Bezkaunīgie veči
Mājsēdes laikā noskatījos Bezkaunīgo veču izrādi no Nacionālā teātra krājumiem, bet tagad beidzot tiku arī līdz romānam, kurā Anšlavs Eglītis raksta par tēmu "dzīve pēc xx gadiem nebeidzas". Šis romāns galīgi nekļūs par manu iecienītāko Eglīša darbu, taču tā ir grāmata, par kuru ir daudz sakāmā, un tas ar nav slikti.
Tātad, grāmatas doma ir sekojoša: sešdesmito gadu nogalē Kalifornijā satiekas trīs trimdas latvieši pāri pusmūžam: elegantais un iznesīgais vecpuisis Longins Laukmanis, aspviedīgais un mazliet blēdīgais Askolds Olte un izdarīgais ģimenes patriarhs Jānis Bertolds seniors. Viņi ir bijuši pazīstami vēl no jaunības dienām Latvijā, un tagad Longina iespaidā satuvinās, lai gan starp Askoldu un Jāni Bertoldu, sauktu arī par Indrānu tēvu, attiecības nekad nav bijušas saticīgas. Katram no šīs trijotnes ir bijis atšķirīgs dzīves ceļš un izvēles. Longinu, kas Latvijas laikos strādājis Ārlietu ministrijā, ir donžuāna reputācija, kas gan, kā jau pieņemts Anšlava Eglīša darbos, ir vairāk izslavēta, nevis reāla. Arī savos tagadējos gados Longins pievērš lielu uzmanību ārienei, seko pasaules norisēm, klausās laikmetīgu mūziku, apmeklē modernās mākslas izstādes. Askolds ir atraitnis, kuram citā Amerikas daļā mīt dēls un meita ar savām otrajām pusēm, no šiem Askolds ir aiztinies, jo viņam Losandželosā pieder kāds nenosakāmas vērtības zemes gabals un Askolds izlēmis īstenot savu senu sapni - apgādāties ar zirgiem un doties izjādēs. Tikām Bertolds seniors ir tas trešais ruksītis, kas visu vasaru būvējis savu ķieģeļu māju, taču izrādās, ka pats viņš beigās palicis vairāk vai mazāk bešā - dzīvo garāžā, kopš aiziešanas pensijā palicis bez autovadītāja apliecības un jebkādiem personīgajiem līdzekļiem, atrodas zem savas izdarīgās sievas Zuzannas, kas ir ģimenes īstā galva, tupeles. Longina iespaidā tomēr arī Indrānu tēvs sāk apzināties, ka viņš joprojām ir dzīvs cilvēks ar kaut kādām vēlmēm un vajadzībām. Un kopējais grāmatas vēstījums ir par to, ka tie "bezkaunīgie veči" vēl nav gatavi kāpt zārkā, lai arī jaunie no viņiem lielākoties to sagaida.
Tiktāl es teiktu, ka "Bezkaunīgie veči" ir pietiekami interesants romāns, kas pievēršas joprojām aktuālām tēmām, Eglītis savu varoņu trijotni uztriepis košām krāsām. Nešaubīgi varu teikt, ka par primāro prototipu Longinam autors izvēlējies sevi pašu, kamēr Askolds un Jānis Bertolds ir sastiķēti no diviem Eglīša Amerikas laiku draugiem: arhitekta Staņislava Borbala un ārsta Pētera Vegera, ar kuriem kopīgi Anšlavs Eglītis daudz dzīvojās pa Amerikas kalniem. Protams, Longins Laukmanis nav 100% Anšlavs Eglītis, bet lielā mērā viņš ir tas, uz ko pats Eglītis tiecās un kādu sevi vēlējās redzēt. Protams, kaut kādos jautājumos Eglītis savu varoņu trijotni padara par vienu cilvēku - kas attiecas uz jebkādiem ar politiku un aktuāliem notikumiem jautājumiem varoņu starpā veidojas nevis diskusijas, bet gan runāšana vienā balsī (skaidrs, ka paša Eglīša), bet tas lielākoties netraucē.
Ar ko man ir lielākas problēmas šajā grāmatā, ir tas, ka Anšlavs Eglītis bija ar ierobežotu redzi ārpus savas paaudzes. Kā var izlasīt lieliskajā Ievas Strukas monogrāfijā, Eglītis un viņa kundze Veronika Janelsiņa diezgan minimāli kontaktējās ar jaunākiem cilvēkiem, pašiem viņiem bērnu nebija un arī tuvākajā draugu lokā jaunākas paaudzes nebija pārstāvētas, līdz ar to par jauniešu dzīvi Anšlavs varēja spriest no liela attāluma, un tālab nav brīnums, ka pat galveno varoņu bērnu paaudzi autors te ieskicē visai aptuveni, bet pavisam jaunie - Longina brāļadēls Indulis un Jāņa Bertolda mazmeita Blāzma - ir vairāk karikatūras, nevis personāži. Ļoti stingra ir Anšlava Eglīša nostāja attiecībā pret visām hipiju padarīšanām - tā ir acīmredzama komūnistu propaganda, kas to radījusi, lai amerikāņu jaunieši negribētu cīnīties par demokrātiju Vjetnamā, bet tā vietā lietotu narkotikas un klausītos bīteļu mūziku (šķiet, ka ar šīs grupas nosaukumu aprobežojās Eglīša zināšanas par to, ko tajā laikā jaunieši klausījās). Šajā jautājumā es saprotu, kālab Eglītis Vjetnamas karu redzēja tā, kā viņš to redzēja, bet, raugoties uz šo situāciju ar vēsu prātu, jāatzīst, ka neviena valsts nedodas karot (it īpaši otrā pasaules malā) par kādām skaistām vērtībām, brīvību, un tā tālāk. No lielo valstu viedokļa visi šie konflikti (tai skaitā, diemžēl arī krievu iebrukums Ukrainā) ir iz kategorijas "kā mums labāk aizstāvēt savas intereses un ietekmi attiecīgajā reģionā". Un, ja raugās no šī skatu punkta - kāds gan brīnums, ka daudzi amerikāņu jaunieši tajā laikā, kad došanās karot uz to pašu Vjetnamu nebija nekāda brīvā izvēle, bet iesaukuma obligātajā karadienestā sekas, pret šo dumpojās? Iespējams, ja Anšlavam Eglītim patiešām pašam būtu kādi ģimenes locekļi, kuriem šāda perspektīva draudētu (jo tur jau nu bija skaidrs - dodoties karot uz Vjetnamu, uzskatīt to par cīņu par brīvu Latviju, bija pagrūti), arī viņš būtu mazāk kategorisks savā pārliecībā. Lai vai kā - hipijus un viņiem līdzīgos Eglītis nesaudzīgi izsmej, daļēji - gan jau pamatoti, bet kopumā - ar pārmērīgu pārākuma sajūtu, un tas, kā viņš veido dialogus starp inteliģento Longinu un pamuļķi Induli, ir, manuprāt, neglīti.
Vēl man ir mazliet iebildumu par sakritībām, kas šajā romānā brīžam notiek stulbas komēdijas līmenī - nepietiek jau tāpat ar garo priekšvēsturi, kas veido Indrānu tēva un Askolda Oltes attiecības, vēl nepieciešams, lai romānā - kaut arī bez tiešas parādīšanās - uzpeldētu sieviete, kuru Bertolds jaunībā mīlējis un ar kuru, protams, lakstojies arī Askolds, un tagad viņa te nepieciešama, lai atklātu gan vienam, gan otram kaut ko par viņiem pašiem, liekot pārskatīt dzīves vērtējumu. Un arī romāna atrisinājums Bertoldu ģimenē ir sitkomu gaumē, nodrošinot gandrīz vai status quo saglabāšanu par spīti tam, ka daudz kas grāmatas gaitā notikušais šādu atrisinājumu, manuprāt, dara neiespējamu.
Līdz ar to galavārds ir tāds, ka no šī romāna ir lietas, ko var paņemt līdzi, un tāpat tajā ir lietas, kuras būtu labi turpat romānā atstāt. Šis darbs nekādi nav Eglīša Amerikas perioda meistarstiķis, bet vienlaikus tas ir pietiekami plašs, lai tajā varētu saskatīt ne tikai farsu, bet arī drāmu. Ar piebildi, ka spriedelēšanas par "lielajiem jautājumiem" te ir pārāk daudz (turklāt, kā jau teicu - bez atšķirīgu viedokļu paušanas, tikai "preaching to the choir" manierē), bet nekas jau tev neliedz šīm pasāžām pārskriet pāri pa diagonāli. Izcila romāna pazīme tā noteikti nav, bet nez, vai pats Eglītis tolaik vairs uz izcilību pretendēja.
Tātad, grāmatas doma ir sekojoša: sešdesmito gadu nogalē Kalifornijā satiekas trīs trimdas latvieši pāri pusmūžam: elegantais un iznesīgais vecpuisis Longins Laukmanis, aspviedīgais un mazliet blēdīgais Askolds Olte un izdarīgais ģimenes patriarhs Jānis Bertolds seniors. Viņi ir bijuši pazīstami vēl no jaunības dienām Latvijā, un tagad Longina iespaidā satuvinās, lai gan starp Askoldu un Jāni Bertoldu, sauktu arī par Indrānu tēvu, attiecības nekad nav bijušas saticīgas. Katram no šīs trijotnes ir bijis atšķirīgs dzīves ceļš un izvēles. Longinu, kas Latvijas laikos strādājis Ārlietu ministrijā, ir donžuāna reputācija, kas gan, kā jau pieņemts Anšlava Eglīša darbos, ir vairāk izslavēta, nevis reāla. Arī savos tagadējos gados Longins pievērš lielu uzmanību ārienei, seko pasaules norisēm, klausās laikmetīgu mūziku, apmeklē modernās mākslas izstādes. Askolds ir atraitnis, kuram citā Amerikas daļā mīt dēls un meita ar savām otrajām pusēm, no šiem Askolds ir aiztinies, jo viņam Losandželosā pieder kāds nenosakāmas vērtības zemes gabals un Askolds izlēmis īstenot savu senu sapni - apgādāties ar zirgiem un doties izjādēs. Tikām Bertolds seniors ir tas trešais ruksītis, kas visu vasaru būvējis savu ķieģeļu māju, taču izrādās, ka pats viņš beigās palicis vairāk vai mazāk bešā - dzīvo garāžā, kopš aiziešanas pensijā palicis bez autovadītāja apliecības un jebkādiem personīgajiem līdzekļiem, atrodas zem savas izdarīgās sievas Zuzannas, kas ir ģimenes īstā galva, tupeles. Longina iespaidā tomēr arī Indrānu tēvs sāk apzināties, ka viņš joprojām ir dzīvs cilvēks ar kaut kādām vēlmēm un vajadzībām. Un kopējais grāmatas vēstījums ir par to, ka tie "bezkaunīgie veči" vēl nav gatavi kāpt zārkā, lai arī jaunie no viņiem lielākoties to sagaida.
Tiktāl es teiktu, ka "Bezkaunīgie veči" ir pietiekami interesants romāns, kas pievēršas joprojām aktuālām tēmām, Eglītis savu varoņu trijotni uztriepis košām krāsām. Nešaubīgi varu teikt, ka par primāro prototipu Longinam autors izvēlējies sevi pašu, kamēr Askolds un Jānis Bertolds ir sastiķēti no diviem Eglīša Amerikas laiku draugiem: arhitekta Staņislava Borbala un ārsta Pētera Vegera, ar kuriem kopīgi Anšlavs Eglītis daudz dzīvojās pa Amerikas kalniem. Protams, Longins Laukmanis nav 100% Anšlavs Eglītis, bet lielā mērā viņš ir tas, uz ko pats Eglītis tiecās un kādu sevi vēlējās redzēt. Protams, kaut kādos jautājumos Eglītis savu varoņu trijotni padara par vienu cilvēku - kas attiecas uz jebkādiem ar politiku un aktuāliem notikumiem jautājumiem varoņu starpā veidojas nevis diskusijas, bet gan runāšana vienā balsī (skaidrs, ka paša Eglīša), bet tas lielākoties netraucē.
Ar ko man ir lielākas problēmas šajā grāmatā, ir tas, ka Anšlavs Eglītis bija ar ierobežotu redzi ārpus savas paaudzes. Kā var izlasīt lieliskajā Ievas Strukas monogrāfijā, Eglītis un viņa kundze Veronika Janelsiņa diezgan minimāli kontaktējās ar jaunākiem cilvēkiem, pašiem viņiem bērnu nebija un arī tuvākajā draugu lokā jaunākas paaudzes nebija pārstāvētas, līdz ar to par jauniešu dzīvi Anšlavs varēja spriest no liela attāluma, un tālab nav brīnums, ka pat galveno varoņu bērnu paaudzi autors te ieskicē visai aptuveni, bet pavisam jaunie - Longina brāļadēls Indulis un Jāņa Bertolda mazmeita Blāzma - ir vairāk karikatūras, nevis personāži. Ļoti stingra ir Anšlava Eglīša nostāja attiecībā pret visām hipiju padarīšanām - tā ir acīmredzama komūnistu propaganda, kas to radījusi, lai amerikāņu jaunieši negribētu cīnīties par demokrātiju Vjetnamā, bet tā vietā lietotu narkotikas un klausītos bīteļu mūziku (šķiet, ka ar šīs grupas nosaukumu aprobežojās Eglīša zināšanas par to, ko tajā laikā jaunieši klausījās). Šajā jautājumā es saprotu, kālab Eglītis Vjetnamas karu redzēja tā, kā viņš to redzēja, bet, raugoties uz šo situāciju ar vēsu prātu, jāatzīst, ka neviena valsts nedodas karot (it īpaši otrā pasaules malā) par kādām skaistām vērtībām, brīvību, un tā tālāk. No lielo valstu viedokļa visi šie konflikti (tai skaitā, diemžēl arī krievu iebrukums Ukrainā) ir iz kategorijas "kā mums labāk aizstāvēt savas intereses un ietekmi attiecīgajā reģionā". Un, ja raugās no šī skatu punkta - kāds gan brīnums, ka daudzi amerikāņu jaunieši tajā laikā, kad došanās karot uz to pašu Vjetnamu nebija nekāda brīvā izvēle, bet iesaukuma obligātajā karadienestā sekas, pret šo dumpojās? Iespējams, ja Anšlavam Eglītim patiešām pašam būtu kādi ģimenes locekļi, kuriem šāda perspektīva draudētu (jo tur jau nu bija skaidrs - dodoties karot uz Vjetnamu, uzskatīt to par cīņu par brīvu Latviju, bija pagrūti), arī viņš būtu mazāk kategorisks savā pārliecībā. Lai vai kā - hipijus un viņiem līdzīgos Eglītis nesaudzīgi izsmej, daļēji - gan jau pamatoti, bet kopumā - ar pārmērīgu pārākuma sajūtu, un tas, kā viņš veido dialogus starp inteliģento Longinu un pamuļķi Induli, ir, manuprāt, neglīti.
Vēl man ir mazliet iebildumu par sakritībām, kas šajā romānā brīžam notiek stulbas komēdijas līmenī - nepietiek jau tāpat ar garo priekšvēsturi, kas veido Indrānu tēva un Askolda Oltes attiecības, vēl nepieciešams, lai romānā - kaut arī bez tiešas parādīšanās - uzpeldētu sieviete, kuru Bertolds jaunībā mīlējis un ar kuru, protams, lakstojies arī Askolds, un tagad viņa te nepieciešama, lai atklātu gan vienam, gan otram kaut ko par viņiem pašiem, liekot pārskatīt dzīves vērtējumu. Un arī romāna atrisinājums Bertoldu ģimenē ir sitkomu gaumē, nodrošinot gandrīz vai status quo saglabāšanu par spīti tam, ka daudz kas grāmatas gaitā notikušais šādu atrisinājumu, manuprāt, dara neiespējamu.
Līdz ar to galavārds ir tāds, ka no šī romāna ir lietas, ko var paņemt līdzi, un tāpat tajā ir lietas, kuras būtu labi turpat romānā atstāt. Šis darbs nekādi nav Eglīša Amerikas perioda meistarstiķis, bet vienlaikus tas ir pietiekami plašs, lai tajā varētu saskatīt ne tikai farsu, bet arī drāmu. Ar piebildi, ka spriedelēšanas par "lielajiem jautājumiem" te ir pārāk daudz (turklāt, kā jau teicu - bez atšķirīgu viedokļu paušanas, tikai "preaching to the choir" manierē), bet nekas jau tev neliedz šīm pasāžām pārskriet pāri pa diagonāli. Izcila romāna pazīme tā noteikti nav, bet nez, vai pats Eglītis tolaik vairs uz izcilību pretendēja.
2024-10-13
comments powered by Disqus