Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau tas man ir raksturīgi, katra gada decembrī ir jānokopj dažādi parādi, it īpaši blogā, un obligāta sastāvdaļa te ir kāds nepabeigts ceļojuma apraksts. Par to, kā braucām uz Die Toten Hosen koncertu Berlīnē, biju iesācis rakstīt, kad tapa Berlin Calling: 1. daļa, un re - ir arī otrā!

Nākamā diena mūs pārsteidza (vai arī nepārsteidza, rēķinājušies mēs ar to bijām) diezgan lietainu laiku, līdz ar to loģiski, ka šajā dienā izlēmām vismaz kādu daļu laika pavadīt iekštelpās, dodoties uz Tehnikas muzeju. Ziņģim par to bija vislabākās atmiņas no pirmās reizes, kad viņš bija bijis Berlīnē (vēl pagājušās tūkstošgades beigās), kad viņu bija pārsteidzis, cik daudz visa kā tajā varēja aptaustīt un cik ekspozīcija bija interaktīva, kas tolaik Latvijā muzejos vēl nemaz nebija novērojams. Tad nu bija jautājums - kas jauns pa šo laiku muzejā būs nācis klāt, cik ļoti stilīgāks tas būs kļuvis laika gaitā.

Pareizā atbilde mūs jāatzīst nepatīkami pārsteidza. Proti, muzejs pēdējās pāris desmitgadēs ne tikai nav gājis vērā ņemamus soļus uz priekšu, bet ievērojama daļa tā ekspozīcijas vispār bija slēgta. Saprotu, kaut kādi uzlabošanas darbi un tā, bet iespaids par muzeju nudien nekāds izcilais neizveidojās, it īpaši tālab, ka slēgto daļu vidū bija gan datoru vēsturei veltītā, gan daļa no dzelzceļu ekspozīcijas. Jā, un par to dzelzceļu daļu, kas bija vaļā - gan jau, ka tas šādi tapa, kad sākās Covid un vairs netika nomainīts atpakaļ - proti, nevienā vienīgā vagonā tu nevarēji iekāpt iekšā, visur jāskatās iekšā pa logiem, līdz ar to runāt par jebkādu interaktivitāti te arī nevar. Līdz ar to Tehnikas muzeja apmeklējuma galvenais secinājums bija, ka kamēr mūspusē muzeji pēdējos gados ir būtiski gājuši uz priekšu, kādreiz tik stilīgais Berlīnes Tehnikas muzejs ir labākajā gadījumā stāvējis uz vietas, bet varbūt pat gājis uz atpakaļ. Jā, tas ir apjomos ļoti pamatīgs un tu tur tāpat vari ilgstoši staigāt, arī apstākļos, kad ne viss ir pieejams, bet ekspozīcija kā tāda nekādu mega sajūsmu neraisa (daļēji tematikā ar šo pārklājošais Tallinas Jūras muzejs ir daudz foršāks, un tur tu pat vari iekāpt igauņu zemūdenē, bet Belfāstas Titānika muzejs vispār - pilnīgi cits līmenis).

Izstaigājuši muzeju (uz beigām Edgaram un Esterei tas šķita pamatīgi apnicis), devāmies uz netālu atrodamu picēriju, kur kārtīgi uzpildījāmies ar picu un tad jau pamazām posāmies uz "Die Toten Hosen" koncertu. Vēl gan drusku laika bija, tāpēc piestājām Potsdamas laukumā, kur parādījām jauniešiem Berlīnes mūra fragmentus. Tā kā uz koncertu bija paredzēts iet tikai man un Andrejam, tad nogādājām pārējos pie vēl viena muzeja (kā nekā joprojām lija) - Austrumvācijas vēsturei veltītā DDR Museum. Par to atsauksmes bija pozitīvas, jo šajā muzejā gan visu ko varēja aptaustīt, bet - tas jau nav manis pieredzētais.


Tikām mēs braucām uz koncertu. Par pašu koncertu uzrakstīju jau senāk, bet šeit - par šo to ap koncertu. Pirmkārt, jau vilcienā liela daļa pasažieru bija koncerta apmeklētāji, kuri nekautrējās vagonā baudīt alu, bet vienlaikus - novērojām kādu cilvēku DTH kreklā, kas pamācīja citu pasažieri, ka maskas lietošana vilcienā ir obligāta. Jā, par maskām nebiju iepriekšējā reizē dalījies savos novērojumos - 2022. gada vasarā Vācijā sabiedriskajā transportā FFP masku lietošana bija obligāta, bet praksē itin liela daļa arī vāciešu vai nu lietoja medicīniskās maskas vai arī bija vispār bez maskām, bet itin prāvs procents sekoja labākajām latviešu tradīcijām un lietoja zoda maskas. Izskatījās, ka šis ir viens labs piemērs tam, kā pārāk ilgstoši noteikti ierobežojumi pārstāj darboties pat uz tādiem burta un likuma kalpiem kā vāciešiem.

Apmēram stundu mēs pavadījām pie Tempelhofas stacijas, kur bija sarunāta tikšanās ar Arni un Lauru (kā nekā viņu biļetes bija pie manis), jo mēs bijām ieradušies būtiski agrāk par norunāto laiku. Šajā laikā varējām novērot, ka šim bija lemts būt vienam no tiem koncertiem, kur varēsim justies jauni - jo vidējais koncerta apmeklētājs, kā izskatījās, ar Die Toten Hosen bija pazīstams jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un bija vairāk vai mazāk Kampino vienaudzis. Mūsu novērošanas postenī varējām sekot tam, kā tur darbojās taras savākšanas punkti - proti, lielā cilvēku plūsma ar alus pudelēm savu taru atstāja pie sievietēm, kuras zināja, ko ar šo depozītu darīt. Interesanti, ka šīs pašas sievietes no kādiem koncerta apmeklētājiem dabūja arī biļetes uz koncertu - laikam jau kāds nebija varējis tikt un ne visi ir gatavi stacijā tirgot biļetes (tādi darboņi arī bija). Mūs gan tas viss tieši neskāra - ne mums bija izdzerts alus, ne mums vajadzēja biļetes. Beidzot Arnis un Laura ieradās, un mēs varējām doties iekšā koncerta teritorijā.

No tur pieredzētā varu pastāstīt, ka šis bija paredzēts kā videi iespējami draudzīgs koncerts - liela daļa tirgoto ēdienu bija augu valsts izcelsmes, daļa tualešu bija bioloģiska tipa, kur tu pēc dabisko vajadzību nokārtošanas paber virsū sienu (jā, un alus, protams bija atkal izmantojamajās glāzēs, kuras turpat varēja nodot, bet skaidrs, ka es savu DTH glāzi gribēju paņemt uz mājām). Bet viena lieta gan bija tizla - fanu atribūtikas iegāde, kur bija haotiska un neorganizēta rinda, un liels gaidīšanas laiks, jo pārmērīgi pedantiskie vācieši pat tad, kad iet uz (kādreizēju) panku koncertu, nevar tā vienkārši nopirkt T-kreklu, vispirms vajag pārliecināties, vai izmērs būt pareizais, bet ideāli - arī aptaustīt audumu, vai tev tāds ies pie sirds. Un šādā veidā, protams, viss notika gaužām lēnām. (jā, vēl mazliet škrobe bija, ka grupas krekli Ukrainas karoga krāsās bija bijuši izgatavoti nelielā tirāžā un tos koncertā nopirkt nevarēja, tikai varēja daudzviet redzēt fanus, kuriem tādi bija).


Tad nu noskatījāmies koncertu un devāmies atpakaļ virzienā uz kempingu. Tas nebija vienkāršs uzdevums, jo loģiski, ka mēs nebijām vienīgie cilvēki, kuriem šajā laikā kaut kur vajadzēja nokļūt, līdz ar to izlēmām, ka mums prātīgāk būs aiziet lielāku gabalu ar kājām un tad braukt ar vienu vilcienu, nevis mēģināt iespiesties ar citām sardīnēm jau tuvākajā stacijā. Tā arī izdarījām. Kempingā pārradāmies stipri vēlu, visi, protams, sen jau gulēja, bet man, kā jau to pēc koncerta var sagaidīt, vēl ilgstoši neizdevās aizmigt, un miegu arī neveicināja blakus telts jaunieši, kuri kaut kur ap diviem naktī pārradās ar picām, ko viņi skaļi ēda pie telts ilgāku laiku. No rīta gan par šiem jauniešiem mans lielākais pārsteigums bija, ka šie bija tikai ēduši, bet nemaz nebija malkojuši alu vai līdzīgus dzērienus. Ok, naksnīga ēšana varētu liecināt par izsalkumu pēc "Then I Got High", bet zāles aromātu arī nebiju naktī jutis, līdz ar to tā es šos jauniešus arī nesapratu, nākas vien teikt, ka mūsu laikos tā nebija.

No rīta devāmies prom no Berlīnes un Vācijas. Diemžēl neizdevās izvairīties no nepieciešamības uzpildīt gāzi Vācijā (ja būtu ārā braukuši pa to pašu ceļu kā iekšā, kilometrāžas būtu pieticis, bet dodoties virzienā uz Ščecinu, bija par īsu). Amizanti sanāca, ka mani mazliet satrauca jautājums par to, vai izdosies kaut kur dabūt pareizo pāreju, lai varētu vācu benzīntankā uzpildīties. Baigi nepētot situāciju, aizgāju uz benzīntanku noskaidrot, vai viņiem ir pāreja uz "Polninschen Standard" (pieņemot, ka ja jau mums ar poļiem sakrīt, Vācijā tas saucams par poļu standartu) un uzzināju, ka no diviem gāzes sūkņiem vienam jau uzreiz ir poļu standarta uzgalis. Un tad jau mēs bijām atkal ārā no vecās Eiropas.

Ščecinā devāmies pastaigā, kur Estere uzreiz pavēstīja, ka viņa grib divas lietas: uzkāpt tornī un muzeju. Kā jau parasti šādās situācijās, piedāvāju kompromisu - vai nu torni vai muzeju (nav tā, ka man būtu bijušas ļoti plašas zināšanas par vienu vai otru piedāvājumu, bet skaidrs, ka idejiski šis bija izpildāms). Izvēle krita par labu variantam "tornis". Kāpēji bijām trīs: Žeņa, Estere un es, kamēr Ziņģu dzimtas kungi izvēlējās palikt lejā un pabakstīties telefonos. Patiesībā (kā to tagad noskaidroju), šajā pilsētā ir pat vairāki apmeklētājiem atvērti torņi, bet mēs piestājām pie tā, kurš bija mums visvairāk pa ceļam - Pomerānijas hercogu pils Zvanu torni. Nenoliegšu - skats uz pilsētu tiešām bija smuks, un tāpat jāatzīst, ka arī no lejas Ščecina ir pievilcīga pilsēta - protams, ne tādā mērā, lai es teiktu, ka neko skaistāku pasaulē neesmu redzējis, bet patīkama senatnīga, sakopta pilsēta.





Ceļš mūs aizveda mazliet tālāk - uz pilsētu ar burvīgu nosaukumu Kołobrzeg jeb latviešu valodā Kolobžega. Protams, iemesls, kālab braucām tieši turp, bija kempings. Kempings ar nosaukumu "Baltic 78" (Polijā daudziem kempingiem nosaukumos ir numuri, nezinu, vai tā ir kāda centralizācijas tradīcija no sociālisma laikmeta vai arī tur ir cits skaidrojums) ir izmēros liels, ar dažādām tā teritorijā pieejamām aktivitātēm, un ar apsargu, kurš ar Ziņģi pusstundas laikā iepazinās trīs reizes (proti, divas reizes bija pamanījies viņu jau aizmirst). Un te bija caurlaides karte, lai kempinga teritorijā varētu ienākt. Tā kā mums uz visiem tāda tika izsniegta viena, baigi ar pašdarbību nodarboties nevarējām. Uzslējām teltis un gājām meklēt vakariņas.

Kā izrādījās, Kolobžega sajūtu līmenī ir kaut kas līdzīgs Rīgas Jūrmalai - kūrorts ar vienu garu gājēju ielu, kurā ir galvenā pilsētas dzīvība, dažviet - bezgaumīgi noformējumi un gan jau arī pārcenotas kafejnīcas. Mūsu ceļamērķis gan izrādījās ārpus šī centra, visai ilgstoši nācās iet, līdz to atradām (un jāatzīst - līdz galam pilsētas ģeogrāfiju ārpus gājēju ielas apkārtnes ar tā arī nesapratu), bet beigās ieturējām kārtīgu maltīti picērijā, kur viesmīlis izrādījās minimāli gatavs runāt angliski un pie pirmās iespējas pārgāja uz krievu valodu (taču, ievērojot to, kā viņš izrunāja skaņu "H", mēs neļaunojāmies). Toties šeit pamanījās izpildīties abi Ziņģu kungi, kuri nez kādēļ neaizdomājās, ka gadījumā, ja "lielās picas" diametrs ir 40 centimetri, ar to vienam cilvēkam būs par daudz.

No rīta es izskrēju apskatīt, kas vēl tāds Kolobžegā ir pieejams skrējēja tipa tūristam, pārliecinājos, ka agrā putniņa bonuss ir bezmaksas ieeja divos molos, kuriem sākot ar pulksten deviņiem (vai līdzīgu laiku) ir ieejas maksa, kā arī atkal jau satikos ar mežacūkām. Šajā reizē gan tas man kļuva jau par nopietnāku pārsteigumu - kā nekā mūsu tikšanās notika nevis vienkārši pilsētas teritorijā, bet ielas malā pilsētā. Proti, tu mierīgi skrien pa ielu un tad ievēro, ka metru desmit attālumā no tevis aiz simboliska žodziņa nekoptā pagalmā ganās bariņš mežacūku. Apkārt staigā arī cilvēki, kuri tām vispār nepiegriež nekādu vērību. Nu, labi, tad arī es sevišķi par cūķiem nesatraucos, bet pārsteigums tāpat bija gana liels.

Kad atgriezos, Estere jau bija augšā un gribēja uz rotaļu laukumu. Tāds bija kempingā, bet šajā rīta stundā vēl slēgts, tad nu izlēmām doties ārpus kempinga - pie reizes iegriežoties vietējas nozīmes veikaliņā, lai nopirktu kaut ko graužamu. Pēc laiciņa mums tur pievienojās arī nākamais rīta putns Andrejs (neatceros, vai viņam vajadzēja kaut ko no veikala vai vienkārši viņš iznāca ārā - kopumā nav jau arī svarīgi), un tad visi devāmies atpakaļ, savācām savu iedzīvi un posāmies tālāk.

Lielākā pieturvieta atceļā bija Gdaņska. Šajā pilsētā gan jau biju pāris reizes bijis, bet vienmēr esmu gatavs tajā atgriezties, jo tā gluži vienkārši ir skaista pilsēta. Tur mēs kārtējo reizi sadalījāmies pa mājsaimniecībām - es Esterei apsolīju vizīti kādā muzejā, kamēr Ziņģi gribēja vairāk pastaigāt pa pilsētu. Beigās gan sanāca, ka arī mums neizpalika pastaiga pa pilsētu, jo iecerētais muzejs izrādījās ļoti grūti pieejams.

Tas, kurp mēs gājām, bija Gdaņskas Jūras muzejs, komplektā ar kuru nāk tam blakus noparkotā ogļu kuģa Sołdek apmeklējums. Joks ir tāds, ka muzejs un kuģis atrodas uz salas, kura (no mums aktuālajām pusēm) nav pieejama gluži visu laiku - proti, pa kanāliem tai apkārt brauc kuģi un tilti biežāk ir paceltai vai pagriezti, šķērseniski, rezultātā gājām apkārt un tad vēl gaidījām, kamēr tilts nolaidīsies. Un, kad sasniedzām muzeju, tur uzzinājām, ka ir pārāk vēls, lai varētu apskatīt gan kuģi, gan muzeja ekspozīciju, tāpēc bija jāizvēlas viens. Izvēlējāmies kuģi, uz kura (atšķirībā no Berlīnes Tehnikas muzeja) varēja uzkāpt, visu ko aptaustīt, un vēl pie reizes arī apskatīties dažādu citu kuģu modeļus. Jā, un kas bija lielākais prieks Esterei - tur ne tikai varēja piezvanīt kuģa zvanā, bet arī pagrozīt nevis vienu, bet uzreiz divas kuģa stūres!









Visādi citādi Gdaņska tāpat ir lieliska pilsēta, noteikti tur labprāt būtu pavadījis laika, un gan jau vēl kaut kad tur atgriezīsimies. Gan jau citreiz arī Marina un Jurģis gribēs uz turieni aizbraukt (atšķirībā no, piemēram, Kolobžezas). Jā, skaidrs, ka lielākā daļa apbūves te ir atjaunota, nevis vēsturiska, līdz ar to tā nav gluži Amsterdama (ar kuru līdzība kanālu dēļ ir neizbēgama), bet tāpat laba vieta, kur atgriezties.

Turpat Gdaņskas pievārtē mums bija arī kempings (ok, ne gluži tā, lai varētu ar kājām uz pilsētu aiziet, bet relatīvi netālu). Atkal jau ar kaut kādu skaitli nosaukumā un vārdu "Stogi". Tur īpatnība bija tajā, ka pamanījos nobrucināt maksāšanas sistēmu (ok, nevis to pats izdarīt, bet veicināt tā notikšanu). Proti, kad mēģināju samaksāt par kempingu, nebiju piefiksējis, ka manā Revolut kartē nebija naudas. Minūtes laikā, kas bija nepieciešama, lai naudu tur dabūtu, recepcijas meitene pamanījās nospiest kaut ko savā terminālī, kā rezultātā tas vairs nebija lietojams. Bet nekas - ir ne stunda nepagāja, līdz termināli izdevās salabot. Vēl šī kempinga īpatnība bija tajā, ka tas atradās stipri paugurainā teritorijā, bija visai pilns ar teltīm un mūsu lielākais uzdevums bija atrast vietu, kur teltis uzcelt vismaz puslīdz līdzenā vietā.


No rīta gāju paskriet pa piekrastes mežiem, un te man sanāca vilšanās ar GPS. Proti, pulkstenim bija beigusies baterija (esam tik trūcīgi, ka mums uz diviem pulksteņiem ir viens vads, kas bija palicis Rīgā, bet līdz tomēr relatīvi daudziem skrējieniem pilnu nedēļu mans Garmins neizvilka) un maršrutam izmantoju savu telefonu, kurš ir lēts un nekvalitatīvs Android. Ikdienā ar to man ir pilnībā pietiekami, bet GPS ziņā tas ir totāls vājinieks, un te nu tas izpildījās vissliktākajā veidā. Eh, pat negribu izplūst vārdos, cik ļoti tas mani nokaitināja. Bet pieminēt vajag, lai varbūt, kad pirkšu nākamo telefonu (cerams - ne ātrāk kā 2024. gada vasarā, kad tas būs nokalpojis piecus pilnus gadus) sadūšotos uz kaut ko uzticamāku.

Šajā dienā mums bija viens vienīgs plāna punkts - vizīte Malborkas pilī. Tās ārpusē biju viesojies pirms vairāk kā desmit gadiem, tolaik droši vien kā tipisks slēpņotājs ar domu "iekšā ieiešu citreiz", un, lai cik neticami tas nebūtu, tā reize tiešām pienāca, kad ieiešana iekšā arī notika. Ko ir vērts zināt par Malborkas pili? Pirmkārt, tā ir liela. Otrkārt, tā ir ļoti liela. Treškārt, tā ir lielāka, nekā tu spēj iedomāties. Ceturtkārt, tā ir lielāka, nekā bērniem būs pacietības apskatīt. Labi, šķiet, ka pietiks par tās izmēriem. Ko ir vērts zināt - pils apmeklējums nāk komplektā ar audiogidu, kas dabiski nav sevišķi noderīgi maziem bērniem, kuri angļu (vai citas) svešvalodas vēl nav apguvuši (kā arī - tas nav gluži tik atraktīvs, lai spētu noturēt pusaudža uzmanību). Ja es tur būtu ieradies viens un nesteidzīgā režīmā, noteikti būtu šo apmeklējumu izbaudījis pilnvērtīgāk, bet šādi sanāca diezgan pamatīga skriešana komplektā ar Esteres sūdzībām. Kā tāda jau pils super iespaidīga, un vēl vairākos līmeņos - ārējā pils, vidējā pils un iekšējā pils, visur kur vairāki stāvi un audiogidam komplektā ir bildes ar norādēm, kur tālāk jāiet. Pēdējās izrādījās motivācija Esterei vismaz iziet maršrutu līdz galam. Tomēr šajā reizē viņa bija pārāk nogurusi, lai gribētu uzkāpt arī pils tornī. Jāatzīmē, ka kopā ar mums ātrajā skrējienā pa pili devās Edgars, kamēr viņa vecāki pili apskatīja kaut cik rūpīgāk (un arī uzkāpa tornī).



Pēc tam turpat Malborkā ieēdām pusdienas (pirmo un vienīgo reizi ceļojuma laikā izrādījās, ka kafejnīcā nevar norēķināties ar karti) un turpinājām ceļu mājās. Tas patiesībā bija vēl ilgs - lai arī teorijā būtu bijis forši jau šīs dienas vakarā ierasties mājās, sapratām - tas nebūs iespējams, jo mums vienu stundu nozagtu laika zonas maiņa, un rezultātā aizbraucām tik vien kā gandrīz līdz Lietuvas robežai, paliekot pēdējā kempingā poļu pusē (tā man vismaz šķiet, jāatzīst, ka neko par šo kempingu neatceros, gan jau varētu noskaidrot, ja ļoti vajadzētu, bet pilnīgi noteikti nevajag). Nākamajā dienā vēl piestājām, kā jau tas pieklājas, Kauņā, lai tur Estere varētu kārtējo reizi ieēst gardos makaronus picērijā "Akropolē", un tad - mājās. Tā šis brauciens beidzās. Bija forši, un secinājums - Estere jau šovasar bija itin liela un patstāvīga meitene, ar kuru itin labi varēja ceļot arī šādā veidā (protams, te jāpiebilst, ka Žeņa uzņēmās skarbo daļu - ķemmēt manas meitas matus, kas vienmēr ir saistīts ar sūdzībām un vaimanāšanu). Paldies Ziņgiem, paldies Marinai, ka mūs palaida, un paldies "Subāram", kuram visnotaļ ticami, ka šis bija pēdējais ceļojums mūžā.

Un, re, gads vēl nav cauri, bet ceļojuma apraksts pabeigts!