Прометей прикованный
Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.
Šī grupa pastāvēja no 1972.gada līdz 1979.gadam, šajā laikā pamatā uzstājoties dažādos underground pasākumos un netiekot ne pie viena oficiāla ieraksta - nekas profesionāls par magnetafona ierakstiem tai netapa, rezultātā grupas mūzika arī mūsdienās nav pieejama sevišķi spožā kvalitātē. Grupas līderis bija Kriss Kelmi, kurš vēlākos gados veiksmīgi darbojās grupās «Автограф» un «Рок-Ателье». Grupa sadarbojās ar dzejnieci Margaritu Puškinu, kura rakstīja tekstus arī, piemēram, grupai "Ария". Grupa bija ievērojama arī ar savu lielo aizraušanos ar skatuves noformējuma un tērpu radošu izvēli, mēģinot stilistiski līdzināties, piemēram, Geibriela ēras "Genesis".
"Prometejs piekalts" ir konceptuāls ieraksts, kas vēsta par... Prometeju, pieņemšu, ka tu zini, kas tas tāds par keksu. Muzikāli tas viss izklausās ļoti amibciozi - ar ierunāta teksta fragmentiem un (iespējams) vienotu sižeta līniju, kas tiek izdīvota četrdesmit minūšu garumā. Kaut kādā mērā tas droši vien ir bērnišķīgi un naivi, bet vienlaikus jāsaprot, ka "Viskosnoje ļeto" bija viens no pirmajiem ansambļiem PSRS, kas uzdrīkstējās ar šādām nopietnām formām spēlēties, jo "Prometejs" nekādi nav saucams par tipisku popmūzikas ierakstu.
Uz ausi izklausās, ka grupa mēģina iet kaut kur pa vidu starp "Deep Purple" un "Emerson, Lake and Palmer" - mēģinot veiksmīgi apvienot roķīgo un grandiozi pseidoklasisko noskaņu, kam gan nedaudz traucē grupas tehniskā aprīkojuma ierobežojumi - šī noteikti nav tāda mūzika, kuru vajadzētu ierakstīt mājas apstākļos, tā prasa perfektu skaņas kvalitāti, lai varētu novērtēt katru mazāko kfiniņu grupas dalībnieku izpildījumā.
Saturiski liela daļa šeit dzirdamās mūzikas šķiet pārņemta no saviem rietumu kolēģiem, pievienojot tam kaut kādu vietējo PSRS garšvielu komplektu, tomēr kopumā šis ieraksts jūtams, ka sastāv no daudz un dažādiem kultūrcitātiem, tā ka brīžiem tev šķiet, ka tu klausies "Led Zeppelin", brīžiem - ka "Queen", brīžiem - ka "Rush", citkārt - ka "Deep Purple", un tā tālāk. Kopumā jau interesanti, bet ne milzīgos daudzumos. Var arī piebilst, ka Aleksandra Sitkovecka balss šķiet ievērojami par vāju šāda stila mūzikai.
Šī grupa pastāvēja no 1972.gada līdz 1979.gadam, šajā laikā pamatā uzstājoties dažādos underground pasākumos un netiekot ne pie viena oficiāla ieraksta - nekas profesionāls par magnetafona ierakstiem tai netapa, rezultātā grupas mūzika arī mūsdienās nav pieejama sevišķi spožā kvalitātē. Grupas līderis bija Kriss Kelmi, kurš vēlākos gados veiksmīgi darbojās grupās «Автограф» un «Рок-Ателье». Grupa sadarbojās ar dzejnieci Margaritu Puškinu, kura rakstīja tekstus arī, piemēram, grupai "Ария". Grupa bija ievērojama arī ar savu lielo aizraušanos ar skatuves noformējuma un tērpu radošu izvēli, mēģinot stilistiski līdzināties, piemēram, Geibriela ēras "Genesis".
"Prometejs piekalts" ir konceptuāls ieraksts, kas vēsta par... Prometeju, pieņemšu, ka tu zini, kas tas tāds par keksu. Muzikāli tas viss izklausās ļoti amibciozi - ar ierunāta teksta fragmentiem un (iespējams) vienotu sižeta līniju, kas tiek izdīvota četrdesmit minūšu garumā. Kaut kādā mērā tas droši vien ir bērnišķīgi un naivi, bet vienlaikus jāsaprot, ka "Viskosnoje ļeto" bija viens no pirmajiem ansambļiem PSRS, kas uzdrīkstējās ar šādām nopietnām formām spēlēties, jo "Prometejs" nekādi nav saucams par tipisku popmūzikas ierakstu.
Uz ausi izklausās, ka grupa mēģina iet kaut kur pa vidu starp "Deep Purple" un "Emerson, Lake and Palmer" - mēģinot veiksmīgi apvienot roķīgo un grandiozi pseidoklasisko noskaņu, kam gan nedaudz traucē grupas tehniskā aprīkojuma ierobežojumi - šī noteikti nav tāda mūzika, kuru vajadzētu ierakstīt mājas apstākļos, tā prasa perfektu skaņas kvalitāti, lai varētu novērtēt katru mazāko kfiniņu grupas dalībnieku izpildījumā.
Saturiski liela daļa šeit dzirdamās mūzikas šķiet pārņemta no saviem rietumu kolēģiem, pievienojot tam kaut kādu vietējo PSRS garšvielu komplektu, tomēr kopumā šis ieraksts jūtams, ka sastāv no daudz un dažādiem kultūrcitātiem, tā ka brīžiem tev šķiet, ka tu klausies "Led Zeppelin", brīžiem - ka "Queen", brīžiem - ka "Rush", citkārt - ka "Deep Purple", un tā tālāk. Kopumā jau interesanti, bet ne milzīgos daudzumos. Var arī piebilst, ka Aleksandra Sitkovecka balss šķiet ievērojami par vāju šāda stila mūzikai.
2011-06-30
comments powered by Disqus