L'Étranger
Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.
Grāmatas galvenais varonis ir Alžīrā dzīvojošs francūzis (vai vismaz - Francijas pavalstnieks), kura izteiksmīgākā rakstura iezīme ir vienaldzība pret apkārt notiekošo. Pa dzīvi viņš iet bez nožēlas un bez emocijām. Viņš nav ļauns vai necilvēcīgs, vienkārši viņam ļoti daudz kas ir vienalga. Nomirst viņa māte, viņš īpaši neliekas ne zinis. Viņš uzsāk sakaru ar kādu sievieti, sieviete viņā iemīlas, uz jautājumu, vai arī viņš mīl, viņš sievietei atbild: "Šķiet, ka nē." Precēties viņš principā piekrīt, jo sevišķas neērtības tas viņam nerada. Tāpat ir arī ar viņa satikšanu ar kaimiņiem - viņš visu pieņem, nekas viņu nepārsteidz, viss ir ok. Līdz brīdim, kad varonis (ja tā var teikt) nošauj kādu arābu - diezgan neskaidrs ir tas, kālab viņš to izdara, bet skaidrs ir tas, ka viņš padarīto nenožēlo, jo viņš vispār nav tāds cilvēks, kurš māk jebko nožēlot. Un skaidrs, ka viņš ir tieši tāda rakstura cilvēks, pret kuru tiesa nebūs žēlīga, jo pa daļai jau viņš izklausās pēc monstra, lai gan realitātē ir vienkārši izcili truls emocionāli. Tik truls, ka pat vēsts par gaidāmo nāvessodu viņu sevišķi nesatriec.
Kaut kā vajadzētu šo aprakstu paturpināt, bet gada pēdējā novakarē galīgi prāts nenesas uz jau pirms kāda laiciņa izlasītas grāmatas aprakstīšanu, turklāt vēl gana daudz darāmā, tāpēc pabeigšu ar to, ka Kamī lasās viegli arī franču valodā (vismaz šī konkrētā grāmata, atbilstoši tās varoņa vienkāršajiem dzīves uzskatiem), bet varonis ir tāds, ka man personīgi nav diži žēl par to, kā ar viņu apietas tiesā un kas no tā visa sanāk - kā teikt, pats viņš uz to bija gājis. Shit happens.
Grāmatas galvenais varonis ir Alžīrā dzīvojošs francūzis (vai vismaz - Francijas pavalstnieks), kura izteiksmīgākā rakstura iezīme ir vienaldzība pret apkārt notiekošo. Pa dzīvi viņš iet bez nožēlas un bez emocijām. Viņš nav ļauns vai necilvēcīgs, vienkārši viņam ļoti daudz kas ir vienalga. Nomirst viņa māte, viņš īpaši neliekas ne zinis. Viņš uzsāk sakaru ar kādu sievieti, sieviete viņā iemīlas, uz jautājumu, vai arī viņš mīl, viņš sievietei atbild: "Šķiet, ka nē." Precēties viņš principā piekrīt, jo sevišķas neērtības tas viņam nerada. Tāpat ir arī ar viņa satikšanu ar kaimiņiem - viņš visu pieņem, nekas viņu nepārsteidz, viss ir ok. Līdz brīdim, kad varonis (ja tā var teikt) nošauj kādu arābu - diezgan neskaidrs ir tas, kālab viņš to izdara, bet skaidrs ir tas, ka viņš padarīto nenožēlo, jo viņš vispār nav tāds cilvēks, kurš māk jebko nožēlot. Un skaidrs, ka viņš ir tieši tāda rakstura cilvēks, pret kuru tiesa nebūs žēlīga, jo pa daļai jau viņš izklausās pēc monstra, lai gan realitātē ir vienkārši izcili truls emocionāli. Tik truls, ka pat vēsts par gaidāmo nāvessodu viņu sevišķi nesatriec.
Kaut kā vajadzētu šo aprakstu paturpināt, bet gada pēdējā novakarē galīgi prāts nenesas uz jau pirms kāda laiciņa izlasītas grāmatas aprakstīšanu, turklāt vēl gana daudz darāmā, tāpēc pabeigšu ar to, ka Kamī lasās viegli arī franču valodā (vismaz šī konkrētā grāmata, atbilstoši tās varoņa vienkāršajiem dzīves uzskatiem), bet varonis ir tāds, ka man personīgi nav diži žēl par to, kā ar viņu apietas tiesā un kas no tā visa sanāk - kā teikt, pats viņš uz to bija gājis. Shit happens.
2014-12-13
comments powered by Disqus