Bez morāles. Ar lellēm
Kad pirku biļeti uz politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", es neesmu drošs, ko tieši es sagaidīju no šīs Leļļu teātra izrādes. Droši varu teikt - izrādi pieaugušajiem un izrādi ar lellēm. Šogad bija plāns apmeklēt lielāku skaitu teātru kā dažus iepriekšējos gadus, un tā kā uz "Kiosku" ar Esteri Leļļu teātrī aizgāja Marina, tad sev izvēlējos kaut ko, kā man šķita - no šerpā gala. Iespējams, man vajadzēja rūpīgāk izlasīt aprakstu un noskaidrot, cik tieši šis kabarē būs muzikāls un ka tajā daudz skanēs apdarinātas latviešu estrādes dziesmas. Proti, ja es arī īsti nezināju, ko tieši es gaidīju no šī iestudējuma, es noteikti negaidīju to, ko tas sniedza.
Izrādes pats ievads gan šķita cerīgs - Rūdolfa Apses atveidotais konferansjē gari un plaši sagatavoja publiku tam, kādas tieši publiku potenciāli aizskarošas lietas būs šajā izrādē, ieskaitot uzskaitījumu, cik krānus un klēpjus skatītāji redzēs, lai pēc tam garās tirādes beigās precizētu, ka daļa vai viss no te uzskaitītā varētu nemaz izrādē arī neparādīties. Taču tad sākās pati izrādes pamatdaļa un es sapratu, ka lēmums pirms izrādes sākuma neapmeklēt bufeti un nepaņemt kādu glāzi dzēriena, kas darītu skatu mazliet vieglāku, bija kļūdains. Talantu šova koncepts mani absolūti neuzrunāja, un, kamēr varu vien tos labākos vārdus veltīt izrādes muzikālajam ansamblim (Raimonds Petrauskis, Ernests Mediņš, Dace Vītola, Anrijs Sirmais), liela daļa muzikālās programmas mani galīgi nesaistīja. Faktiski pirmajā cēlienā vienīgā daļa, kas man šķita neapšaubāmi laba, bija Riharda Zeļezņeva un Matīsa Millera "Contempolary art" priekšnesums, tāpat drīzāk pozitīvi kā negatīvi varu izteikties par Zeļezņeva otro iznācienu - kā balonu vīram, kā arī novērtēt striptīza lelles priekšnesumu (tos abus gan manās acīs uz leju nosita talantu šova žūrijas iesaiste), tomēr kopumā pirmā cēliena laikā vairāk mani māca sajūta, ka šī galīgi nebija īstā izrāde, ko man apmeklēt (un vēl būt vainīgam, ka šo izrādi apmeklēja Ilze, kura arī nešķita esam stāvā sajūsmā).
Starpbrīdī labojām kļūdu - glāze upeņu balzāma ļāva ne tikai iegūt mazliet siltuma Latviešu biedrības nama vēsajās telpās, bet arī vismaz manī raisīja lielāku atvērtību izrādes saturam. Un te pat grūti teikt, kas bija pie vainas - balzāms vai mazliet citādais otrā cēliena koncepts - te vairs nebija rasola sajūtas, bet nosacīti vienots sižets, atveidojot pasaku par mazo Nāriņu, tajā iepinot arī jautājumus par sieviešu tiesībām un citām aktuālām Latvijas problēmām. Konferansjē komentāri nenoliedzami bija spilgtākā šī cēliena daļa, bet arī stāsts par nenoliedzami stulbo un asimterisko mīlasstāstu starp Elīna Bojarkinas Nāru un Riharda Zeļezņeva Princi bija gana interesanti atveidots. Joprojām es neteiktu, ka sajutos kā izrādes mērķauditorija - salīdzinoši iepriekšējā vakarā grupas JUUK koncertā biju smējies daudz vairāk nekā šajā it kā primāri izklaidējošajā izrādē, kā arī es noteikti līdz ar zīmi 16+ biju gaidījis varbūt ne gluži solītos peņus un smēķēšanu uz skatuves, bet kopumā vairāk asuma, skarbāku saturu. Jā, otrajā cēlienā šis tas no tā bija (pirmajā laikam šim atbilda tikai joki "tas ir tāpēc, ka esmu krievs?" - "nē, tas ir tāpēc, ka tu esi punduris" un "tas ir tāpēc, ka es esmu brūns?" - "nē, tas ir tāpēc, ka tu neesi balts!"), bet manai ciniskajai pusei tā prasījās vairāk, daudz vairāk. Līdz ar to beigu beigās jāsaka - pats vien vainīgs, ka nebiju izpildījis mājasdarbu un aizgāju uz izrādi ar nepareizām (lai arī nebūt ne skaidrām) ekspektācijām un rezultātā jutos vīlies.
Iespējams, ja tu uz šo izrādi dodies kā uz gada nogalē notiekošu muzikālu izrādi, kur veseli četri režisori (Mārtiņš Eihe, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Vija Blūzma), iesaistot gan latviešu, gan krievu trupas aktierus, ir sarūpējuši populāru dziesmu popūriju, kurā turklāt Leļļu teātra aktieri itin daudz var darboties veidā, kad viņi paši, nevis viņu vadītās lelles, ir starmešu gaismā, tev šī izrāde pie sirds ies daudz labāk nekā man, kurš pēc šīs izrādes ledainajā decembra vakarā uz Merķeļa ielas iznāca apmulsis par to, ko tieši un kālab tieši viņš nupat ir noskatījies.
Izrādes pats ievads gan šķita cerīgs - Rūdolfa Apses atveidotais konferansjē gari un plaši sagatavoja publiku tam, kādas tieši publiku potenciāli aizskarošas lietas būs šajā izrādē, ieskaitot uzskaitījumu, cik krānus un klēpjus skatītāji redzēs, lai pēc tam garās tirādes beigās precizētu, ka daļa vai viss no te uzskaitītā varētu nemaz izrādē arī neparādīties. Taču tad sākās pati izrādes pamatdaļa un es sapratu, ka lēmums pirms izrādes sākuma neapmeklēt bufeti un nepaņemt kādu glāzi dzēriena, kas darītu skatu mazliet vieglāku, bija kļūdains. Talantu šova koncepts mani absolūti neuzrunāja, un, kamēr varu vien tos labākos vārdus veltīt izrādes muzikālajam ansamblim (Raimonds Petrauskis, Ernests Mediņš, Dace Vītola, Anrijs Sirmais), liela daļa muzikālās programmas mani galīgi nesaistīja. Faktiski pirmajā cēlienā vienīgā daļa, kas man šķita neapšaubāmi laba, bija Riharda Zeļezņeva un Matīsa Millera "Contempolary art" priekšnesums, tāpat drīzāk pozitīvi kā negatīvi varu izteikties par Zeļezņeva otro iznācienu - kā balonu vīram, kā arī novērtēt striptīza lelles priekšnesumu (tos abus gan manās acīs uz leju nosita talantu šova žūrijas iesaiste), tomēr kopumā pirmā cēliena laikā vairāk mani māca sajūta, ka šī galīgi nebija īstā izrāde, ko man apmeklēt (un vēl būt vainīgam, ka šo izrādi apmeklēja Ilze, kura arī nešķita esam stāvā sajūsmā).
Starpbrīdī labojām kļūdu - glāze upeņu balzāma ļāva ne tikai iegūt mazliet siltuma Latviešu biedrības nama vēsajās telpās, bet arī vismaz manī raisīja lielāku atvērtību izrādes saturam. Un te pat grūti teikt, kas bija pie vainas - balzāms vai mazliet citādais otrā cēliena koncepts - te vairs nebija rasola sajūtas, bet nosacīti vienots sižets, atveidojot pasaku par mazo Nāriņu, tajā iepinot arī jautājumus par sieviešu tiesībām un citām aktuālām Latvijas problēmām. Konferansjē komentāri nenoliedzami bija spilgtākā šī cēliena daļa, bet arī stāsts par nenoliedzami stulbo un asimterisko mīlasstāstu starp Elīna Bojarkinas Nāru un Riharda Zeļezņeva Princi bija gana interesanti atveidots. Joprojām es neteiktu, ka sajutos kā izrādes mērķauditorija - salīdzinoši iepriekšējā vakarā grupas JUUK koncertā biju smējies daudz vairāk nekā šajā it kā primāri izklaidējošajā izrādē, kā arī es noteikti līdz ar zīmi 16+ biju gaidījis varbūt ne gluži solītos peņus un smēķēšanu uz skatuves, bet kopumā vairāk asuma, skarbāku saturu. Jā, otrajā cēlienā šis tas no tā bija (pirmajā laikam šim atbilda tikai joki "tas ir tāpēc, ka esmu krievs?" - "nē, tas ir tāpēc, ka tu esi punduris" un "tas ir tāpēc, ka es esmu brūns?" - "nē, tas ir tāpēc, ka tu neesi balts!"), bet manai ciniskajai pusei tā prasījās vairāk, daudz vairāk. Līdz ar to beigu beigās jāsaka - pats vien vainīgs, ka nebiju izpildījis mājasdarbu un aizgāju uz izrādi ar nepareizām (lai arī nebūt ne skaidrām) ekspektācijām un rezultātā jutos vīlies.
Iespējams, ja tu uz šo izrādi dodies kā uz gada nogalē notiekošu muzikālu izrādi, kur veseli četri režisori (Mārtiņš Eihe, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Vija Blūzma), iesaistot gan latviešu, gan krievu trupas aktierus, ir sarūpējuši populāru dziesmu popūriju, kurā turklāt Leļļu teātra aktieri itin daudz var darboties veidā, kad viņi paši, nevis viņu vadītās lelles, ir starmešu gaismā, tev šī izrāde pie sirds ies daudz labāk nekā man, kurš pēc šīs izrādes ledainajā decembra vakarā uz Merķeļa ielas iznāca apmulsis par to, ko tieši un kālab tieši viņš nupat ir noskatījies.
2022-12-09
comments powered by Disqus