Orfeu Negro
Marsela Kamī "Melnais Orfejs" vispārēji ir atzits par vienu no 20.gadsimta franču kino lielajiem šedevriem. Filma saņēma gan Zelta palmas zaru Kannu festivālā, gan Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Plus vēl tajā skan Antonio Karlosa Žobima mūzika (kārtējo reizi apstiprinot jau sen novēroto tendenci, ka klasiskajās franču filmās mūziku taisīja tādi ļaudis, kādus Holivudas darbos meklēt būtu velti).
Bet man filma ne pārāk patika gan tālab, ka tās sižetiskais risinājums - stāsta par Orfeju un Eiridīči modernizācija - netika realizēta diez ko radoši, gan tādēļ, ka (manās acīs) aktierspēle šajā filmā ir zem jebkādas kritikas. Es gan neizslēdzu varbūtību, ka filmā nepiedalījās profesionāli aktieri, bet gan pavisam parasti brazilieši, bet tas automātiski nedara filmu labāku. Un aktierspēle šeit tiešām ir tik ļoti uzspēlēta, ka tādu varētu gaidīt no mēmā kino, bet ne no jau krāsās uzņemtas kino lentes.
Filmas sižets? Orfejs ir jauns un izskatīgs (melnādains) mūziķis, kuram ir līgava, kuru gan viņš kā līgavu īpaši nevēlas, bet tad pilsētā ierodas skaistā Eiridīče, kura uzreiz iekaro Orfeja sirdi (kas gan nešķiet esam sevišķi grūts uzdevums, jo Orfejs šķiet piederīgs tai vīriešu kategorijai, kam loceklis no biksēm neviļus izkrīt ar neizbēgamu regularitāti). Sākotnēji jaunajai sievietei Orfejs ne pārāk patik, bet, protams, ka laika gaitā viss mainās. Taču filma nevar iztikt bez sarežģījuma - Eiridīči vajā nāve (kaut kāds uzposies maniaks) un Orfejs tā īsti viņu paglābt nevar (citādi jau nebūs tā kā grieķiem). Jā, un tam visam pa vidu - Rio karnevāls, jo kas gan tie būtu par brazīliešiem, kam nebutu karnevāla.
Skatīties šādas filmas, protams, ir viegli. Bet sorry - tā ir tikai un vienīgi pasaka (pat ja ar drūmām beigām), un tā nav no tām filmām, kur tu vari kaut ko baigo SASKATĪT - visa morāle ir uz virsmas un pat dramatiskā daļa ir stipri viegla. Pagaidām jāatzīst, ka no piecdesmito gadu franču oskariem virzītajām filmām (tām, ko esmu redzējis) man negaidītā kārtā vislabāk patika "Mon Oncle", kamēr pārējās - neko diži. Redzēs, kā būs ar nākamajām filmām.
Bet man filma ne pārāk patika gan tālab, ka tās sižetiskais risinājums - stāsta par Orfeju un Eiridīči modernizācija - netika realizēta diez ko radoši, gan tādēļ, ka (manās acīs) aktierspēle šajā filmā ir zem jebkādas kritikas. Es gan neizslēdzu varbūtību, ka filmā nepiedalījās profesionāli aktieri, bet gan pavisam parasti brazilieši, bet tas automātiski nedara filmu labāku. Un aktierspēle šeit tiešām ir tik ļoti uzspēlēta, ka tādu varētu gaidīt no mēmā kino, bet ne no jau krāsās uzņemtas kino lentes.
Filmas sižets? Orfejs ir jauns un izskatīgs (melnādains) mūziķis, kuram ir līgava, kuru gan viņš kā līgavu īpaši nevēlas, bet tad pilsētā ierodas skaistā Eiridīče, kura uzreiz iekaro Orfeja sirdi (kas gan nešķiet esam sevišķi grūts uzdevums, jo Orfejs šķiet piederīgs tai vīriešu kategorijai, kam loceklis no biksēm neviļus izkrīt ar neizbēgamu regularitāti). Sākotnēji jaunajai sievietei Orfejs ne pārāk patik, bet, protams, ka laika gaitā viss mainās. Taču filma nevar iztikt bez sarežģījuma - Eiridīči vajā nāve (kaut kāds uzposies maniaks) un Orfejs tā īsti viņu paglābt nevar (citādi jau nebūs tā kā grieķiem). Jā, un tam visam pa vidu - Rio karnevāls, jo kas gan tie būtu par brazīliešiem, kam nebutu karnevāla.
Skatīties šādas filmas, protams, ir viegli. Bet sorry - tā ir tikai un vienīgi pasaka (pat ja ar drūmām beigām), un tā nav no tām filmām, kur tu vari kaut ko baigo SASKATĪT - visa morāle ir uz virsmas un pat dramatiskā daļa ir stipri viegla. Pagaidām jāatzīst, ka no piecdesmito gadu franču oskariem virzītajām filmām (tām, ko esmu redzējis) man negaidītā kārtā vislabāk patika "Mon Oncle", kamēr pārējās - neko diži. Redzēs, kā būs ar nākamajām filmām.
2010-05-14
comments powered by Disqus