Great Railway Journeys
"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.
Pirmais dzelzceļa ceļojums, kurā Peilins dodas, ir no Anglijas dienvidiem uz Skotijas ziemeļiem. Tas tika veikts 1980.gadā, ilgi pirms Peilins sāka pastāvīgu sadarbību ar BBC un ilgi, pirms viņš kļuva par pasaules apceļotāju. Tolaik viņš bija tikai kādreizējs Monty Python dalībnieks, kas reizi pa reizei piedalījās kādā ne pārāk veiksmīgā filmā, un viņš šajā filmā ir nepierasti jauneklīgs. Patiesībā šī pirmā daļa varētu būt labi piemērota tikai īsteniem vilcienu fanātiķiem (kādiem noteikti pieskaitāms pats Peilins, kurš skolas gados esot bijis aktīvs trainspotter un dzelzceļu saraksts esot viņam bijusi visnoderīgākā grāmata). Savā ceļojumā viņš izbrauc ar visdažādākajiem vilcieniem (droši var teikt, ka lielāko prieku viņš gūst no dažādām tvaika lokomotīvēm), apmeklē pāris dzelzceļa muzejus un aprunājas ar citiem vilcienu faniem. Labākais noteikti ir brauciens ar vienu no senākajiem Anglijas vilcieniem, gar kura visu maršrutu ir nebeidzami fotogrāfu un trainspotteru pūļi, tā ka visi pasažieri var sajusties kā kinozvaigznes, patika arī Peilina sarunu ar kādu vilcienos visai pieredzējušu sievieti, kura teica, "I`m only 99". Taču liela daļa filmas tiek veltīta vienkāršai vilcienu rādīšanai un mani personīgi tas viss ne pārāk interesēja, jo es loģiski, ka ar Anglijas tvaika lokomotīvēm nekādu īpašu saiti nejūtu. Ā, labas bija arī beigas, kur Peilins nopirka dzelzceļa stacijas izkārtni.
Daudz interesantāka manās acīs bija otrā daļa, kurā Peilins šķērsoja Īriju pilnā garumā (no Ziemeļīrijas viena gala, līdz neatkarīgās Īrijas otram galam). Šī jau bija visai tipiska Peilina filma - ar daudz lielāku klātbūtnes efektu, daudz vairāk sastaptiem cilvēkiem, politiski-vēsturisko kontekstu (Belfāstā bez tā nekādi neiztikt) un paša Peilina mēģinājumiem sadzīt galus saviem senčiem, kas 19.gadsimta pirmajā pusē no Īrijas pārcēlušies uz Ameriku (kad Peilina senči atgriezās Anglijā, šajā filmā minēts netiek). Te jau tiešām var just, ka Peilins 1994.gadā jau bija pieredzējis ceļotājs, kurš gan lieliski zina, kā uzrunāt skatītājus, gan daudz veiksmīgāk spēj "uzbūvēt" sēriju - tā, lai skatītājam būtu interesanti no sākuma līdz beigām.
Šo filmu es skatījos pamatā tādēļ, ka iepriekš biju novērtējis pašmāju dzelzceļu vēstures materiālus un gribēju apskatīties, kā līdzīgas tēmas prezentē pasaulē. Protams, ka labāk.
Pirmais dzelzceļa ceļojums, kurā Peilins dodas, ir no Anglijas dienvidiem uz Skotijas ziemeļiem. Tas tika veikts 1980.gadā, ilgi pirms Peilins sāka pastāvīgu sadarbību ar BBC un ilgi, pirms viņš kļuva par pasaules apceļotāju. Tolaik viņš bija tikai kādreizējs Monty Python dalībnieks, kas reizi pa reizei piedalījās kādā ne pārāk veiksmīgā filmā, un viņš šajā filmā ir nepierasti jauneklīgs. Patiesībā šī pirmā daļa varētu būt labi piemērota tikai īsteniem vilcienu fanātiķiem (kādiem noteikti pieskaitāms pats Peilins, kurš skolas gados esot bijis aktīvs trainspotter un dzelzceļu saraksts esot viņam bijusi visnoderīgākā grāmata). Savā ceļojumā viņš izbrauc ar visdažādākajiem vilcieniem (droši var teikt, ka lielāko prieku viņš gūst no dažādām tvaika lokomotīvēm), apmeklē pāris dzelzceļa muzejus un aprunājas ar citiem vilcienu faniem. Labākais noteikti ir brauciens ar vienu no senākajiem Anglijas vilcieniem, gar kura visu maršrutu ir nebeidzami fotogrāfu un trainspotteru pūļi, tā ka visi pasažieri var sajusties kā kinozvaigznes, patika arī Peilina sarunu ar kādu vilcienos visai pieredzējušu sievieti, kura teica, "I`m only 99". Taču liela daļa filmas tiek veltīta vienkāršai vilcienu rādīšanai un mani personīgi tas viss ne pārāk interesēja, jo es loģiski, ka ar Anglijas tvaika lokomotīvēm nekādu īpašu saiti nejūtu. Ā, labas bija arī beigas, kur Peilins nopirka dzelzceļa stacijas izkārtni.
Daudz interesantāka manās acīs bija otrā daļa, kurā Peilins šķērsoja Īriju pilnā garumā (no Ziemeļīrijas viena gala, līdz neatkarīgās Īrijas otram galam). Šī jau bija visai tipiska Peilina filma - ar daudz lielāku klātbūtnes efektu, daudz vairāk sastaptiem cilvēkiem, politiski-vēsturisko kontekstu (Belfāstā bez tā nekādi neiztikt) un paša Peilina mēģinājumiem sadzīt galus saviem senčiem, kas 19.gadsimta pirmajā pusē no Īrijas pārcēlušies uz Ameriku (kad Peilina senči atgriezās Anglijā, šajā filmā minēts netiek). Te jau tiešām var just, ka Peilins 1994.gadā jau bija pieredzējis ceļotājs, kurš gan lieliski zina, kā uzrunāt skatītājus, gan daudz veiksmīgāk spēj "uzbūvēt" sēriju - tā, lai skatītājam būtu interesanti no sākuma līdz beigām.
Šo filmu es skatījos pamatā tādēļ, ka iepriekš biju novērtējis pašmāju dzelzceļu vēstures materiālus un gribēju apskatīties, kā līdzīgas tēmas prezentē pasaulē. Protams, ka labāk.
2010-11-29
comments powered by Disqus