Kazhes pierakstu burtnīca

Resurss "movielens.org" apgalvoja, ka šī man būs viena no visu laiku mīļākajām filmām, ka tās dēļ es vai jukšu prātā, apbrīnojot Hela Hārtlija izveidoto nedaudz vājprātīgo radošo pasauli. Un savā ziņā es saprotu, kāpēc man šī filma teorētiski varētu tik ļoti patikt - šī filma ir īpatnēja, nepavisam ne tāda kā vairums kino darbu, ko tev nākas noskatīties. Tās personāži ir kaut kādi nedaudz atsvešināti paši no sevis, pretrunas ir katrā iespējamā situācijā un te nekas nav tā "kā dzīvē". Ņemsim par piemēru Izabelas Hipēras atveidoto Izabellu: viņa 15 gadus bija mūķene, tad viņa secināja, ka klosterī dzīvei nav jēgas un sāka strādāt par telefona seksa darbinieci un rakstīt pornogrāfiskus stāstus. Viņa ir vienlaikus nimfomāne un nevainīga (jo ir pārāk izvēlīga vīriešos). Un ko tu teiksi par Tomasu - viņš ir pamodies zaudējis atmiņu pēc tam, kad viņu izsvieda laukā pa logu, viņš bija otras šīs filmas sievietes - Sofijas vīrs un vienlaikus varmāka, kas viņu pieradināja pie narkotikām un lika filmēties porno filmās, kas viss beidzās ar to, ka šī Sofija viņu izlidināja laukā pa logu cerībā, ka viņš atstieps kātus. Bet tā, protams, nenotika. Vispār varoņiem šajā filmā ir diezgan liela nosliece uz izdzīvošanu - arī otrs filmas vīrietis, par kuru es īsti nesapratu, kas viņš tāds bija tika spīdzināts un beigās atzīts par mirušu, taču vēlāk atdzīvojās. Un filmas beigās šis pats vīrietis šāva pa bandītu, kurš nokrita tikai pēc kāda desmitā tiešā trāpījuma.

Es nevaru teikt, ka man šī filma patika, jo es īsti nesapratu, what was it all about, un īstas skaidrības par tās jēgu man noteikti nav, bet kaut kas tajā patiešām ir. Varbūt ne gluži tik daudz, lai par šo filmu sajūsminātos, bet tā nav arī slikta. Tā vismaz man šķiet, lai gan - grūti teikt, jo tā patiešām ir ļoti dīvaina filma.