Smalkās kaites
Kamēr vēl Leļļu teātris nav atgriezies pats savās telpās, aizgājām (kā jau parasti - atsevišķi) uz vienu no tā izrādēm Rīgas latviešu biedrības nama telpās. Proti, "Smalkajām kaitēm", kurās atainotas trīs noveles no tāda paša nosaukuma Ērika Ādamsona krājuma, kas turklāt iekļauts latviešu kultūras kanonā. Pirms kāda laika to noskatījās Marina un teica, ka arī man varētu patikt. Tad nu aizvedu savu tēti uz Leļļu teātri, kur viņš nebija kādu laiciņu bijis. Tiesa, ne tik ilgu kā atbilstoši viņa paša stāstītajam par viņa pirmo pieredzi šajā iestādē, no kuras viņam bija stingra pārliecība, ka vilks teātrī (laikam jau par Sarkangalvīti) bijis tas pats, kas tolaik bija apskatāms Rīgas Zoodārzā. Šajā izrādē gan vilka nebija, un patiesībā arī zoodārzā parasto pelēci tu mūsdienās neieraudzīsi.
Izrādē nonākušas trīs noveles: "Stāsts par nagu", "Sarkanās asaras" un "Jāšana uz lauvas". Te gan jāatzīst, ka tikai pirmai no tām ir tāds nosaukums, kas mirklī saistās ar tās saturu. Taču nevaru noliegt - tieši Nags izrādē ir ļoti iespaidīgs. Izrādē piedalās trīs aktieri (Artūrs Putniņš, Rihards Zeļezņevs un Malgožata Apse), kuri, kā jau to mūsdienu Leļļu teātrī varētu sagaidīt, darbojas reizē gan kā patstāvīgi aktieri, gan kā leļļu manipulatori (tas noteikti nav pareizs termins, bet man tas šķiet gana ērts, lai tādu lietotu). Lelles mēdz būt dažāda izmēra, jo īpaši tas attiecas uz pirmo no novelēm, kur liktenīgais nags katrā savā nākamajā iznācienā kļūst lielāks - sākotnēji mītot uz aktrises rokas, bet tad iemiesojoties lellēs. Katras noveles galvenais varonis gan ir lelles veida, un arī viņi ir atšķirīgi savā izmērā un veidā, pirmajam tēlam man vizuāli ļoti atgādinot Infogram līdzdibinātāju Uldi. Otrā novele ir par dzejnieku, kurš vienlaikus ir privātskolotājs un kurš ļoti gaida, ka viņu uzlūgs stāvu zemāk mītošais turīgais kaimiņš uz ballīti, bet tam nav lemts piepildīties. Savukārt trešā - par greizsirdības apņemtu vēstures studentu, kurš maksimāli iracionālā veidā secina, ka viņa līgavai ir cits. Veids, kā šis saturs izrādē ar lellēm tiek pasniegts, man ļoti pat gāja pie sirds, arī pašu leļļu kvalitāti un reālismu novērtēju. Bija jautri - kamēr Ādamsona teksts saglabāts itin autentiski (protams, gan ar īsinājumiem), tad darbības laiks vismaz pēdējai novelei ir izteikti pārnests uz mūsdienām, un risinājums ar miniatūro vīna pudeli ir teicams. Asprātīgi, izklaidējoši un ne ilgāk par stundu - izrāde, kura nesagādās problēmas izturēšanā ne skolu jauniešiem, kam par Ādamsonu jāmācās, ne tādam skatītājam, kam skolas gadi jau sen aiz muguras. Ja nu vienīgi mazie soliņi Biedrības namā ir tādi, ka uz tiem ilgāk par stundu nudien nenosēdēsi (nez, kā būs atjaunotajās telpās Barona ielā?). Visādi citādi - izrāde, kuru noteikti varu ieteikt arī tev (kas tu lai arī nebūtu - manuprāt, šī ir tiešām itin plašam skatītāju lokam piemērota izrāde, turklāt tā varētu būt itin labs pirmais solis Leļļu teātrī, ja tev šķiet, ka tas jau tikai bērniem domāts).
Izrādē nonākušas trīs noveles: "Stāsts par nagu", "Sarkanās asaras" un "Jāšana uz lauvas". Te gan jāatzīst, ka tikai pirmai no tām ir tāds nosaukums, kas mirklī saistās ar tās saturu. Taču nevaru noliegt - tieši Nags izrādē ir ļoti iespaidīgs. Izrādē piedalās trīs aktieri (Artūrs Putniņš, Rihards Zeļezņevs un Malgožata Apse), kuri, kā jau to mūsdienu Leļļu teātrī varētu sagaidīt, darbojas reizē gan kā patstāvīgi aktieri, gan kā leļļu manipulatori (tas noteikti nav pareizs termins, bet man tas šķiet gana ērts, lai tādu lietotu). Lelles mēdz būt dažāda izmēra, jo īpaši tas attiecas uz pirmo no novelēm, kur liktenīgais nags katrā savā nākamajā iznācienā kļūst lielāks - sākotnēji mītot uz aktrises rokas, bet tad iemiesojoties lellēs. Katras noveles galvenais varonis gan ir lelles veida, un arī viņi ir atšķirīgi savā izmērā un veidā, pirmajam tēlam man vizuāli ļoti atgādinot Infogram līdzdibinātāju Uldi. Otrā novele ir par dzejnieku, kurš vienlaikus ir privātskolotājs un kurš ļoti gaida, ka viņu uzlūgs stāvu zemāk mītošais turīgais kaimiņš uz ballīti, bet tam nav lemts piepildīties. Savukārt trešā - par greizsirdības apņemtu vēstures studentu, kurš maksimāli iracionālā veidā secina, ka viņa līgavai ir cits. Veids, kā šis saturs izrādē ar lellēm tiek pasniegts, man ļoti pat gāja pie sirds, arī pašu leļļu kvalitāti un reālismu novērtēju. Bija jautri - kamēr Ādamsona teksts saglabāts itin autentiski (protams, gan ar īsinājumiem), tad darbības laiks vismaz pēdējai novelei ir izteikti pārnests uz mūsdienām, un risinājums ar miniatūro vīna pudeli ir teicams. Asprātīgi, izklaidējoši un ne ilgāk par stundu - izrāde, kura nesagādās problēmas izturēšanā ne skolu jauniešiem, kam par Ādamsonu jāmācās, ne tādam skatītājam, kam skolas gadi jau sen aiz muguras. Ja nu vienīgi mazie soliņi Biedrības namā ir tādi, ka uz tiem ilgāk par stundu nudien nenosēdēsi (nez, kā būs atjaunotajās telpās Barona ielā?). Visādi citādi - izrāde, kuru noteikti varu ieteikt arī tev (kas tu lai arī nebūtu - manuprāt, šī ir tiešām itin plašam skatītāju lokam piemērota izrāde, turklāt tā varētu būt itin labs pirmais solis Leļļu teātrī, ja tev šķiet, ka tas jau tikai bērniem domāts).
2023-11-29
comments powered by Disqus