija jēdziena, ka grāmata varētu būt neveiksmīga, bet pilnīgi noteikti kaut kādas savas ķecerības es tur biju iepinis, citādi tas nebūtu es.
Arī attiecībā uz manu grāmatas eksemplāru man ir saistošs (nosacīti) stāsts. Proti, skolotāja Britāne mums visai klasei teica iegādāties "Klosterkalnu". Man tāda obligātā grāmatu pirkšana nekad nav bijusi sevišķi simpātiska, un vecāku naudas tērēšana šai grāmatai man tolaik nešķita gudra doma. Līdz ar to es vienkārši aizņēmos Scs grāmatas eksemplāru un to izlasīju. Un kāpēc lai es tā nedarītu? Taču skolotāja Britāne bija šokēta, un rezultātā viņa beigās man "Klosterkalnu" uzdāvināja. Ar individuālu ierakstu un pasniegšanu klases priekšā. Jutos toreiz ļoti neveikli un pazemots, lai arī joprojām pastāvu pie viedokļa, ka man nevajadzēja šo grāmatu pašam pirkt. Un tagad man ir "Klosterkalns" ar literatūras skolotājas ierakstu.
Tātad - ko es īsti domāju par šo romānu? Atsevišķi personāžu apraksti ir ļoti spēcīgi, ir arī vairākas ļoti veiksmīgi aprakstītas epizodes, bet kopumā īsti šī grāmata mani "nepavelk". Iespējams, Apsem raksturīgā absolūtās humora izjūta trūkuma dēļ. Varbūt vēl kāda iemesla dēļ, bet par satriecošu grāmatu es "Klosterkalnu" patiešām nenosauktu.
Kāpēc es tagad - gandrīz desmit gadus pēc pirmās iepazīšanās ar "Klosterkalnu" - izlēmu tam dot vēl vienu iespēju? Īsti pat nevaru teikt, gribējās laikam pārbaudīt, vai šajā grāmatā kaut kas bija vai arī nē. Liriskais apraksts par to, kas ir dzimtenes dvēsele, "lietus lāses uz pelēka dēlīšu jumta" utt., man joprojām uzdzen šermuļus, bet gribējās tagad tā detalizētāk pievērsties romāna saturiskajai pusei.
Un ko es secināju? Arnolds Apse rakstīja patiešām labi - tēlaini, pietiekami saistoši, lai arī šausmīgi gaudulīgi. OMG, cik viņš ir žēlabains un gaudulīgs. Īsie apraksti par kara laika dzīvi (viņš vispirms nokļuva vāciešu organizētā koncentrācijas nometnē, bet vēlāk - leģionā) ir pietiekami tieši un precīzi, tur neko nevarētu iebilst, bet par savu vēlāko laiku dzīvi viņš tiešām raksta ļoti gaudulīgi. Es saprotu, ka tā ir poētika un tā tālāk, bet viņa grūtā dzīve vismaz man šķiet, ka brīžiem pārvēršas par paštīksmināšanos, kas personīgi man pieņemami nešķiet. Turklāt jāatzīst, ka es nespēju saprast viņu kā cilvēku. No vienas puses viņš ir vienpatnis, kas dzīvo viens sīkā kalnu ciematā un īpaši nevēlas ar citiem komunicēties, no otras - tas, ka šie citi pret viņu ir negatīvi noskaņoti, viņam šausmīgi kremt. Ja jau tu esi vientuļnieks, tev it kā nevajadzētu īpaši domāt par citu cilvēku viedokļiem un viņus vērtēt. Bet nu labi, ja jau viņš vērtē - lai dara tā. Kas vēl šajā romānā man ne visai patika, ir tā otrajā daļā ievietotais garais apraksts par viņa turneju pa Angliju - tur ļoti daudz ir tādas informācijas, bez kuras es vismaz lieliski varētu iztikt.
Interesanti, ko savulaik rakstīju domrakstā par "Klosterkalnu"? Kā biju šo grāmatu uztvēris? Protams, tolaik nebija jēdziena, ka grāmata varētu būt neveiksmīga, bet pilnīgi noteikti kaut kādas savas ķecerības es tur biju iepinis, citādi tas nebūtu es.
Arī attiecībā uz manu grāmatas eksemplāru man ir saistošs (nosacīti) stāsts. Proti, skolotāja Britāne mums visai klasei teica iegādāties "Klosterkalnu". Man tāda obligātā grāmatu pirkšana nekad nav bijusi sevišķi simpātiska, un vecāku naudas tērēšana šai grāmatai man tolaik nešķita gudra doma. Līdz ar to es vienkārši aizņēmos Scs grāmatas eksemplāru un to izlasīju. Un kāpēc lai es tā nedarītu? Taču skolotāja Britāne bija šokēta, un rezultātā viņa beigās man "Klosterkalnu" uzdāvināja. Ar individuālu ierakstu un pasniegšanu klases priekšā. Jutos toreiz ļoti neveikli un pazemots, lai arī joprojām pastāvu pie viedokļa, ka man nevajadzēja šo grāmatu pašam pirkt. Un tagad man ir "Klosterkalns" ar literatūras skolotājas ierakstu.
Tātad - ko es īsti domāju par šo romānu? Atsevišķi personāžu apraksti ir ļoti spēcīgi, ir arī vairākas ļoti veiksmīgi aprakstītas epizodes, bet kopumā īsti šī grāmata mani "nepavelk". Iespējams, Apsem raksturīgā absolūtās humora izjūta trūkuma dēļ. Varbūt vēl kāda iemesla dēļ, bet par satriecošu grāmatu es "Klosterkalnu" patiešām nenosauktu.
2008-05-20
comments powered by Disqus