Kazhes pierakstu burtnīca

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Liene par šo grāmatu bija sajūsmā, kā jau jaunais un topošais jurists, kas spēj identificēties ar galveno varoni vairumā situāciju. Mani pie labākās gribas par topošo juristu nenosauksi, tālab tiku pieaicināts kā neitrālais vērtētājs, lai pateiktu, cik tad īsti laba ir šī grāmata. Protams, cik es esmu neitrāls - tas arī ir jautājums. Mana līdzšinējā saskarsme ar Grišamu aprobežojas ar divām grāmatām - "Klients" (kuru lasīju droši vien kādā 6.-7.klasē, tolaik man tā šķita ļoti laba grāmata, vai tā būtu arī tagad - neesmu drošs) un "Skipping Christmas" (kura man nepavisam nepatika). Vispār mana attieksme pret Grišamu ir tāda, ka viņu uzskatu vairāk par amatnieku nekā mākslinieku - viņam ir viens lauciņš, kurā viņš ir kompetents (juridiski-bandītiskā tēma), un diezgan šaurs literāro paņēmienu klāsts. Ar to ir pietiekami, lai uzrakstītu dažas aizraujošas grāmatas, taču paliekošās vērtības viņa darbiem, manuprāt, ir stipri vien maz, un arī "Iesācējs" šajā ziņā nav izņēmums. Lasīt it kā ir pietiekami interesanti, autora skatu punkts un pasaules redzējums man ir pieņemami, bet nekādu sevišķi svaigu vēsmu šajā grāmatā nav, un man personīgi interesantāk būtu, ja tā būtu rakstīta nevis no Beilora, bet gan no pretējās puses advokāta Leo Dramanda skatu punkta. Ja nu vienīgi pašas romāna beigas bija labas - gala secinājumi šeit bija daudz trāpīgāki nekā jau minētajā "Skipping Christmas". Lasās viegli, lasās aizraujoši, bet mākslas tur nav.