Kazhes pierakstu burtnīca

Šī Īva Robēra filma man labā atmiņā palikusi no bērnības, un reizēm man patīk atsvaidzināt bērnības atmiņas. Ne vienmēr tas ir gudri darīts, jo daudz kas no tā, kas savulaik šķitis izcils, tagad šķiet banāls un truls. Tālab arī filma, kas kādreiz šķita sirsnīga un dzīva, tagad varētu būt kļuvusi kokaina un neīsta. Vai tā arī izrādījās?
"Mana tēva lepnums" stāsta par kāda zēna dzīvi uz 19.-20.gadsimtu robežas. Zēna vārds ir Marsels, viņa tēvs ir sākumskolas skolotājs, bet māte - šuvēja. Apmēram pirmie 30% filmas būtu nosaucami par ievadu, kas mūs iepazīstina ar varoņiem un sagatavo filmas pamatdaļai - vasarai Francijas laukos. Te pilsētas zēns Marsels iepazīstas ar laucinieku Lilī, te Marsela varonis - viņa tēvs - no visvarena skolotāja pārvēršas par pagalam smieklīgu neveiksmīgu mednieku, sagādājot zēnam daudz sāpīgu mirkļu un te Marsels sāk pamazām kļūt pieaudzis.
Kas man nebija palicis par šo filmu atmiņā, ir apstāklis, ka aktieru tēlojums tajā ir ļoti teatrāls un stipri nereālistisks - tā ka "La gloire de mon pere" šķiet piederīga drīzāk piecdesmito-sešdesmito gadu kino un nevis (nosacītām) mūsdienām. Tiesa, ja ņem vērā to, ka filma pamatā tomēr paradzēta jaunākai auditorijai, iespējams, ka šāds tēlojums ir attaisnojams. Katrā ziņā īsti izbaudīt šo filmu tas netraucēja. Filmas komiskās ainas šķiet tomēr nebija tik smieklīgas, kā tās man bija palikušas atmiņā, un skumjās - tik skumjas, taču tas nenozīmē, ka šī filma manās acīs būtu zaudējusi visu savu kādreizējo vērtību. Kā filma par bērnību tā tomēr nenoveco, un tās vēstījums ir pietiekami universāls, lai to varētu skatīties arī vēl pēc nākamajiem 20 gadiem. Lai arī gaidījis es tomēr biju ko vairāk.